Meklējot bērnības garšas 0
Kad pirms septiņiem gadiem Jolantai piedzima jaunākais bērns – meitiņa Paulīne, viņa, lai saudzētu sevi un jaundzimušo, atteicās no pupiņu kafijas. Tomēr bez uzmundrinoša dzēriena nevarēja iztikt. Atcerēdamās, cik brīnišķīgi garšoja bērnībā vecmāmiņas vārītā cigoriņu kafeja, viņa mēģināja veikalu plauktos atrast kaut ko līdzīgu, taču nopirktais cigoriņu koncentrāts neapmierināja, tāpēc Jolanta nolēma, ka būs vien pašai jāķeras pie bērnības dienu kafejas gatavošanas.
Vispirms aptaujāja radus, lai atcerētos vecmāmiņas Alīdas cigoriņu kafijas sastāvdaļas, proporcijas, tapšanas gaitu. Pēc tam nelielā platībā iesēja cigoriņus, lai būtu izejmateriāls, meklējot bērnības garšas. – Kad Mārupes dzīvoklī uz pannas grauzdēju cigoriņu saknes, kaimiņiene bažījās, kāpēc kāpņu telpā ož pēc gruzduma. Nomierināju, lai nesauc ugunsdzēsējus, ka ir dūmi jeb smarža bez uguns, – smej Jolanta un atsauc atmiņā sajūtas, pirmoreiz degustējot paštaisīto cigoriņu kafiju. – Ar lielām bažām cēlu pie lūpām krūzi, jo nezināju, vai būs tāda, kādu vārīja vecmāmiņa. Pēc pirmā malka bija skaidrs – ir!
Savām garšas kārpiņām vien viņa nav uzticējusies un cigoriņu kafijas maisījumu Ziemassvētkos dāvinājusi radiem, draugiem un paziņām. Pēc tam izvaicājusi, kā garšojusi. Vecāka gadagājuma ļaudis, nostalģijas pārņemti, par cigoriņu kafiju izteikušies atzinīgi, citi sprieduši, ka dzērienam ir interesanta garša, vēl kādi priekšroku tomēr devuši pupiņu kafijai. Tomēr dominējušas labvēlīgas atsauksmes. Gan tās, gan pavāra Mārtiņa Rītiņa pozitīvais vērtējums (Jolanta cigoriņu kafiju bija nosūtījusi arī viņam) iedvesmojis enerģisko sievieti nemest plinti krūmos un izveidot savu ražotni. Tomēr viņa nav steigusies un vismaz gadu veltījusi uzņēmējdarbības vides izpētei un cigoriņu kafijas ražošanas tehnoloģiskā procesa apzināšanai. – To nekur nevarēju noskatīt, pašai visu vajadzēja izdomāt. Arī tagad man nav konkurentu, Latvijā cigoriņu kafiju vēl ražo tikai Tukuma pusē.
