– Pēc “M. Butterfly”, kur spēlējāt Song Lilingu, sievieti, dažs labs pat vaicāja – kas tā par aktrisi ar tām slaidajām rokām? 3
– Jau studējot, es ar Mārtiņu Poču gāju uz horeogrāfijas klasikas nodarbībām. Cik sevi atceros, visu laiku esmu dejojis tautas deju kolektīvā “Vidzeme”. Deja un plastika jau iet roku rokā.
– Bet, protams, pirmkārt jau gēni. Vai jūsu dzimtā kāds nodarbojies ar radošām mākslām?
– Vectēvs no tēta puses Kārlis Grūbe dibinājis kori “Gaiziņš”, arī tētis un vecmamma Zelma Grūbe dziedājuši koros. Viņa spēlējusi arī amatieru teātrī, ja nemaldos Cesvainē, jo vectēvs nāk no Matīšiem, bet vecmamma – no Klintaines, dzīvojuši Alūksnē, Madonā, Cesvainē, Klintainē… Vectēvs visu laiku bijis augstos amatos, kur norīkots, tur braucis, visur ko paliekošu izdarījis. Man šķiet, manī ir ļoti daudz no vectēva, viņš bija tāds baigais darītājs. Es arī slinks nekad neesmu bijis, bet man nekad arī nav paticis, ja kaut ko norāda. Pašam patīk atrast un izdarīt. Pēc dabas esmu mierīgs, bet, ja mani aizkaitina, uguņi šķiļas.
– Kāda ir sajūta “Spēlmaņu nakts” priekšvakarā, kad trešo reizi esat nominēts Gada aktiera balvai un divas skatuves naglas jums jau mājās ir?
– Prieks. Jau tajā brīdī, kad tiec nominēts, novērtēts. Prieks, ka lieliskas atsauksmes par “Frankenšteinu”. Ja kāds apgalvo, ka nekāro balvu saņemt, viņš melo… Jebkurš nominētais – aktieris, scenogrāfs vai režisors – vēlas balvu saņemt, uzkāpt uz skatuves un pateikt paldies visiem, kas palīdzējuši viņam līdz tai tikt. Neslēpšu, arī šogad es gribētu saņemt balvu “Spēlmaņu naktī”. Varbūt arī tādēļ, ka iekšā tāds sportisks dzinulis. Ja jūtu, ka kāds sāk skriet pa priekšu, jāsaņemas un jāapdzen.
