Kādu ministru grib Zemnieku saeima? “Nevajadzētu atkārtoti virzīt Gerhardu,” tā Trons 6
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Ministri un partijas nāk un iet, bet mēs – reālie lauku ražotāji – būsim un paliksim. Mums būs jāuzņemas atbildība par to, kas notiek laukos, būs jābrauc uz Briseli aizstāvēt savas intereses un būs jāievieš Zaļais kurss. Mums vajadzīgs tāds ministrs, kas spēj atbalstīt reālo lauku ražotāju intereses,” intervijā saka Zemnieku saeimas valdes loceklis Mārtiņš Trons un skaidro, kāpēc šī organizācija paudusi viedokli, ka zemkopības ministra amatā nevajadzētu atkārtoti virzīt Kasparu Gerhardu.
Kāpēc Zemnieku saeima – organizācija, kas apvieno Latvijas lielos lauksaimniekus – iebilst pret Gerhardu?
M. Trons: Es gribētu iebilst pret apzīmējumu, ka Zemnieku saeima apvieno lielos lauksaimniekus. Zemnieku saeima pārstāv ražojošos lauksaimniekus, tajā ir 800 biedru no visiem Latvijas reģioniem. Biedri ir dažāda lieluma saimniecības no visām lauksaimniecības nozarēm. Vidēji aritmētiski Zemnieku saeimas biedra ģimenei pieder ražojoša lauku saimniecība – tas, ko savulaik un, iespējams, arī šobrīd sauktu par lauku pamatu. Starp mūsu biedriem ir gan lieli, gan ļoti mazi lauksaimnieki. Svarīgi būtu saprast, ka mēs pārstāvam ražojošās saimniecības, nevis dzīvesveidu laukos, t. s. dīvāna zemniekus u. c. grupas.
Tagad par pretenziju būtību. Zemnieku saeimas pirmā pretenzija ir tā, ka ir pierādījies, ka Kaspars Gerhards reāli nevada Zemkopības ministriju (ZM), to dara cits cilvēks – ministra biroja vadītājs Jānis Eglīts, caur kura rokām ir jāiziet visiem dokumentiem, pirms tie tiek akceptēti.
Līdz šim ministrijas departamentu un nodaļu vadītājiem bija tiesības nākt ar savām iniciatīvām, kā būtu risināms tas vai cits jautājums, bet Gerharda laikā, mūsuprāt, šādas tiesības tika stipri ierobežotas. Tāpat agrāk mazāk svarīgos, nepolitiskos jautājumos departamentu un nodaļu vadītājiem bija tiesības pašiem pieņemt lēmumus, pēdējos gados arī šīs tiesības ir tikušas stipri ierobežotas.
Gerharda laikā jebkurš lēmums ir bijis jāsaskaņo ar ministra biroja vadītāju, šāda kārtība ir bremzējusi ministrijas darbu. Tas nav viss – tā kā ministrijas departamentu un nodaļu vadītāji ir savas jomas eksperti, tad šāds lēmumu pieņemšanas stils ir arī liedzis izmantot ekspertu zināšanas.
Otrā problēma ir tā, ka atsevišķas nozares šajos gados ir padarītas atkarīgas no kompensācijām. Treškārt, esam saviem lauksaimniekiem uzlikuši lielākas prasības nekā citviet Eiropā un Baltijā. Ceturtkārt, liela daļa lauksaimnieku saņems krietni mazāku atbalstu nekā līdz šim. Visbeidzot – komunikācija ar ministrijas politisko vadību ir savdabīga. Tas ir kā brīvais mikrofons, izteikties var, jēgas bieži vien nekādas, kritika vispār netiek pieņemta.
Nesaprotams arī tas, kas noticis ar ministrijas pakļautības iestādēm un to vadītāju rotāciju. Tas sākās ar Lauku atbalsta dienesta vadītājas nomaiņu pirms četriem gadiem – Zemnieku saeima toreiz pauda atbalstu iepriekšējai dienesta vadītājai un neizpratni par nepieciešamību mainīt vadītāju iestādei, kas Eiropā tobrīd bija atzīta par vienu no labākajām maksājumu aģentūrām.
Tas neko nelīdzēja, nomaiņa notika. Pēc tam sākās nomaiņas daudzās ZM pakļautības organizācijās – tika nomainīta “Latvijas valsts mežu” padome un valde, Valsts mežu dienesta ģenerāldirektore, tika mainīta “Zemkopības ministrijas nekustamo īpašumu” vadība. Šo nomaiņu praktiskais lietderīgums ir ļoti apšaubāms un būtu vietā uzdot jautājumu – kāpēc tās notika? Nav gan saprotams, kā ir veikta “Zemkopības ministrijas nekustamo īpašumu” uzraudzība, ja jau tur ir it kā konstatētas tik rupjas koruptīvās darbības?
Zemnieku saeimu neapmierina arī sadarbība ar ministriju. Pēdējos gados praktiski vairs netiek veidotas darba grupas, kurās piedalījās dažādu nozaru speciālisti un kurās tika pieņemti lēmumi. To aizstājuši rakstveida atzinumi par dažādiem jautājumiem, kas tiek pieprasīti un iesniegti. Taču lēmumi, kuri agrāk tika izdiskutēti dažādu darba grupu sēdēs, tagad tiek pieņemti nezin kur, bet noteikti ne darba grupās.
Visbeidzot, Zemnieku saeimu neapmierina tas, ka no nākamā gada platību maksājumu standarta likme samazināsies no pašreizējiem 140 eiro/ha līdz 85 eiro/ha. Neskatoties uz atsevišķiem papildu maksājumiem, kurus piesauc Zemkopības ministrija, šis dramatiskais samazinājums smagi ietekmēs daudzus lauksaimniekus.
Tā kā Igaunijā un Lietuvā platību maksājumu likme ir lielāka, Zemnieku saeima uzskata, ka šajā jautājumā Zemkopības ministrija nav bijusi uzdevumu augstumos. Cīņa par platību maksājumiem ir politiska, tā bija ministra politiskā atbildība un šajā jautājumā viņš ir izgāzies.
Tiklīdz Zemnieku saeima izteica savas pretenzijas par ministra darbu, tūlīt parādījās arī arguments, ka tās saistītas ar to, ka ministra darbība bijusi labvēlīgāka mazajiem un vidējiem zemniekiem, tāpēc lielie esot ar viņu neapmierināti…
Man nav zināmi nekādi būtiski pēdējos trīs četros gados pieņemti Zemkopības ministrijas lēmumi, kas radītu labākus noteikumus vai atbalsta iespējas mazajiem un vidējiem zemniekiem. Neatceros tādus arī Dūklava abos ministra termiņos vai Straujumas laikā, tādēļ grūti piekrist šādam argumentam.
Jāatzīst, ka pēdējos gados ir bijuši daži veiksmīgi mazo vai jauno zemnieku atbalsta pasākumi, piemēram, granti jaunas vai lietotas tehnikas, lopu, stādījumu iegādei. Zemnieku saeima noteikti atbalsta šos pasākumus – Latvijas laukiem vajadzīgi jauni ražotāji. Iebildumi ir pret atbalsta maksājumiem t. s. dīvāna zemniekiem, kas neko neražo un saņem maksājumus par to, ka reizi gadā nopļauj zāli. Rīgā vien ir reģistrēti 2000 šādu “zemnieku”.
Ko Zemnieku saeima vēlētos redzēt zemkopības ministra krēslā?
Mums nav iebildumu ne pret vienas partijas pārstāvi. Visās partijās ir pietiekami kompetentas kandidatūras, kas spētu ieņemt šo amatu.
Kādi, jūsuprāt, ir nākamā zemkopības ministra galvenie uzdevumi?
Vesela virkne – jāpanāk lielāks finansējums zinātnei un pētījumiem. Bet viens no galvenajiem – beidzot sākt saukt lietas īstajos vārdos. Mums ir 50 tūkstoši platību maksājumu saņēmēju, kurus ministrijai patīk saukt par zemniekiem. Reālu zemnieku no viņiem ir ne vairāk kā 15 vai 20 tūkstoši.
Statistika liecina, ka Latvijā ir 20 tūkstoši saimniecību, kas pusi vai vairāk no saražotā pārdod tirgū. Lauku atbalsta dienesta dati liecina, ka Latvijā ir 15 tūkstoši saimniecību, kurām ir ražošana un kas piesakās bezakcīzes degvielai.
Visi pārējie ir pļavu appļāvēji, lauku dzīvesveida izbaudītāji, hobija saimniecības un daļēja laika saimniecības. Tādas drīkst pastāvēt, taču domāju, ka valsts atbalsts būtu jādiferencē atkarībā no tā, vai tu reāli ražo vai tikai dzīvo laukos.
Krievijas iebrukums Ukrainā ir krasi saasinājis problēmu par relatīvi lētu minerālmēslu pieejamību Latvijas zemniekiem. Vai ministrija ir pietiekami aktīvi iesaistījusies šīs problēmas risināšanā?
Neapšaubāmi – ir jāmeklē veidi, kur un kā iepirkt lētākus minerālmēslus, taču tas nevar notikt no agresijā pret Ukrainu vainotajām valstīm. Ministrija šīs problēmas risināšanā būtiski iesaistījusies nav, ar tās līdzdalību tikusi noorganizēta viena tikšanās ar uzbeku minerālmēslu ražotājiem.
Mēs paši esam kontaktējušies ar Turcijas, Azerbaidžānas, Argentīnas uzņēmumiem, esam pat saņēmuši piedāvājumu no Irānas. Zemkopības ministrija šajā jautājumā ir bijusi samērā pasīva.
Vai minerālmēslu un degvielas dārdzība, kā arī augu aizsardzības līdzekļu mazāka pieejamība ES politikas rezultātā paver jaunas attīstības iespējas bioloģiskajai lauksaimniecībai?
Bioloģiskajai lauksaimniecībai lielākas attīstības iespējas pavērs tikai un vienīgi lielāks pieprasījums pēc bioloģiskās lauksaimniecības produktiem sabiedrībā. Ja iedzīvotāji vairāk pieprasīs šādus produktus un būs arī gatavi par tiem vairāk maksāt, tad bioloģiskā lauksaimniecība zels un plauks.
Bioloģiskās lauksaimniecības vecināšana noteikti negarantē lētu pārtiku, daudziem cilvēkiem ir tendence vārdos atbalstīt biosaimniekošanu, bet veikalā tomēr izvēlēties lētāko ārvalstu produktu.
Pēdējos gados bioloģiskās lauksaimniecības jomā ir izdevies ieviest vairākus kritērijus atbalsta maksājumu saņemšanā, kas vairāk piespiež nodarboties ar ražošanu, tā ir pozitīva tendence. Arvien mazāk ir iespēju nopirkt vasarnīcu, dēvēt sevi par bioloģisko zemnieku un saņemt atbalsta maksājumus.
Pēdējos gados liela zemnieku spiediena rezultātā ir izdevies ieviest kritēriju, ka atbalsta saņemšanas kritērijs ir arī tas, ka jānovāc raža no lauka. Citādi bija izveidojušās dažas shēmas, piemēram, t. s. bioloģisko ķimeņu audzēšana vai atsevišķi bioloģisko upeņu audzētāji, kas iekaisīja zemē dažas ķimenes vai iestādīja lielā platībā dažus upeņu krūmus, ražu nemaz nenovāca un iekasēja tik atbalsta maksājumus.
Izdevās panākt ar Lauku atbalsta dienestu vienošanos, ka vismaz 75% teritorijas ir jābūt apsētām vai apstādītām ar attiecīgajiem kultūraugiem un raža ir jānovāc. Ministrijas politisko vadību pārliecināt par šādu loģisku izmaiņu nepieciešamību bija sarežģīti.
Jūs apgalvojat, ka Gerharda laikā lauksaimniecībā valdījusi stagnācija. Tomēr tieši viņa laikā ir sasniegts Latvijas lauksaimniecības galvenās eksportpreces, proti, kviešu, ražas absolūtais rekords – 3,5 miljoni tonnu 2020. gadā. Pēdējos divos gados gan ražas mazinājušās, pateicoties karstām un sausām vasarām. Tātad – kā tieši izpaužas stagnācija lauksaimniecībā?
Ne jau Gerhards sēja, pļāva un kūla, to darījām mēs, lauksaimnieki. Lauksaimnieki iemācījušies strādāt labāk un efektīvāk.
Runājot par stagnāciju, mēs ar to domājam situāciju, kad ministrija ar nozari neapspriež aktuālos attīstības jautājumus.
Pēdējos gados ļoti maz ir investēts zinātnē un izglītībā un tas, kas ir investēts, ir ieguldīts betonā, nevis cilvēkos. Nav veikti pētījumi par to, kā ieviest Zaļā kursa mērķus, nav pētīts, kā lauksaimnieki varētu izvairīties no zaudējumiem, kurus draud radīt Zaļais kurss. Tas prasa padziļinātu darbu ar jaunu kultūraugu šķirņu meklēšanu, zemes apstrādes metodēm, kas radītu mazākus oglekļa izmešus. Jāsaprot, ka šodienas politiskie lēmumi praksē redzami pēc četriem pieciem gadiem, līdz ar to šodienas veiksmes vai neveiksmes izriet no 2016.–2017. gadā pieņemtajiem lēmumiem. Kaspara Gerharda “darba augļus” vēl tikai redzēsim.
Vai Krievijas iebrukums Ukrainā un ar to saistītais pārtikas cenu pieaugums ir ļāvis Latvijas zemniekiem labāk nopelnīt?
Nē, tā nevar teikt. Pārtikas, īpaši graudu, cenas gan ir pieaugušas, bet pieaugušas arī minerālmēslu, degvielas un tehnikas cenas, līdzīgi ir arī piena lopkopībā. Piena iepirkuma cenas ir dubultojušās, taču pieaugušas elektrības un lopbarības izmaksas. Turklāt krasi pieaugusi nestabilitāte un nespēja prognozēt nākotni – daži šajā situācijā ir nopirkuši dārgus minerālmēslus, vairākums – riskējuši un ekonomējuši. Kādi būs laika apstākļi ziemā un raža nākamajā gadā, nezina neviens, bet kredītu saistības pret bankām saglabājas. Domāju, ka absolūtais vairākums lauksaimnieku vēlētos atgriezties situācijā, kas bija pirms Krievijas pilna mēroga uzsāktā kara Ukrainā.
Kas šoziem notiks ar pārtikas cenām?
Piens no lauksaimniekiem šobrīd tiek iepirkts par apmēram 50 eirocentiem par litru, šī cena jau ir tuva Eiropas piena iepirkumu cenām. Vienlaikus veikalā mēs pērkam piena litru par 1,30 eiro. Starp zemnieku un veikala plauktu ir divi starpnieki – pārstrādātāji, kuriem pieaugušas transportēšanas izmaksas, apkures izmaksas, pārstrādes izmaksas, algas, un tirgotāji, kuriem arī jāapgaismo un jāapsilda veikali, jāizvieto preces plauktos un jādara vēl citas lietas. Lielākā piena produktu sadārdzinājuma daļa atrodas pārstrādātāja un tirgotāja līmenī un to ietekmē situācija energoresursu tirgū. Piena produktu cenu izmaiņas sekos līdzi norisēm energoresursu tirgū.
Ja runājam par graudiem, tad tur šī tendence ir vēl vairāk izteikta – graudu cena veido ne vairāk kā 10% no maizes kukuļa cenas, pārējo veido energoresursi, jo maizes cepšana kļuvusi ļoti dārga. Tas, vai graudi maksā 320 vai 370 eiro tonnā, ietekmē graudu ražotājus, bet maizes cenu būtiski nemaina.
Savukārt gaļas ražošanā dažās nozarēs graudu cena veido būtisku pašizmaksas sastāvdaļu, visizteiktāk tas ir putnkopībā, kur putnu barība veido 70% no visām izmaksām. Graudu cenas ietekmē ar cūkkopību, taču sakarā ar to, ka Ķīnas tirgus Eiropas cūkgaļai tika slēgts, šajā nozarē bijusi pārprodukcija un ar to saistīti dempinga pasākumi dažos tirgos, tādēļ cūkgaļas cena nav daudz mainījusies. Tomēr situācija šajā jomā Eiropā pamazām stabilizējas, un arī par cūkgaļu drīz vien būs jāmaksā patiesā cena.
Vai uz Zaļā kursa īstenošanas iespējām Latvijas lauksaimniecībā Zemnieku saeima raugās ar optimismu vai pesimismu?
Skaidrs, ka no Zaļā kursa izvairīties neizdosies. Svarīgi to būtu īstenot tā, lai tas neietekmē vai minimāli ietekmē Latvijas ražotāju konkurētspēju – proti, ražas apjomus un ražošanas pašizmaksu. Lai to paveiktu, ir jāveic pētījumi, kā pielāgoties Zaļā kursa prasībām. Un šajā jomā ir lielas problēmas – nav veikti attiecīgie pētījumi ne par jaunām kultūraugu šķirnēm, nedz jaunām augsnes apstrādes metodēm, kas radītu mazākus oglekļa izmešus, nedz precīzāku minerālmēslu vai kūtsmēslu iestrādi augsnē, nav notikušas pat nopietnas ekspertu diskusijas šajā jomā. Nauda novirzīta nevis zinātnei, bet citām prioritātēm.
Ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu. No otras puses – ir pieejams finansējums, lai virzītos uz Zaļā kursa mērķiem. Būtu nepieciešams atbalsts tehnoloģijām, kas palīdzētu sasniegt vides un klimata mērķus. Lai gan interese par to ir liela, bet pēdējā atbalsta pasākumā to izdevās iegūt vien trešdaļai gribētāju.
Attīstītās Rietumeiropas valstis, kur veikti dažādi pētījumi un pieejamas atbalsta formas, uzskata, ka Zaļā kursa prasību rezultātā lauksaimnieciskās ražas varētu samazināties par 10–30%. Mums nav veikti praktiski nekādi pētījumi, bet klimats ir skarbāks – tādēļ mēs uztraucamies, ka ražas varētu samazināties pat par 50–60%. Tādēļ esam samērā pesimistiski noskaņoti.
