I. Romanova: – Kopprodukciju tendence parāda filmu nozares eksporta potences. Un to ir ļoti svarīgi uzsvērt. Ir uzlabojusies arī situācija mūsu filmu starptautiskas izplatīšanas ziņā. Piemēram, animācijas filmas tiek regulāri rādītas Francijā. 3
L. Ločmele: – Man bija ārkārtīgs prieks un lepnums, kad 2011. gadā latviešu izcelsmes režisors Krīvs Stenders un viņa filma “Rudais suns” Austrālijā tika nominēta kā gada labākā filma un arī ieguva balvu, un tās autors tika atzīts par gada labāko režisoru.
– Kā vērtējat ideju festivālu “Lielais Kristaps” rīkot nevis ik pa diviem, bet katru gadu?
I. Romanova: – Kādreiz senākos laikos, kad “Kristaps” radās, netika atlasīta konkursa programma, tika vērtētas visas filmas, un tas būtu pareizi. Konkursa programmas garums ir 35 stundas, kurās nevar iekļaut visas filmas, kas būtu to pelnījušas. Daudzas labas filmas nav iekļuvušas konkursa programmā tās apjoma limita dēļ. Īpaši dokumentālajās filmās tā robeža starp konkursa un panorāmas filmām ir ļoti relatīva, bet atlase – nežēlīga.
A. Redovičs: – Jo kopējais līmenis dokumentālajā kino ir ļoti augsts!
I. Romanova: – Tāpēc divu vai divarpus gadu intervāls no viena festivāla līdz otram ir daudz par lielu, jo daudzas spēcīgas filmas paliek ārpus konkursa programmas.
K. Matīsa: – Ja “Kristaps” notiktu ar mazāku skaitu filmu, bet katru gadu, tas dotu lielāku iespēju pamanīt visas filmas, arī tās, kurām bez dienas preses recenzijām pārbrauc pāri kā ar ceļa rulli.
I. Romanova: – Arī kopaina atklātos labāk, un filmu autoriem ir būtiski redzēt savu filmu kontekstā ar kolēģu veikumu.
A. Redovičs: – Ir jārada iespēja, lai katru gadu žūrija varētu apspriest visas izvērtējumu pelnījušās filmas, jo latviešu kinematogrāfā nav būtiskāka notikuma par “Kristapu”. Un, ja tā konkursā nepelnīti neesi iekļuvis, jūties aizvainots, izmests no spēles.
