Starp aprūpes namu un tiesu. Kas ir rūdītais kafijas zaglis 2
Rūdītais kafijas zaglis, kuram vairāku gadu laikā bijuši gandrīz četrdesmit administratīvie un kriminālprocesi, uz tiesas sēdi Talsos pagājšnedēļ neieradās, iztiesāšanu turpinās bez apsūdzētā klātbūtnes.
Pērn 14. decembra “LA” publikācijā “Tiesā rūdītu kafijas zagli” jau rakstījām par tiesvedību, kurā apsūdzēts 70 gadus vecais Vladimirs. Viņš satiksmes autobusos (ceļš viņam kā pirmās grupas invalīdam ir par brīvu) braukājis pa visu Latviju un veikalos čiepis kafijas paciņas.
Pēdējos divdesmit gados viņš galvenokārt aizturēts un sodīts tieši par kafijas zagšanu Dobelē, Saldū, Tukumā, Madonā, Kuldīgā, Limbažos, Bauskā, Rīgā un citur. Kurzemes rajona tiesā Talsos Vladimirs tiek tiesāts par to, ka Rojā “Maxima” veikalā bija mēģinājis nozagt desmit paciņas 500 gramu “Jacobs” kafijas 52 eiro vērtībā.
5. februārī sirmgalvim bija nozīmēta kārtējā tiesas sēde Talsos, uz kuru viņš, kaut gan pavēsti saņēmis, neaizbrauca. To viņš nevar izdarīt sava sliktā veselības stāvokļa dēļ. Recidīvists (jo neskaitāmas reizes tiesāts un vairākkārt pabijis cietumā) šobrīd atrodas Amatas novada sociālās aprūpes centrā “Sērmūkši”.
Trūkst arī naudas, lai noalgotu kādu vedēju – viņam mēnesī pieejamie līdzekļi ir tikai astoņi eiro. Talsu tiesa apsūdzētā stāvokli zina, viņa nodarījums – dažu kafijas paku nozagšana – nav smags, tāpēc lietas iztiesāšana turpināsies bez apsūdzētā klātbūtnes, kā to paredz likums.
Vladimiram ir tiesvedība vēl vismaz pāris līdzīgās lietās, viena tiesa notikšot videokonferences veidā – lai to īstenotu, viņu vedīs no Amatas novada uz tuvējām Cēsīm.
Kas ir šis cilvēks, ar kuru daudzus gadus ir bijusi tik liela noņemšanās Latvijas tiesu zālēs?
To devos noskaidrot, braucot pie paša varoņa uz aprūpes centru.
Latvijā ieradies sakopt mežu, bet aizķēries
Kaut arī esmu ieradies bez uzaicinājuma, Vladimirs mani sagaida laipni: runāt ar žurnālistu viņš ne tikai varot, bet tas pat esot viņa pienākums. Atvainojas, ka skaļš, jo esot pakurls, tāpat tikpat kā neredzot. Runīgs, paceļ balsi, ja pajautāju ko ne visai tīkamu.
Kaut arī ir lietas, par ko neslēpj kaunu, visu laiku mēģina sevi attaisnot. Fonā skan kāda Latvijas radio programma krievu valodā, un jaušams, ka Vladimirs ir lietas kursā par Latvijā notiekošo sabiedrisko un politisko dzīvi, nav profāns daiļliteratūrā un vēsturē. Mūsu saruna gan notiek krievu valodā, jo latviski viņš runā ar grūtībām. Vai ticēt visam, ko viņš stāsta, atstāju lasītāja ziņā.
Dzimis 1948. gadā Ukrainā, Viņņicas apgabalā un Latvijā ieradies mežstrādnieku grupā 1971. gadā palīdzēt sakopt 60. gadu beigās notikušo vētru sekas mūsu mežos. Strādājis Kurzemē. Kad tur vairs nebijis ko darīt, 1976. gadā pārcēlies uz Cēsīm, kur atradis arī draudzeni, pie kuras dzīvot. 1979. gadā pazaudējis pasi, kuru neveiksmīgi mēģinājis atjaunot Valdemārpils pasu daļā. Nospļāvies un dzīvojis tālāk bez pases, nelegāli darot dažādus vienkāršus darbus.
“Mainījās iekārtas, un kāds nosūdzēja, ka man nav pases. 1998. gadā mani aizturēja četrus mēnešus cietumā un gribēja etapēt uz Ukrainu. Aizveda uz Daugavpili un vēl lika par savu naudu nopirkt biļeti uz autobusu, kas dodas uz Ukrainu. Bet uz Lietuvas robežas lietuviešu robežsargi lika uzrādīt dokumentus, kuru man nebija. Izsēdināja no autobusa, un es devos atpakaļ uz Cēsīm.
Dzīvot no kaut kā vajadzēja, un es nozagu pāris maisu cementa, par ko man iedeva pusgadu brīvā režīma cietumā, bet pēc tam uz pusotru mēnesi nokļuvu imigrācijas centrā.
Labi atceros, ka tas bija 1999. gads, kad pie manis ieradās Ukrainas vēstnieks un apsolīja manu statusu legalizēt. Pēc kāda laika man arī atveda Latvijas pasi. Tagad to nožēloju. Būtu labāk lūdzis, lai mani deportē uz Ukrainu,” stāsta Vladimirs.
Sācis bomžot un trūkuma dēļ zagt
Iznācis no cietuma jau ar pasi, Vladimirs sācis strādāt, bet, kā pats saka, joprojām nelegāli: tirgū preces ar ratiņiem vadājis un citviet. Stāties kaut kur darbā legāli un vergot par kapeikām garas stundas neesot gribējis. Pašķīries no sievas un gājis dzīvot citur: pie paziņām, īrējis, patversmēs, autobusos gulējis, uz ielas, namu kāpņu telpās.
Tad vēl automobilis uzbraucis virsū un palicis kādu laiku uz kruķiem un ar 80 eiro pabalstu. 2000. gadā kreisajā acī uzmetusies glaukoma, un ar to vairs neredzot. Labā acs vēl tolaik redzējusi labi. Bijis no kaut kā jādzīvo, un tā sācis zagt. Zvēr, ka no cilvēkiem nekad neko neesot zadzis, tikai no veikaliem. Un ne jau naudas dēļ, bet galvenokārt, lai par puscenu iemainītu pret pārtiku. Par ko esot kauns, bet neesot redzējis citas izejas. Sociālos dienestos palīdzību meklēt neesot gājis. Alkoholu nozadzis tikai reizi: lai ierīvētu sāpošo muguru. Tajā pašā laikā Vladimirs nenoliedz, ka paticis arī krietni iedzert – pēdējos gados sliktās veselības dēļ to gan vairs nedarot.
Zadzis gandrīz tikai kafiju no veikalu plauktiem, parasti “Jacobs” un “Merrild” iepakojumus: krāmējis melnā maisā un centies nemanot iznest no veikala.
Tā iegūto kafiju mainījis pret pārtiku vai pārdevis uz ielas. Bijušas gan veiksmīgas zādzības, gan neveiksmīgas. Cik reizes pieķerts un tiesāts, neatceras. Cietumā sēdējis gan pa dažiem mēnešiem, gan vairāk par gadu. Kopumā pēdējos 20 gadus cietumā pavadījis kādus sešus gadus.
“Kad izkļuvu no cietuma, turpināju bomžot un zagt. Ko tad var iesākt ar 80 eiro?! Patversmē jau arī visu laiku par brīvu nevarēja dzīvot. Pagājušajā gadā redze kļuva arvien sliktāka, faktiski redzēju tikai siluetu miglā un patversmē sapratu, ka uz ielas dzīt ārā mani vairs nedrīkst. Tā es nokļuvu aprūpes namā. Kas būs tālāk, nezinu,” saka Vladimirs.
Par dzīvi “Sērmūkšos” viņš nesūdzas. Ēdiens esot labs. Dzīvo divatā vienā plašā istabā. Par dzīvošanu aprūpes namā jāmaksā 530 eiro mēnesī, bet, tā kā Vladimira ienākumi ir tikai 80 eiro pabalsts, no kura 10% jāatstāj viņam uz rokas, tad pats viņš par aprūpes namu var samaksāt tikai septiņdesmit eiro, pārējo summu maksā pašvaldība.
Bērnu Vladimiram neesot. Visi radi Ukrainā, bet sen par viņiem neesot interesējies. Ir brālis un māsa, bet nezinot, vai maz dzīvi. Skaļa nožēla par savu dzīvi no Vladimira neizskan. Tikai pašās sarunas beigās viņš nosaka, ka acīm vajadzētu operāciju: tad vismaz ar rokām kaut ko varētu strādāt, lai nebūtu tikai gultā jāguļ.
Vēlāk pansionātā uzzinu, ka Vladimirs mēdzot arī paskandalēt, izmetot kādu rupju vārdu, bet mūsu stundu garajā sarunā neko tādu nedzirdu.
Kā liecina daži tiesas spriedumi, kafijas zaglis iepriekš tiesas sēdēs savu vainu vaļsirdīgi atzinis un izdarīto nožēlojis. Ņemot vērā apsūdzētā mantisko stāvokli un ienākumus, tiesas pēdējā laikā viņam neuzlika naudas sodu, bet invaliditāte liegusi viņam noteikt piespiedu darbu… Talsu tiesa drīz lems, kādu sodu Vladimiram piespriest par piecu kilogramu kafijas zagšanu Rojā.
