Kādu vēsturi valsts pasūta? 1
Ko tik visu mēs neesam apmaksājuši par savu nodokļu naudu – gan “Parex” afēru, gan Lindermana un līdzīgo aktivitātes ar t. s. “valodas referendumu”, Zatlera ieplānoto “untumu” – jaunas fiksās Saeimas vēlēšanas un arī dažādas vērtības zinātnieku pētījumu institūcijas un programmas.
Gūstot valsts un dažādu fondu dotācijas, programmas un pētījumi tiek izvērsti arī patlaban. Īpaši modē nākuši dažādi “identitātes pētījumi”. “Nacionālās identitātes saglabāšana un stiprināšana, Cilvēks, sabiedrība, identitāte, valstiskums: vēstures un kultūras aspekti” u. c. Atsevišķu “valstisko programmu” Latvijas sociālā atmiņa un identitāte vada Dr. Vita Zelča, kas ir arī LU Komunikācijas maģistra un doktora studiju programmu direktore, jau kopš 21. gs. sākuma pievērsusi īpašu uzmanību tieši Viļa Lāča aktualizēšanai.
Izvirza misionārisku uzdevumu
“Identitātes” oficiālajā mājaslapā lasāms, ka “pētījuma rezultāti ir prezentēti starptautiskās un vietējās konferencēs, kā arī ar tiem ir iepazīstināti mediji. Projekta īstenotāji ir uzstājušies arī Latvijas skolās, snieguši intervijas žurnālistiem, rīkojuši grāmatu atvēršanas svētkus”.
Grāmatas līdzfinansējis “Friedrich Ebert Stiftung” – vācu sociāldemokrāta Fr. Eberta vārdā nosauktais fonds, kas sazarojies ar pārstāvniecībām Eiropā, fondā nodarbinot vairāk nekā 600 darbinieku. Ko īsti piedāvā šī Valsts pētījumu programma? Un kas iesaka šim fondam, kādas grāmatas jāizdod – radās jautājums pēc īpaši tendenciozās un Latvijas valstiskumu pulgojošās D. Hanova un V. Tēraudkalna grāmatas “Laiks, telpa, vadonis…” (2012). Jo neba nu Fr. Eberta fonda administrācija, bet gan vietējie Latvijas docētāji izvērtē publicēšanas atbilstību.
“Ir iznākušas sešas monogrāfijas. No tām divas ir adresētas plašam lasītāju lokam, tādējādi veicinot publisku diskusiju par Otrā pasaules kara vietu sociālajā atmiņā un tā nospiedumiem mūsdienu nacionālajā identitātē. Pārējās ir veltītas atsevišķu pagātnes un komemorācijas tēmu atspoguļojumam.
Papildus plānotajam ir sagatavots 2012. gadā pirmo reizi klajā nākušās grāmatas “(Divas) puses” trešais izdevums un šā izdevuma audiogrāmatas formāts divos CD.”
Pieminētā “Divas puses jeb Otrais pasaules karš latviešu karavīru dienasgrāmatās” sākotnēji uz latviešu lielā mantojuma – trimdā, resp., brīvajā pasaulē izdoto leģionāru atmiņu, memuāru, kauju aprakstu arī aculiecinieku daiļliteratūras – fona šķiet pieticīga, tomēr uzmanību piesaista programmas veidotāju uzsvērtais: “Notikusi tikšanās ar Kultūras ministrijas pārstāvjiem, Saeimas deputātiem. Projekta īstenošanas gaitā iegūtie rezultāti tiek izmantoti valsts šā brīža identitātes politikā.”
Tātad šīm vairākām grāmatām tiek izvirzīts īpaši misionārisks uzdevums, neba nu deputāti lasīs biezos ģen. Bangerska memuārus un salīdzinās ar citiem.
Objektivitātes pakāpe šādām pārizdotām “dienasgrāmatām” ir visai specifiska, bet tas tomēr ir un paliek tīri subjektīvs vērtējums. Turklāt apjoms, kādā tiek drukātas sarkanarmiešu atmiņas, ir nesamērīgs, jo lielais vairums latviešu tomēr karoja pret sarkanarmiju. Šis fakts ir ignorēts ļoti uzkrītoši arī izdoto grāmatu klāstā kopumā.
Kāpēc neizdod Eglīti un Bangerski?
2011. gada “Karavīru stāstu” grāmatas klucītī ir 424 lpp., bet nākamajā izdotajā – Veras Kacenas grāmatā “Kājāmgājēja karā (vienas sarkanarmietes privātās atmiņas)”, kas iznāca pērn, – ir jau 624 lpp.
Turklāt izrādās, ka tas ir romāns, kur ieskanoties pat “postmodernisma toņi”, vēstīts arī anotācijā. Nu izrādās, ka vēsturnieku V. Zelčas un K. Zeļļa redakcijā ir iznācis romāns. Tā esot sociālā atmiņa.
Kāpēc V. Zelčas un K. Zeļļa redakcijā neiznāca, piemēram, Anšlava Eglīša romāns “Es nebiju varonis” – nesalīdzināmi augstvērtīgāks? Vai nederēja tāpēc, ka A. Eglītis pārstāv Latvijas valsts mantojumu nepastarpinātā veidā un ne dienu nav karojis sarkanarmijā? Vai tas neder? Vai A. Eglītim prozas meistardarbā trūkst dokumentālu vārdu?
Lūdzu, tad O. Perro, Freivalds, Siljakovs u. c. ar visiem vārdiem, noskaņu fotogrāfijām, pozīciju uzmērījumiem, pat kartēm. Vai ģen. Bangerska dienasgrāmatas četri sējumi, kurus taču varētu pakomentēt šie paši vēsturnieki.
Lai nu kā, bet Valsts pētījumu programma pieprasa vispusīgu informāciju. Šobrīd tiražētā “sociālā atmiņa” ir iebraukusi vienpusības purvā, tādā kā haotiskā sarkanarmijas staignājā, radot nudien savādu priekšstatu par latviešu tautu Otrā pasaules kara laikā. Nākamā valsts finansētā (un atkal tās pašas!) V. Kacenas romāniņveida grāmata “Balle beidzas pusnaktī” paguvusi iznāk nupat, jau 2013. gadā. Ar cik V. Kacenas grāmatām mūs pārsteigs Valsts pasūtījums? Vai jāizdod katra aprakstītā lapiņa? Diez vai par Valsts pasūtījumu naudu.
Padomju propagandas pētīšana prasa apjomīgāku darbu
Aplūkotās programmas ietvaros iznākusi arī “Padomju deportāciju pieminēšana Latvijā” 2012. gadā (190 lpp. apjomā), un novatoriska ir 2012. gadā izdotā Kaspara Zeļļa “Ilūziju un baiļu mašinērija” par propagandu nacistu okupētajā Latvijā – ar daudzpusīgu ilustratīvo materiālu un padziļinātu pētnieciskuma garšu. Vien reizēm nav īsti skaidrs dokumentālo avotu un autora atziņu sastatījums. No akadēmiskiem vēsturniekiem mēs vēlētos ne vien faktoloģiskus datus, bet arī objektīvus komentārus. Nodaļā par literatūru autors izcēlis Ž. Unāma atsevišķu viedokli, tomēr aizmirsis piebilst tādu literatūrvēsturē pazīstamu un svarīgu faktu, ka nacistu okupācijas laikā, neraugoties uz publicēšanās aizliegumu, tapa A. Čaka īpaši vērtīgā dzeja, tā viņa daiļrades daļa, kas latviešu vārda mākslu iekļauj Eiropas spēcīgāko brīvās literatūras strāvojumu kontekstā.
Turklāt Čaka piemērs ir ļoti spilgts arī vēlākā sociālo baiļu un PSRS okupācijas mašinērijā – kādā sēnalu literatūrā pārtop viņa dzeja kopš 1945. gada, pēc sarkanarmijas ienākšanas. Acīmredzot pēc pilnīgi citas monstrozas baiļu mašinērijas ieviešanas – arī globālas, bet nesalīdzināmi ilgākas. Tas arī daudz ko liecina par sociālo atmiņu nacionālās identitātes kontekstā.
Kaspars Zellis bieži lieto “šausmu propagandas” jēdzienu. Diemžēl dažviet tas ir nepārdomāti. Jo, piemēram, “baigā gada” terora un slepkavību tieši vizuālais atainojums sakņojas patiesos notikumos. 1941. gadā izveidojās situācija, ka tie nepalika noslēpti, bet skaudri atklāti – vienai varai nomainot iepriekšējo. Ja “baigā gada” notikumi tiražēti nacistu okupētā Latvijā, vai tad pēc Otrā pasaules kara atainotā holokausta nozieguma vizuālais atspoguļojums arī būtu jāsauc vien par “šausmu propagandu”? Domāju, ka noteikti ne.
Vēsturnieks izvērsis ļoti svarīgu jautājumu: kāda bija nacistiskās Vācijas okupācijas režīma īstenotā propagandas politika? Pareizi, ka tādu pašu jautājumu ir nepieciešams iztirzāt par PSRS okupācijas laiku. Tiesa, nacistu gadus vieglāk pētīt, jo to nav daudz, bet PSRS propaganda prasa daudz apjomīgāku darbu. Un grūtāku – jo īpaši tāpēc, ka šo ilgo PSRS propagandas gadu ietekme joprojām mazliet jūtama arī dažu publikāciju pašu veidotāju prātos, ko pārvarēt visgrūtāk.
