Sudrabs joprojām neaizstājams 0
Sen pazīstamās amalgamas jeb sudraba plombas veido sudraba, platīna, vara, alvas un cinka sakausējums ar dzīvsudrabu. Tās vairs negatavo uz vietas zobārsta kabinetā kā agrāk, kad tika sajaukti plombas komponenti. Plombas ražo rūpnieciski, iepildot speciālās kapsulās, no kurām dzīvsudrabs neizplatās apkārtējā vidē. Visvairāk tas izdalās, urbjot plombu laukā, bet, kad tā mutē sacietējusi, tas nenotiek. Kaut gan nav neapstrīdamu pētījumu par to ietekmi uz veselību, piemēram, Skandināvijas valstīs tās jau atzītas par nevēlamām.
Amalgama ir mehāniski visizturīgākā plomba, kura labi sadzīvo ar siekalām un ir ļoti gluda, tādēļ mikrobi pie tās pielīp mazāk. Diennakti pēc ielikšanas to ieteicams nopulēt, lai šīs īpašības vēl vairāk uzlabotu, taču tikpat labi to var darīt pēc ilgāka laika. Tad, plombai padilstot, tā labāk saskarsies ar zobu un neveidosies kariess.
Sudraba plombas liek sānu zobos, dzerokļos, kā arī zobiem, kas bojāti dziļi zem smaganas.
Zobus plombējot, ne vienmēr apakšā klāj cementējošo oderīti, jo izmanto speciālas saites ar sudrabu, kas sasaista plombu ar zobu, lai tā labāk turētos un starpā neveidotos spraudziņa, kas rosinātu kariesa attīstību.
Modernās sudraba plombas pakļaujas veidošanai labāk nekā to priekšteces. Vienīgais to trūkums – ne visai pievilcīgā krāsa.
Amalgamas garantijas laiks ir 8–12 gadu, taču pieredze liecina, ka parasti tā kalpo daudz ilgāk.
