Māris Antonevičs: Kādu valdību pelnījusi tauta? 8
“Katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi.” (Žozefs Marī de Mestrs, franču politiķis, publicists)
“Vai ir labas valdības un sliktas valdības? Nē, ir tikai sliktas valdības un vēl sliktākas valdības.” (Čārlzs Bukovskis, amerikāņu rakstnieks)
“Es nesaku, ka nevajag mainīt valdību, es saku, ka valdībai ir jāturpina strādāt,” nesen intervijā Latvijas Televīzijai sacīja Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Izklausās pēc spēles “Nesaki balts, nesaki melns”, taču tieši tāda ir pašreizējā politiskā gaisotne. Ik pa laikam tiek piesaukti datumi, kuros it kā kaut kam vajadzētu būt, bet var arī nebūt. Iepriekš tika minēts 30. novembris, kad Saeimas galīgajā lasījumā tika pieņemts valsts budžets. Taču tas bija diezgan mierīgs vakars. Šobrīd ar intrigu tiek gaidīts 5. decembris, kad Salaspilī uz kongresu pulcēsies valdošā partija “Vienotība”. Te gan jāatzīmē, ka “Vienotība” nav izcēlusies ar straujiem pagriezieniem kongresos (ne tā kā, piemēram, mūžībā aizgājusī Tautas partija). Atšķirībā no šīs partijas ikdienišķajām kaislībām kongresi pat mēdz būt diezgan programmatiski sausi un pozitīvisma pielieti. Pat kašķīgāk noskaņotie nevēlas šādās reizēs bojāt “svētkus”. Un, ja premjere Laimdota Straujuma nepaziņos kaut ko (ne)gaidītu, visticamāk, politiskās dzīves vērotāji noteiks kādu jaunu datumu, piemēram, 31. decembri, kad īsi pirms gadumijas Ministru prezidentei jāsaka televīzijā uzruna tautai.
Svarīgi gan ir nevis datumi, bet jautājums – ja valdība tiešām mainītos, ko būtiski jaunu tā piedāvātu? Raksta ievadā citēju divu vēsturisku kungu visai pesimistiskās atziņas, kas liek arī uz Latvijā notiekošo raudzīties piesardzīgi. Pārdomām! Nesen LNT publiskoja tās pasūtītos aptaujas datus par to, kādu premjeru vēlētos Latvijas sabiedrība. Un, lūk, rezultāti: Aivaru Lembergu – 24%, Nilu Ušakovu – 17%, Mārtiņu Bondaru – 12%, Ingūnu Sudrabu – 7%… Jau dzirdu protesta saucienus, jo visiem šiem politiķiem ir ne vien piekritēji, bet arī ne mazums stingru pretinieku. Lemberga vai Ušakova nonākšana pie varas stūres nevis veicinātu uzticību valdībai, bet vairāk sašķeltu sabiedrību. Ar lielu ticamību var teikt, ka neviens no šīs četrotnes valdību tuvākajā laikā nevadīs. Bet tas nozīmē, ka atbalstītāju procenti turpinās dzīvot gaidās, kad beidzot pie varas nāks viņu “izredzētais”, izsakot neapmierinātību par esošo valdību, kāda nu tajā brīdī tā būs. Kas atliek, ja partijas negrib sabiedrības viļņošanos? Meklēt mazāk kontrversālu kandidātu, taču tādam, visticamāk, līdera spējas un izlēmīgums nebūs raksturā un arī ambiciozi mērķi netiks izvirzīti.
Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) nupat izteikusies – ja valdība krīt un tiek meklēts jauns Ministru prezidenta amata kandidāts, ļoti svarīgi, lai būtu sabiedrības uzticība un laba reputācija. Šķiet, ka abi šie kritēriji nevar būt savstarpēji izslēdzoši. Vai tomēr? Pamācošs stāsts ir pēdējo dienu notikumi Lielvārdē, kas jau nodēvēti par “gadsimta afēru”, bet to galvenais varonis bijušais novada mērs Jānis Āboliņš – par vietējo Ostapu Benderu. Parakstīt 200 miljonu (!) eiro vērtu vekseli par labu mistiskai Lihtenšteinā reģistrētai firmai – tas tiešām ir vēriens. Taču šajā stāstā ir kāda būtiska detaļa. Āboliņu novada domē ievēlēja vēlētāji, bet par priekšsēdētāju izraudzījās deputātu vairākums. Tātad viņš bija saņēmis sabiedrības uzticību; reputācija izrādījās mazsvarīga.
