Kādu Latviju pasaules spogulī gribam redzēt. Saruna ar Karinu Pētersoni 22
“Latvijas Avīzē” viesojās Latvijas Institūta vadītāja Karina Pētersone. Ja valsts būtu iztēlojama kā modes dāma, tad Pētersones kundzei “krituši” stilistes pienākumi – ģērbjot un pucējot, panākt, lai dāma pati labi izskatītos un citiem patiktu. Un kāds prezidents Latvijas pozitīvam tēlam šajos laikos būs piemērotākais? Arī par to Voldemāra Krustiņa un Egila Līcīša sarunā ar redakcijas viešņu.
V. Krustiņš: – Ir prezidenta meklēšanas laiks. Apspriedīšoties arī ar tautu. Jums ir politiskas darbinieces stāžs un pieredze 25 gadu garumā. Jums ir vārds no Pētersonu dzimtas, kas latviešiem nozīmē diezgan daudz. Kāpēc gan mēs nevarētu jums pajautāt, kādas ir jūsu domas par to, kādam jābūt Latvijas nākamajam prezidentam?
– Kā ierēdnei man grūti runāt par uzstādījumiem, kādi jāņem vērā politiskajā vidē, taču savas pārdomas man ir. Tā pirmā – vai mēs visi, kas sevi apzināmies par Latvijas tautu, piedomājam, cik ļoti mums paveicies, ka ir sabiedrisko diskusiju un vārda brīvība, un demokrātiska procedūra, kā tikt pie Valsts prezidenta. Kaimiņos ir valsts, kur lietas neapspriež, tās vienkārši notiek pēc kāda iegribas. Jājūt gandarījums, ka gandrīz pirms 100 gadiem ieguvām savu valsti ar noteiktu demokrātijas pakāpi un vairākas paaudzes pratām to neaizmirst, turēt dārgu.
Jūs pieminējāt manu ģimeni. Vectēvs Jūlijs Pētersons 1943. gada 17. martā bija starp LCP memoranda parakstītājiem, adresējot to sabiedroto valstu valdībām. Var teikt, par to, lai Latvija būtu neatkarīga, demokrātiska valsts, viņš ir nolicis galvu. Kara muzeja pētnieki man teikuši, ka Jūliju Pētersonu starp 160 parakstītājiem, šķiet, padomju laikos vienīgo sodīja par šo parakstu. Pārējie, kā Konstantīns Čakste un citi, tika represēti jau no nacistiem, bet manam vectēvam padomju vara tieši šo memorandu inkriminēja kā noziegumu. Traģiska epizode vēsta, ka pēc padomju karaspēka ienākšanas viņu turēja čekas mājā, un kameras biedrs atceras, ka pratinātājiem Jūlijs Pētersons neko nav atbildējis, taču kamerā, kā Maskavā studējis, skaistā krievu valodā uzrakstīja kredo, kāpēc tic brīvai Latvijai – uz 47 lappusēm, ko nolika izmeklētājam priekšā. Klusēdams devās uz Sibīriju, kur, atteikdamies no ēdiena, nomira badā, bet ar pārliecību, ka nav darījis neko pret sirdsapziņu un savu valsti. Mums būtu jādzīvo, lai nepazaudētu sapni par brīvu, demokrātisku Latviju.
