Raudene, ežziede un izops. Labākie nektāraugi piedravas lauciņiem 1
Biruta Jansone, Aldis Jansons, Aija Rebāne
Daudziem Latvijas biškopjiem ir paveicies, jo viņu mājas vieta un bišu drava atrodas dabisko pļavu, ganību, noru, mežmalu tuvumā. Te ir sastopama liela augu sugu daudzveidība, kas zied no agra pavasara līdz pat rudenim, tā nodrošinot bišu barības bāzi gandrīz visu veģetācijas periodu. Taču daudzviet lauki ir intensīvi apstrādāti, apsēti ar graudaugu un rapšu kultūrām, un tad nākas iekārtot īpaši bitēm paredzētus piedravas sējumus.
Kultūraugu, kas ir labi medotāji, izvēle ir liela, tikai augsnes apstākļu un ziedēšanas laiku ziņā tie ir prasmīgi jāsavieto. Līdzās plaši audzējamiem tauriņziežiem (sarkanais āboliņš, bastardāboliņš, baltais āboliņs, bišu amoliņš, esparsete, vanagnadziņi u. c.); krustziežiem (rapši, baltās sinepes, eļļas rutks u. c.); griķiem, facēlijai ir virkne augu, ko mūsu biškopji izmanto retāk un nelielās platībās.
2018. gadā LLU ZZI tika ierīkots neliels nektāraugu demonstrējums, kur interesenti var iepazīt šos ne tik plaši biškopībā audzētos nektāraugus – gan viengadīgos un divgadīgos, gan daudzgadīgos.
Ķimenes
Ķimene ir divgadīgs čemurziežu dzimtas lakstaugs. Sējas gadā attīstās tikai lapu rozete, bet otrajā gadā izaug 50–80 cm augsts, stāvs, zarains stublājs, kura galos attīstās sīki balti vai rožaini ziediņi, kas sakopoti čemuros. Latvijā ķimenes plaši aug savvaļā, tās sastopamas vecainēs, pļavās, zālājos, ceļmalās. Ir sastopami arī lielāki sētie ķimeņu lauki, kur izaudzē sēklas, ko lieto kā garšaugu un kulinārijā.
Ķimenes uzzied pašā vasaras plaukumā – jūnijā. To daudzie ziediņi ir bagāti ar nektāru un pievilina lielu skaitu bišu, kas labprāt ganās gan savvaļā augošos augos, gan plašos ķimeņu lauku sējumos, ienesdamas stropā garšīgo un veselīgo saldumu. Ķimenes ir aukstumizturīga kultūra. Tās ir pieticīgas, taču labāk aug un lielāku ražu dod kaļķainās, pietiekami mitrās augsnēs. Tās var sēt arī zem vasarāju virsauga pavasarī. Kultūrā augus var izmantot divus trīs gadus.
Koriandrs
Esam aizmirsuši arī par koriandru. Tas ir viengadīgs čemurziežu dzimtas lakstaugs ar 0,80–1 m augstu, stāvu un zarotu stublāju augumu. Ziedi sīki, balti, dzeltenīgi vai iesārti, sakārtoti čemuros. Koriandrs pazīstams arī ar dienvidzemju nosaukumu – kinza.
Koriandrs ir arī vērtīgs nektāraugs. Piemērotos laika apstākļos tā nektāra izdalīšanās ir tik bagātīga, ka tas spīd uz ziedlapiņām. Viens ziediņš var dot līdz 1 mg nektāra, bet medus produkcija no 1 ha sējumu var sasniegt 200 kg. Literatūrā minēti dati, ka ikdienas ienesums stropā no koriandra ziediņiem var sasniegt pat 3,5 kilogramus.
Koriandrs atkarībā no sējas laika zied no jūnija vidus līdz jūlija beigām un, pateicoties milzīgajam ziediņu skaitam, dod daudz medus – līdz 200 kg/ha. Medum ir asa piegarša. Latvijā nav plašu koriandra sējumu, to galvenokārt kā garšaugu audzē piemājas dārziņos, bet biškopjiem būtu vērts aizdomāties par šo kultūru.
Koriandru audzē, sējot tieši uz lauka labi sagatavotā, iekoptā zemē saulainā vietā. Sēklas dīgst lēni, aptuveni trīs nedēļas, tāpēc augsnei jābūt tīrai no nezālēm. Sēju veic agri pavasarī 40–45 cm attālās rindās, iestrādājot sēklas 2 cm dziļumā, izsējot 12–18 kg/ha sēklu.
Raudene
Pie nektāraugiem ir jāpiemin arī raudene. Tas ir daudzgadīgs lūpziežu (panātru) dzimtas augs ar samērā labi noturīgiem stāviem stublājiem, kas var sasniegt 70 cm garumu. Taču dabā sastopamas arī citas formas – augi zemi, daļēji ložņājoši. Ziedi raudenei ir sīki, rožainā, baltā vai spilgti violetā krāsā, sakārtojušies ziedkopās zaru galos. Ziedus apputeksnē bites un mušas. Dažiem augiem ziedi ir tikai sievišķie, citiem ir abu dzimumu ziedi.
Raudenei ir spēcīgi attīstīta pazemes sakņu sistēma, kas ik gadus dod vairākus sarkanīgus četršķautņu dzinumus. Lapas virspusē tumši zaļas, apakšpusē – gaišākas. Raudene aug nogāzēs sausās, saulainās vietās, starp krūmājiem un arī mežmalās. Zied no jūlija līdz augustam apmēram vienu mēnesi.
Raudene ir lielisks nektāraugs. Var tikai apbrīnot, cik čakli rosās bites tās ziedos gandrīz visas dienas garumā. Tā bagātīgi dod nektāru. No 1 ha var iegūt 100 kg raudeņu medus, kas ir ļoti veselīgs. Daži biškopji raudeni izmanto stropu tīrīšanai, jo ar tās smaržu var atgaiņāt kodes un skudras.
Raudene ir pieticīgs un aukstumizturīgs augs. Tai patīk samērā sausa, saulaina vieta ar neitrālu augsnes reakciju. Augus pavairo ar sēklām, spraudeņiem vai dalot cerus. Sēj agri pavasarī 50–60 cm attālās rindās labi sagatavotā, no nezālēm tīrā augsnē. Raudenes sēklas ir ļoti sīkas, tādēļ pēc sējas lauks obligāti jāpieveļ. Sēklas sadīgst pēc divām nedēļām; ja ir silts laiks un mitra augsne – agrāk. Izdevīgāk ir izaudzēt dēstus un pavasarī izstādīt laukā. Vienā vietā augi aug piecus, sešus un vairāk gadus. Lielāka bišu ganampulka īpašnieki, protams, raudeni var izaudzēt lielākās platībās vai kooperēties ar ārstniecības augu audzētājiem un pievest bites jau ierīkotā plantācijā.
Ežziede
Starp biteniekiem iecienīta ir arī ežziede, kas ir daudzgadīgs asteru dzimtas 1,5–2,5 m augsts lakstaugs. Daudzgadīgā ežziede zied no jūlija beigām līdz augusta beigām. Sakne – mietsakne, kas vāji zarojas. Trešajā dzīves gadā tā saniedz 1,5–2 m dziļumu, ar ko arī izskaidrojama sausumizturība un laba ziemcietība. Stublājs stāvs, rievains, spēcīgs, zarojas, klāts ar tūbainiem tīmekļmatiņiem. Lapas malas ar asiem dzelksnīšiem, virspuse zaļa, nedaudz metāliska, apakšpuse pūkaini pelēka.
Uz viena auga attīstās 10–16 ziedkopu. Sīkie ziediņi sakopoti apaļā lodveida zilganpelēkas vai gaišzilas krāsas ziedgalviņā. Ziedkopā ziediņu skaits svārstās no 150 līdz 390. Ziedkopa ziedēt sāk no augšas, un ziedi spirālveidā atveras līdz ziedgalviņas pamatam. Ežziede medo katru gadu, un tā ir priekšrocība. Ja līst neliels lietus, citos ziedos bites neiet, bet iet uz ežziedi.
Ežziedi labāk sēt rindsējā. Sēj 50–60 cm attālās rindās, izsējas norma rindsējā 20–30 kg/ha. Aug gan skābā augsnē, gan kūdrā, gan arī parastā augsnē. Sēj ap 2 cm dziļumā nelielās platībās ar rokām, ar grābekli aizecē, pieblīvē. Sēklas dīgst samērā ilgi. Pirmajā gadā sējumus regulāri kopj: kaplē nezāles, lai attīstītos pietiekami spēcīga lapu rozete un nākamajā gadā augs uzziedētu. Dravai ienesumu dod otrajā gadā. Ja nenovāc sēklas, tās izsējas pašas, arī atjaunojas un sadīgst dažādās vietās, kur nokļūst (sēklas iznēsā putni, vējš u. c.). Ja grib ievākt sēklas, tad ar dārza šķērēm nogriež apaļās pogaļas (drēbes maisos žāvē saulē vai kur citur), tad izberž. Nektārs izdalās bagātīgi visu dienu. Dažreiz nektāra ir tik daudz, ka tas līst pāri ziedstobriņam. Karstā un vidēji mitrā laikā vidējā sezonas nektāra izdalīšanās ir vairāk nekā 2–6 mg no viena ziediņa. Nektāra izdalīšanās intensitāte saglabājas arī lietainās dienās, bet sausumā samazinās pat divas reizes.
Bites ziedus sāk apmeklēt pulksten 7–8 no rīta un turpina līdz vēlam vakaram, uz vienas ziedgalviņas vienlaikus var sastapt 5–8 un vairāk bišu. Siltās naktīs tās pat pārnakšņo ežziedes ziedos, jo, saulei norietot, vairs nespēj orientēties. Nektārs ir caurspīdīgs, bezkrāsains, ar vieglu, patīkamu smaržu. Medu var izmantot bišu ziemas barībai. No ežziedēm bites iegūst arī daudz putekšņu pelēki baltā krāsā.
Moldāvijas pūķgalve
Daži bitenieki savos lauciņos audzē arī Moldāvijas pūķgalvi, kas ir viengadīgs panātru dzimtas 30–60 cm augsts lakstaugs ar mietsakni. Stumbrs stāvs, četršķautņains, no pamata zarojas, veidojot zarainu krūmiņu. Ziedi bāli violeti vai balti uz īsiem kātiņiem. Ziedi atveras pakāpeniski. Zied ilgi – no jūlija vidus līdz septembrim. Aukstumizturīgs, gaismas prasīgs kultūraugs. Bites to apmeklē labi un ievāc nektāru, tomēr vairāk aplido kamenes. Nelabvēlīgos apstākļos bites uz pūķgalves sējumiem nelido. Līdzīgi ir ar facēliju – pilnziedā lauks var būt gluži zils, taču vējainā, sausā laikā bites no tā ievāks tikai putekšņus.
Pūķgalves audzēšanai piemērota saulaina vieta. Labi aug irdenā, vieglā smilts, labāk – smilšmāla augsnē ar lielu humusa daudzumu un vienmērīgu mitrumu. Atsaucīga uz organisko un minerālo mēslojumu, tāpēc ieteicams pūķgalvi audzēt pēc kultūrauga, kas saņēmis organisko mēslojumu. Sēklas sēj agri pavasarī labi sagatavotā augsnē. Sēj tālrindās 45–60 cm, izsējot 4–6 kg/ha. Sēklas iestrādā 2–3 cm dziļumā. Sēklas dīgst 5–7 oC, iztur temperatūras pazemināšanos, nelielas salnas. Dīgsti parādās 10–12 dienas pēc sējas, bet augi uzzied 70–80 dienas pēc sējas. Sēklas var izsēt vēlu rudenī, pēc sadīgšanas aug ātri. Lai sējumi neaizaugtu ar nezālēm, nepieciešama rindstarpu irdināšana, ravēšana. Pēc pirmās augsnes irdināšanas ieteicams retināt, atstājot starp augiem 10–20 cm, jo tie labāk zarojas, veido vairāk ziedu.
Timiāns
Uzmanību pelnījis arī timiāns – lūpziežu dzimtas augs ar ložņājošu stiebru. Tautā timiānu sauc arī par mārsilu. Mazais mārsils bieži sastopams saulainās, sausās vietās, uzkalnos, mežmalās, norās, grāvmalās. Timiāns ir ap 30 cm augsts, sīkām, garenām pelēkzaļām lapiņām, rozīgu toņu ziediem. Latvijā tas labi veido sēklas, labi pārziemo un ir viegli audzējams. Ziedi bagātīgi izdala nektāru un piesaista dažādus kukaiņus, tostarp arī bites. Siltās, saulainās dienās timiāna plantācijas burtiski san no bišu aktīvās darbības.
Timiāns zied samērā ilgu laiku – no jūnija līdz augustam – un apgādā bites ar nektāru līdz 200 kg/ha, kā norāda dažādi autori. Timiāns uzskatāms par vienu no labākajiem nektāraugiem. Tas ir pieticīgs, bet labāk tam patīk saulaina vieta ar irdenu augsni. Sēklas sēj agri pavasarī, tās ir ļoti sīkas, tāpēc jāiestrādā ļoti sekli, gandrīz virskārtā. Dīgst lēni, augsnē nepieciešams mitrums un siltums. Var izaudzēt arī dēstus. Mārsilu var labi pavairot arī ar ceru dalīšanu un spraudeņiem. Tas ir ložņājošs augs, tāpēc tā ceri pakāpeniski izplešas.
Izops
Nedrīkst aizmirst, ka izops arī ir lielisks nektāraugs. Izops ir daudzgadīgs lūpziežu dzimtas augs, kas veido puskrūmu ap 60 cm augstumā. Savvaļā sastopams pārsvarā Dienvideiropā, bet Latvijā to kultivē galvenokārt dārzos, ārstniecības, garšaugu un nektāraugu plantācijās. Ziedi izopam ir sakārtoti pušķos pa trim līdz septiņiem lapu žāklēs ar zilām, violetām, retāk baltām vainaglapām. Izops ir lielisks medusaugs, tāpēc to vajadzētu audzēt arī bišu ganībās. Tas apgādā bites ar lielu daudzumu aromātiska nektāra un ziedputekšņu. No izopa iegūtais medus pieskaitāms augstākajai kategorijai. No 1 ha var iegūt vairāk nekā 70 kg šā vērtīgā medus un daudz ziedputekšņu.
Izops zied ļoti ilgi – no jūnija beigām līdz pat rudenim. Bites izopa ziedos sastopamas no agra rīta līdz vēlam vakaram. Izops ir ziemcietīgs un sausumizturīgs augs, bet labi medo aerētās, trūdvielām bagātās, vieglās, irdenās augsnēs saulainā vietā. Augsnei jābūt brīvai no daudzgadīgām nezālēm. Izopa sējumus var ierīkot, uz 1 ha izsējot ap 8 kg sēklu, var pavairot veģetatīvi ar spraudeņiem vai dalot cerus. Sēj agri pavasarī, jo augi sākumā attīstās lēni, sēklas sadīgst pēc 10–14 dienām. Dēstus izstāda 50 cm attālās rindās – 30 cm augu no auga. Nākamajos gados izopa augi spēcīgi sacero, bagātīgi un ilgstoši zied. Tā priekšrocība ir arī ilggadība – vienā vietā tas var augt 6–10 un vairāk gadu.
Zilais daglītis
Daži bitenieki savos lauciņos iecienījuši zilo daglīti, kas ir viengadīgs un divgadīgs skarblapju dzimtas augs. Viengadīgais daglītis sasniedz 45 cm garumu, bet divgadīgais ir 30–90 cm augsts lakstaugs, kas klāts ar asiem matiņiem. Ziedi sākumā rozīgi, pēc tam koši zili. Bieži sastopams laukos, ceļmalās, pakalnos. Sāk ziedēt jūnija vidū; ja nopļauj, ataug un atkal zied līdz salnām. Rudens pusē tas ir ļoti vērtīgs bitēm, lai nostiprinātos uz ziemošanu.
Daglītis ir lielisks medusaugs. Starp biteniekiem ir uzskats, ka 1 ha daglīša sējuma var aizstāt 25 ha griķu. Medus raža ir aptuveni 300 kg/ha. Labos apstākļos, ejot gar daglīša augiem, nektārs var līt ārā un samērcēt apģērbu gājējam. Zied divus mēnešus un ilgāk. Labvēlīgos laika apstākļos viena saime dod 6–8 kg medus dienā. Bites strādā visu dienu, vāc nektāru un putekšņus. Iegūtais medus ir augstas kvalitātes, lielisku garšu, gaišā dzintara krāsā, pietiekami biezs, bet ilgi nekristalizējas.
Zilais daglītis ir pieticīgs augsnes ziņā, pietiekami sausumizturīgs, jo tam ir labi attīstīta sakņu sistēma, augs ir ar matiņiem, kas samazina iztvaikošanu. Sēj agrā pavasarī – uz 1 ha 3–4 kg sēklu. Sēj ne dziļāk par 1 cm. Var sēt kopā ar facēliju vai griķiem. Sējas gadā daglītis neuzzied, tikai veido lapu rozeti. Nākamajā gadā aug strauji, zied bagātīgi un, kad noražo sēklas, augi aiziet bojā. Bet sēklas izbirst un vienā vietā saglabājas vairākus gadus. No 1 ha iegūst 0,5 t sēklu. Pēc garšas tās līdzinās saulgriežu sēkliņām, noderīgas putnu ēdināšanai. Sēklas novāc ar sirpjiem, rokās jāvelk cimdi. Stiebrus var izmantot kurināšani, bet ne citiem nolūkiem. No daglīša sējumiem var iegūt 250–300 kg/ha medus. Ziedi pirms apaugļošanās, kad bites tos apmeklē, ir iesarkani. Pēc apputeksnēšanās tie kļūst zili un nektāra tajos vairs nav. Daglīša sēklas satur arī eļļu – 25%.
Gurķumētra
Lielisks medusaugs ir arī gurķumētra, kas ir skarblapju dzimtas nektāraugs. Tai ir 50–60 cm garš stiebrs ar cietiem matiņiem un palieliem debesziliem ziediem. Jaunie ziedi un pumpuri ir rozīgi. Zied ilgu laiku – no vasaras vidus līdz septembrim un ilgāk. To ar sekmēm var paildzināt – ja novāc pārziedējušos ziedus, tad ātri veidojas jaunie dzinumi. Nektāra izdalīšanās ir ļoti bagātīga. No viena ziediņa iegūst 4–12 mg nektāra ziedēšanas laikā. Nektārs ir caurspīdīgs, bezkrāsains, bez smaržas, cukurošanās laba. Bites gurķumētru apmeklē lieliski un nepārtrauc to darīt pat liepu ziedēšanas laikā. Bites tās apmeklē visu dienu.
Bez nektāra no gurķumētras bites vāc arī putekšņus. Uz gurķumētru bites lido arī nelabvēlīgos laika apstākļos. Vienā augā strādā 1–3 bites un ziedā pavada 1–1,5 minūtes. Gurķumētra var iesēties arī pati, tad tā uzzied jau jūnija sākumā. Visvairāk nektāra izdalās pilnā ziedēšanas laikā, no 1 ha iegūst aptuveni 200 kg medus. Medus gaišs, visvairāk tā izdalās karstā laikā (23–30o) un 50% mitrā augsnē.
Gurķumētra ir arī ārstniecības augs, svaigās lapas var lietot arī pārtikā – salātos. Tā labi aug iekoptās dārza augsnēs. Sēj agri pavasarī. Uz 1 ha vajag 30 kg dīgstošu sēklu. Augus izretina 25 cm citu no cita. Sēklas viegli izbirst, tāpēc iesējas arī pašas. Ja grib ievākt sēklas, tad jānogriež pirms nogatavošanās, jāsasien pušķīšos un tad jāizkuļ, kad gatavas.
Un kur nu vēl daudzās piparmētru sugas, ko arī ar sekmēm var izmantot kā nektāraugus. Izvēle liela, atliek tikai darboties. Lai veiksmīga vasara!
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
