“Kafija jādzer vāja”. Saruna ar Dailes teātra aktieri Daini Grūbi 1
Rīt, 23. novembrī pēc kaismīgām diskusijām “Spēlmaņu nakts” žūrijā tiks sadalītas balvas 17 kategorijās pašiem labākajiem skatuves māksliniekiem 2015./2016. gada sezonā. Bet ir tikai viens aktieris, kurš līdz šim ir saņēmis balvu divus gadus pēc kārtas. Un tas ir dailēnietis Dainis Grūbe.
Viņam piešķirta “Spēlmaņu nakts” balva nominācijā “Gada aktieris” un Skatītāju balva par Alana Strenga lomu izrādē “Equus” un Mihaela lomu izrādē “Visas viņas grāmatas” (2014/2015), “Spēlmaņu nakts” balva nominācijā “Gada aktieris” un Skatītāju balva par Bena lomu izrādē “Izraidītie” un SongLilingas lomu izrādē “M. Butterfly” (2013/2014). Tagad Dainis Grūbe “Gada aktiera” balvai nominēts trešo reizi – par Radību lugā “Frankenšteins” Dailes teātrī.
– Tā kā jūsu pēdējā laikā atveidotie varoņi dzīvo ļoti lielā spriedzē, vai tas no jums paša neprasa pārlieku daudz?
– Lomas ir emocionāli grūtas. Robeža, pa kuru nākas iet, kā uz naža asmens. Režisore Laura Groza jūt, cik tālu aktieri var laist. “Equusā” un arī “Frankenšteinā” viņa mani pat bremzē, neļauj tēlu ielaist pārāk dziļi sevī, lai tiešām palieku pie prāta, aktieris jau aizraujas un ir gatavs gandrīz uz visu. Bet, tiesa, kafija jādzer vāja. (pasmaida).
– Ko principā sagaidāt no režisora?
– Vēlmi strādāt, būt gatavam darbam, lai atbilde uz manu jautājumu nav jāgaida pēc dienas vai divām, bet to varu saņemt uzreiz. Pāri visam- cilvēcisku attieksmi pret visu, aktieri, lugas materiālu…
– Nav noslēpums, ka spēlējot “Frankenšteinā”, tikāt savainots un ar diafragmas plīsumu nonācāt klīnikā. Vai kauju ainas nav iestudētas uz pārāk liela riska robežas?
– Vai nu es par augstu palēcos, vai Gints Andžāns par zemu pietupās, grūti pateikt, kā kļūme gadījās. Taču pēc atgriešanās teātrī es traumēju viņu… Bet mūsējās ir lieliskākās cīņu ainas teātrī. Bez lielīšanās. Ja grib, lai viss ir pa īstam, jāriskē. Teātris patlaban ļoti mainās, un mums jāiet laikam līdzi. Un teātris nav kino, kur tavā vietā bīstamākās ainas nospēlē kaskadieri. Piemēram, Krievijā aktieri var izpildīt salto uz līdzenas vietas, man tā šķiet, jo tur ir cita konkurence. Cik no mūsējiem to spēj? Starp citu, savai sievasmātei, kura ir rektore Kultūras akadēmijā, pametu ideju, ka mūsu aktierus varētu apmācīt arī kaskadieri, lai jaunā paaudze ir spējīga arī fiziski izdarīt vairāk nekā patlaban.
– Kā sadzīvojat ar Radības visai atbaidošo grimu?
– Radības izgudrotājam, zinātniekam Frankenšteinam ir brālītis Viljams, kuru Radība nogalina. Ir aina, kurā man puika jāapgriež riņķī un viņam pēc tam jānobīstas. Bet kā lai nobīstas, ja atkal vien tas pats Dainis stāv priekšā? Bet pirmajā reizē ar testa grimu puika acis vien iepleta – vai, cik lieliski! Tā-ds grims! Un tāda ir arī mana attieksme pret savu vizuālo izskatu. Vienīgi šis grims prasa divas stundas. Divos dienā beidzas mēģinājums, trijos četrdesmit sēžos grimētāja krēslā, sešos beidz grimēt. Tad kustību partitūras ar puikām un manējās. Septiņos sākas izrāde. Tā paiet diena, kad spēlē “Frankenšteinu”.
– Aktieris, protams, uz skatuves strādā, bet vai ir kas tāds, kas šajā lugā aizķer jūs pašu?
– Pats sākums. Vēl esmu caurulē, tikko saklausāmi iedziedas zēni. Puika jau ir tas pats vīrietis, tikai mazāk pieredzējis. Kad zēni falsetiņos, smalkajās balstiņās dzied, tajā ir kaut kas pārdabisks, ārkārtīgs spēks trauslumā. Radība saka – es jau nelūdzu piedzimt, bet, ja reiz esmu nācis pasaulē, tad cīnīšos, lai dzīvotu. Cik būtiski vārdi! Tagad visiem jācīnās par eksistenci, nekas nav vienkārši. Nākas pat dzirdēt – ranše bilo lutše (agrāk bija labāk – krievu v.). Esam ierauti nežēlīgā ritenī. Kāds izkrīt ārā, kāds kāpj iekšā, kāds nevar izturēt… Teritoriāli tik tuvu Lietuvai, bet būtu mūsos kaut nedaudz viņu spīts, neļaušanas sevi pakļaut un kāpt uz galvas.
Pilnu sarunu ar aktieri lasiet 22. novembra “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
