V. Krustiņš: – Cik plaši rakstīs, ka Latvijā ievēlēts prezidents? 22
– Pieņemu, ka ievēlēšanas dienā pasaules presē parādīsies korektas ziņas no Latvijā akreditētām aģentūrām. Diez vai pirmo preses konferenci apmeklēs lielo Eiropas mediju korespondenti.
E. Līcītis: – Kad Latvijā būs praida gājiens, tad arī interese pieaugs?
– Nenoliedzami.
V. Krustiņš: – Kādam, pēc jūsu personiskajām domām, jābūt prezidentam?
– Lai viņš ir cilvēks, kurš mīl Latviju, lai viņam rūp Latvija, lai viņš tomēr jūt Latvijas cilvēkus. Lai prezidentam piemīt visas lieliskās prasmes runāt ar starptautiskiem līderiem, saviem kolēģiem, un lai viņā kā morālā autoritātē ieklausās Latvijas sabiedrība. Es ļoti priecātos, ja izvirzītos kandidātus sabiedrība varētu “aptaustīt” pēc iespējas agrāk. Lūk, izvirzīts Mārtiņš Bondars, un ļoti labi – tā ir viņa iespēja parādīt sevi. Es nevairītos no cilvēka ar politisko pieredzi. Lielākoties Eiropas valstī tādi kļūst par prezidentiem. Viņus pazīst no politiķa gaitām, un tas rada drošības sajūtu, ka nebūs trāpīts garām.
E. Līcītis: – Bija runas, kāda svētība mūsu biznesam, Latvijas atpazīstamībai būšot prezidēšana Eiropas Savienībā. Vēl gan tikai pāris mēnešu prezidējam, bet vai ir cerības, ka viss tik sekmīgi notiks?
– Neteiksim vēl “hop”, bet atpazīstamība noteikti cēlusies. Negribu pārspīlēt prezidentūras nozīmību. Vai mēs Latvijā labi zinām, kura bija iepriekšējā prezidējošā valsts un kura pārņems stafeti no mums? Nozīme parādās politiskajā un mediju vidē, es ceru, ka būs atdeve arī ekonomikā – ilgtermiņā. Kultūras galvaspilsētas laikā ieguvām 14% tūristu pieaugumu. Vidēji šāda mēroga pasākumi atmaksājas tad, ja pieaugums ir ap 5%. Tātad jāsecina, ka tēriņi varētu attaisnoties. Prezidentūra dod arī brieduma sajūtu. Līdz šim jutāmies kā zemākās līgas ES spēlētāji, bet ar izdarīto tagad parādām, ka pilnvērtīgi piederam klubiņam. Valsts stabilitāte, prestižs – tas arī no svara uzņēmējiem.
