Dz. Dreibergs: – Savukārt daudzo dokumentālo filmu skaits parāda, ka Latvijā joprojām ir ļoti daudz cilvēku, kuriem rūp kaut ko dokumentēt, veidot savu filmu pilnīgi bezjēdzīgos dīvainos apstākļos, kur tev viss jāsarunā par brīvu, jāmokās daudzus gadus, lai filmu uztaisītu. Jautājums: priekš kam? Jo Latvijā to nedara, lai nopelnītu naudu. Tātad Latvija ir diezgan bagāta ar fanātiķiem, kuriem svarīgi dokumentēt savu laiku. 3
K. Matīsa: – Dokumentālais kino iepriecina ar ļoti lielu amplitūdu – no “Segvārds Vientulis” līdz “Escaping Riga”. Tāpat man subjektīvi liels prieks, ka, piemēram, Edmunds Jansons – pazīstams profesionāls titru veidotājs – ir radikāli pārvērties – pēkšņi kļuvis par režisoru lieliskajai animācijai “Kora turneja”.
A. Rozenbergs: – Būtiski un cerīgi, ka vēsturiskajās dokumentālajās filmās, kā, piemēram, Pētera Krilova “Uz spēles Latvija” vai Normunda Puča “Segvārds Vientulis”, redzama notikumu analīze. Vēsturiskie notikumi nav tikai nosaukti vai mitoloģizēti, bet mēģināts izskaidrot, kas galu galā ar mums noticis.
I. Romanova: – Dokumentālo filmu nomināciju sarakstā ir gan neizskaidrojami “brīnumi”, bet no ārpusē palikušajām 48 filmām 38 varētu pretendēt tikt nominētas. Mēs pēdējā brīdī labojām kļūdu, un nomināciju listē tika iekļauts “Pelikāns tuksnesī”. Runājot par tendencēm, šajā žanrā ir parādījusies izteikta subjektīva atklātība. Pēteris Krilovs savā darbā “Uz spēles Latvija” taisa filmu nevis par to laiku, bet par sevi, kā viņš izmeklē sava tēva bojāejas apstākļus. Signe Baumane veido ārkārtīgi subjektīvu stāstu animācijas filmā “Akmeņi manās kabatās” un nebaidās pateikt, ka vēstījums ir par viņu, būt savā atklātībā pat ārkārtīgi nežēlīgai. Arī Unas Celmas “Mana koka stāsts” ir atklāts stāsts par savu dzimtu. Viens students ir radījis filmu par to, kā nomirst viņa paša māte. Manuprāt, tā ir milzu drosme tik atklāti stāstīt par sevi. Savulaik Maskavā kinoforumos pret Baltijas filmām bija attieksme kā pret formālisma nesējām. Un tad vienu brīdi pēkšņa atziņa – pie jums parādījies jauns stils, tendence, kurai mēs vēl neesam atraduši nosaukumu. Viens no šāda pagodinoša atklājuma iemesliem bija Kairiša filma “Romeo un Džuljeta” – šī spēles dokumentālā filma, kurai un līdzīgām šobrīd radītām vēl nav atrasts īsts žanra definējums. Par noteiktu tendenci liecina arī šajā festivālā radīta jauna nominācija – labākā minorā kopprodukcijas filma, kas nozīmē Latviju kā mazāko līdzproducentu.
K. Matīsa: – Tas rāda kino attīstības tendenci, jo mazā valstī vienam radīt normālu spēlfilmu nav iespējams. Kopprodukcijas ir normāla loģiska Eiropas kino tendence. Tas nozīmē starptautisku komandu, pārējo valstu budžetu un skatītājus.
