Kādus draudus Latvijai redz ASV Valsts departaments? 0
Nesen Latvijā viesojās augsta ranga ASV Valsts departamenta amatpersona – ASV valsts sekretāra palīga vietnieks Brents Hārtlijs. Viņa pārraudzībā ir attiecības ar ziemeļvalstīm, Baltijas valstīm un Austrum eiropu.
Ekskluzīvā intervijā “LA” viņš sniedz savu novērtējumu iespējamiem draudiem Latvijas drošībai, atceras darbu kopā ar diplomātu Džo Stafordu, kurš ir viens no “Oskara” balvu ieguvušās filmas “Argo” prototipiem.
– Ar kādu mērķi apmeklējat Latviju?
– Mana atbildība Valsts departamentā ir ziemeļvalstis, Baltijas valstis un Austrumeiropa. Man bija liels prieks atgriezties Rīgā, kur biju pirms 12 gadiem uz konferenci par NATO paplašināšanos, kas bija iedvesmojošs pasākums. Pilsēta kļuvusi modernāka. Man ir prieks doties uz valsti, kas ir lielisks NATO sabiedrotais un labs draugs ASV. Es tikos ar Latvijas amatpersonām no Ārlietu, Aizsardzības un Ekonomikas ministrijām. Runājām par politiskiem, ekonomiskiem un arī drošības jautājumiem un globālām tēmām.
– Vai drošības jomā jūsu vērtējumā pastāv kādi draudi Eiropai?
– Jā. Skatoties no ASV perspektīvas, tie ir saistīti ar transnacionālajiem draudiem – starptautisko terorismu, kiberdrošību, migrāciju, arī ar klimata pārmaiņām, kas var uzlikt spriedzi valstu ekonomikām un sabiedrībām.
– Kādus draudus jūs redzat tieši Latvijai?
– Šie jautājumi noteikti ir apspriežami Latvijas kontekstā. Tie ir starptautiskā terorisma draudi, dažu valstu vēlme attīstīt kodolieroču arsenālu un klimata pārmaiņas.
– Kā Latvija var tikt ar tiem galā?
– Tas ir Latvijas iestāžu ziņā, lai izvērtētu savas spējas.
ASV ir draugs un sabiedrotais, kas stāvēs kopā, ir arī ES, kas var strādāt ar klimata pārmaiņu un terorisma draudu jautājumiem. Jāatceras, ka Latvija ir NATO dalībvalsts un vajadzības gadījumā tā var aktivizēt alianses hartas 5. paragrāfu. (Uzbrukums vienai NATO valstij nozīmē uzbrukumu visai aliansei. – Ģ. V.)
– Pasaule ir mainījusies, jo 5. paragrāfs bija radies Aukstā kara gados…
– NATO izveidoja 5. paragrāfu kā lietu, kas radās no situācijas Aukstā kara gados, taču tas tika pirmoreiz lietots, kad Aukstais karš bija beidzies. Paragrāfs tika aktivizēts no ASV puses pēc 11. septembra terora aktiem. Tolaik es strādāju ASV pārstāvniecībā NATO. Sabiedrotie no NATO nostājās kopā ar mums un sniedza ne tikai politisko, bet arī militāro atbalstu. Palīdzību sniedza NATO ar savu AWACS jeb gaisa brīdināšanas un kontroles sistēmu un tās lidmašīnām un iesaistījās operācijā Afganistānā un nodrošināja arī ASV drošību.
– Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks izteicis bažas par informācijas trūkumu Krievijas un Baltkrievijas kopējo mācību “Zapad – 2013” jautājumā, kuras notiks netālu no Lietuvas robežas. Kā jūs vērtējat šādu soli no Krievijas puses?
– Tā ir militāristu daba – viņiem nepieciešamas mācības un prakse. Jautājumos ar Krieviju mums darbojas NATO un Krievijas sadarbības padome. Tajā pašā laikā jāatceras, ka Latvijas un ASV bruņotie spēki šogad reģionā piedalīsies NATO līmeņa mācībās “Saber Strike”, “Baltops” un “Steadfast Jazz”.
– Bet vai Krievija, rīkojot šādas mācības, sūta kādu signālu pārējai pasaulei?
– Es nedomāju, ka šādi mēs varam interpretēt šīs mācības, turklāt jāatceras, ka mums šogad reģionā būs savas mācības. Latvija pašaizsardzības jomā izbauda visas NATO Alianses 5. paragrāfa privilēģijas.
– Vai NATO nākotnē varētu atvērt kādu karabāzi Baltijas valstīs, lai stiprinātu drošību?
– Pašreizējā kontekstā tas ir maz ticams. NATO ir sava komandstruktūra, un mēs domājam, ka pašreizējā aizsardzības sistēma Baltijas valstīm ir atbilstoša. NATO Baltijas valstu gaisa patrulēšanas misija ir efektīvs piemērs, kā tiek īstenota vieda drošība, par ko ir runājis NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens. NATO ir jāatrod veids, lai dažādas funkcijas vairākas valstis nedublētu un netērētu lieki līdzekļus.
– Nesen Bena Afleka ķīlnieku drāma “Argo” ASV kā labākā filma ieguva “Oskara” balvu, tajā stāstīts par sešu ASV diplomātu evakuācijas misiju. Kā jūs komentējat filmu no ārpolitiskas eksperta viedokļa?
– Es redzēju filmu, tā ir veidota izcili. Jāņem vērā, ka tā ir Holivudas produkcija. Kaut arī tā ir balstīta uz patiesiem notikumiem, tajā ir pretrunas, kas tiek prezentētas kā patiesība. Savā pirmajā diplomāta nozīmējumā es strādāju ASV vēstniecībā Kairā kopā ar Džo Stafordu un viņa sievu Keitiju, kas bija no sešnieka, kas paslēpās pie kanādiešiem un tiks izvesti no Irānas. Džo bija ļoti iedvesmojošs pēc šīs šausmīgās pieredzes. Viņš atgriezās musulmaņu pasaulē, strādājot vēstniecībā Kairā. Viņa darbs bija tikties ar politiskā islāma pārstāvjiem, kuriem bija mērena ideoloģija. Pēc Irānas notikumiem viņa atbilde nebija bēgt, bet gan atgriezties islāma pasaulē – saprast tendences un to, kas notika Irānā. Viņš par Teherānas pieredzi daudz nestāstīja. Domāju, ka viņš ar sievu vēlējās saprast, ko tas nozīmē viņiem personīgi un mūsu valstij. Pašlaik kontakts ar Džo un viņa ģimeni ir zudis, taču zinu, ka viņš turpina darbu diplomātiskajā dienestā.
– Vai filmas iznākšana saistāma ar Rietumu un Irānas saspīlētajām attiecībām?
– Es neredzu šeit ciešas saiknes – ka filma veidota tieši laikā, kad Irānai ir kodolambīcijas. ASV prezidents, viceprezidents un valsts sekretārs ir devuši skaidru ziņu, ka vēl joprojām pastāv diplomātiska risinājuma iespējas Irānas kodoljautājumā. Tā ir mūsu pārliecība, lai nenonāktu pie lielāka konflikta.
