Vai tautas raksturs vēstures gaitā spēj mainīties; kāpēc tik daudz pieminam kalpa un vagara sindromu, un vai paradums lēni domāt un rīkoties liecina par zemniecisku izcelsmi – tie ir tikai daži no jautājumiem, par kuriem bija jādomā, lasot nesen klajā laisto Dagmāras Beitneres grāmatu “Mēs, zemnieku tauta?”. 


Lasītākie

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

7 pārtikas produkti, kurus nevajadzētu bieži ēst. Tie ļoti var kaitēt zarnām

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

Lasīt citas ziņas

Autore ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, viņa ieguvusi doktora grādu kultūras socioloģijā. “Grāmatas pamatā bija interese par “lielo atgriešanos uz laukiem”, kas notika Latvijā 20. gs. 90. gadu sākumā,” teikts tās priekšvārdā. Autore pateicas Maijai Kūlei par grāmatas izdošanas ideju. Patiešām, šis pētījums var būt interesants un noderīgs skolotājiem, žurnālistiem, studentiem un ikvienam citam, kurš domā par to, kādi esam un kādi gribam būt. Jo uz daudz ko ierastu D. Beitnere mudina paraudzīties ar citu skatienu, padomājot, vai nevajag ko mainīt. Tā, piemēram, par bieži sacīto frāzi “nest Latvijas vārdu pasaulē” viņa raksta: “Izteikums “nest Latvijas vārdu pasaulē” liecina, ka sabiedrības indivīdiem ir priekšstats, ka Latvija atrodas kaut kur pasaules neredzamajā daļā, vai arī šīs sabiedrības locekļiem kaut kas vēl jāpierāda pārējai pasaulei savas pastāvēšanas sakarā. Citās valodās parasti izteikumu lieto ar nozīmi, ka ir uzvara, sasniegumi utt. – tas viss ir veltīts savas zemes, valsts slavai. Vai tāda reference iedomājama Latvijai?”

Grāmatu izdevis LU Filozofijas un socioloģijas institūts, un vislētāk to var iegādāties pašā institūtā.