Kādu Saules aktivitāti pētnieki prognozē tuvākajos gados un ar ko jārēķinās 0
Saules aktivitāte, sākoties nākamajam solārajam ciklam, gaidāma tikpat zema kā aizejošā cikla laikā, liecina ASV Nacionālās okeānu un atmosfēras pārvaldes apkopotās prognozes.
Pašreiz noslēgumam tuvojas Saules aktivitātes 24.cikls. Sagaidāms, ka cikla minimālā fāze būs šā gada otrajā pusē un nākamā gada pirmajā pusē, savukārt jaunā cikla maksimums gaidāms 2023.-2026.gadā.
Paredzams, ka Saules aktivitātes cikla minimums būs ilgs un dziļš, bet maksimums – mazāks nekā ierasts.
Saules aktivitāti parasti nosaka pēc plankumu skaita. Saules aktivitātei ir vairāki cikli, vislabāk izpētītais un zināmais ir 11 gadu cikls. Pašreizējais 11 gadu aktivitātes cikls bijis vājākais pēdējo simts gadu laikā. Tā sākumā bija aptuveni 800 dienu, kurās uz Saules nebija redzams neviens plankums. Šādu dienu skaits trīsreiz pārsniedza 20.gadsimtā novēroto vidējo rādītāju.
Kad Saules aktivitāte ir zema, uz zvaigznes ir maz plankumu, samazinās ultravioletā radiācija un Zemes atmosfēra saņem nedaudz mazāk siltuma. Tas izraisa gaisa cirkulācijas izmaiņas atmosfēras zemākajos slāņos – troposfērā un stratosfērā. Šīs izmaiņas savukārt maina laikapstākļus uz Zemes, tostarp dažos reģionos pazeminot gaisa temperatūru.
Nav pierādījumu, ka Saules aktivitāte maina visas Zemeslodes vidējo temperatūru. Konstatēts, ka periodos, kad uz Saules ir maz plankumu un ziemas Centrāleiropā kļūst aukstākas, Islandē gaisa temperatūra paaugstinās.
Visticamāk, arī 2009.-2011.gada aukstās ziemas Eiropā bija sekas zemai Saules aktivitātei. Pētnieki gan norāda, ka globālās sasilšanas dēļ arī šīs aukstās ziemas, kas atkārtojas vidēji ik pēc 10 vai 11 gadiem, kļūst arvien siltākas.
Pēdējos gados izskanējušas bažas, ka Saule var “ieiet dziļā miegā” – ka var atkārtoties Maundera minimumam līdzīgs samazinājums Saules aktivitātē. Eksperti, kas piedalās nākamā Saules aktivitātes cikla prognožu izstrādē, norāda, ka šobrīd nav pamata šādām bažām un pašreiz novērotā zemā Saules aktivitāte netuvojas līmenim, kāds bija Maundera minimumā.
Par Maundera minimumu dēvē ļoti zemu Saules aktivitāti periodā no 1645. līdz 1715.gadam. Tajā laikā bija mazā ledus laikmeta aukstākie gadi. 1709.gada sākumā Eiropa pieredzēja lielāko aukstumu, par ko saglabājušās rakstveida liecības. Daudzas upes, arī Daugava, aizsala līdz dibenam, pilnībā aizsala arī visa Baltijas jūra, tādēļ 1709.gada pavasarī Rīga piedzīvoja lielākos plūdus pilsētas pastāvēšanas vēsturē.
Zema Saules aktivitāte var palielināt ne tikai aukstas ziemas, bet arī karstas vasaras iespējamību Eiropā. Samazinājums Saules aktivitātē ir viens no faktoriem, kas veicina bloķējošu anticiklonu veidošanos.
Samazinoties Saules aktivitātei, Zemi sasniedz lielāks kosmiskais starojums. Lai gan uzliesmojumi uz Saules kļūst daudz retāki, daži no tiem var būt spēcīgi. Lielākā magnētiskā vētra cilvēces atmiņā, kas tika piedzīvota 1859.gada 1.-2.septembrī, notika vāja cikla laikā. Ja mūsdienās Zemi skartu tāda vētra kā 1859.gadā, sagrauto telekomunikāciju, elektroapgādes un citu sistēmu atjaunošana varētu prasīt daudzus gadus, brīdinājusi ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa pārvalde.
