– Vai ir lieta, pret ko jūs būtu gatavs skaļi iestāties? 3
– Mana Radība saka – un sava kunga vadībā es esmu iemācījies augstāko no cilvēku prasmēm, prasmi, kādas nav nevienai citai dzīvai radībai – es beidzot iemācījos melot. Ja iedomājamies – vai zvirbulis zvirbulim melo? Melo tikai cilvēki. Tās pašas ASV prezidenta vēlēšanas. Brīnišķīgs šovs. Bet cik daudz Tramps tika samelojis, sasolījis lietas, kuras nekad neīstenosies, un darījis to tikai tāpēc, lai tiktu šajā augstajā postenī. Melojis miljoniem cilvēku. Pasaulē, tāpat kā Latvijā, lielos posteņos pie varas ir cilvēki, kuri tur nedrīkstētu atrasties. Ja godīgi, man ir apnicis, ka zog un zog, un tas tik viegli un veikli iet no rokas ļautiņiem, kuriem droši vien ir tie konti Šveices bankās. Zviedrijā zemes ceļi ir labāki nekā mums asfaltētie. Mums ir Dienvidu tilts par anomālāko summu! Tajā pašā Ķīnā krietni lētāks, bet piecas reizes lielāks. Paldies Dievam, ka ir tāds Artuss, kurš uzkāpj uz varžacīm un min. Mēs, latvieši, esam nez kādēļ tādi kūtri, kautrīgi. Iekārtosimies dīvānā, sēdēsim un skatīsimies, kā kāds kaut kur piketē. Paši laukā no mājas neiesim. Nu, pacels PVN līdz 30 procentiem? Lai ceļ, grauzīsim nagus tālāk. Esot biznesā ar kaņepēm (Dainim Grūbem kopā ar Ivaru Auziņu pieder “Kurzemes kaņepju eļļa”. – V. K.), varu salīdzināt kaut vai ar Igauniju. Un tad ir pilnīgi skaidrs, ka mūs visu laiku tur baigajā spriedzē, neļauj īsti strādāt. Jāatskaitās par pilnīgi visu, it viss ir aplikts ar nodokļiem, tevi mēģina izsūkt līdz beidzamajam.
– Vai bizness neatņem laiku teātrim un sevis pilnveidošanai?
– Kino un grāmatām laika pietiek, teātris necieš, jo “Kaņepē” pavadu tikai pirmdienas, kas teātrī brīvas. Manā ziņā ir mārketings, kastes, etiķetes, eksporta pasūtījumi. Ivars ir tas, kuram pašlaik ir daudz, daudz vairāk pienākumu. Viņš gan spiež eļļu, gan maļ proteīnu, gan loba kaņepju sēklas. Esam vienīgie Latvijā, kas paši loba. Par to esam lepni. Mūsu produkciju gaida arī Francijā, Zviedrijā, Itālijā, Vācijā, Šveicē. Bet viss vēl ir tikai sākumā. Man ir vīzija ar lielu rūpnīcu, kur ražos gan pārtikas produktus, gan šķiedru. Vīzija, ka esam spēcīgākie ne tikai Baltijā. Uz to ir jāiet, un mums ir visas iespējas to izdarīt.
– Ik pa laikam uzdzirkstī diskusija, vai aktierus Latvijā neskolo par daudz?
– Vēl pirms pāris gadiem es būtu teicis, ka jā. Bet nu mana pārliecība ir tāda, ka vaina tā dēvētajos mūža līgumos. Tie mūsdienās ir pilnīgi garām. Jo pienāk brīdis, kad tu, aktieris, vairs teātrim īsti neesi vajadzīgs. Tikai ļoti mazam aktieru skaitam tāds brīdis nepienāk. No teātra jāspēj šķirties ar godu. Tu esi izdarījis labu darbu, pavadījis lieliskus laikus, bet vēl ir daudz cita, ko dzīvē darīt. Ja neatbrīvojas štata vietas nevienā no teātriem, tad arī rodas tā “pārprodukcija”. Un rezultātā jauns, talantīgs Kultūras akadēmiju beidzis aktieris strādā sporta veikalā par pārdevēju, jo neviens viņu nepamana tādēļ, ka viņam nav bijis kur spēlēt. Arī tad, ja pēc terminētajiem divu vai četru gadu līgumiem tu it kā tālāk vari strādāt piecus vai desmit gadus, uzskatu, ka teātrim jāsaglabā iespēja arī vienpusīgi lauzt līgumu, ja aktierim tā īsti vairs nesokas. Bet Latvijā vairākums aktieru pieķeras pie viena teātra un baigi tur turas. “Nameja gredzenā” filmējos kopā ar angli, viņš teica: jūs esat vergi. Principā taisnība, jo mums nav izvēles iespēju. Ko liek, to spēlē… Bet viņiem šāda izvēle ir, jo nav piesaistīti nevienam teātrim, kas, protams, dzīvi sarežģī kaut vai sociālo garantiju aspektā. Taču no aktiera meistarības izaugsmes viedokļa ir ļoti svētīgi strādāt gan vienā, gan otrā, gan trešajā teātrī ar vairākiem režisoriem un citiem kolēģiem. Man patiktu, ja pirms lomām būtu kastingi, kaut vai tikai viesrežisoriem. Piemēram, pirms Bena lomas iedalīšanas izrādē “Izraidītie” man vajadzēja ar Oskaru Koršunovu (izrādes režisors no Lietuvas. – V. K.) aprunāties un (etīdes nozīmē, protams. – V. K.) pasūtīt viņu d…t. Pavaicāju: man to darīt lietuviski, latviski, krieviski? Viņš pretim: ko, lietuviski arī vari? Nu jā, varu… Starp citu, Lietuvā teātros jaunos kastingo vai pirms visām lomām, bet mūsu režisori mūs it kā zina kā raibus suņus un lomām izvēlas pēc jau zināmiem priekšstatiem. Man tiešām prieks, ka Džilindžers un Vītols šos mūža līgumus ar aktieriem vairs neslēdz.
