Publicitātes foto

L. Ločmele: – Šī filma uz pārējo fona savāc daudz vairāk “punktu”, jo ļoti atšķiras. Un, protams, runa nav tikai par sportu. Tā vēstī par cilvēku gaidām savstarpējās attiecībās – beigt kašķēties, vairāk saliedēties.

A. Redovičs: – Nomināciju sarakstā “Sapņu komanda. 1935.” ir kā mersedess pārējo folksvāgenīšu un citu vieglāku autiņu rindā. Jau kopš “Baigas vasaras” Ēķim un Graubam ir uzstādījums veidot tautai tīkamas filmas, kas vieš optimismu.

K. Matīsa: – Lielais nomināciju skaits šai filmai izveidojies diezgan mehāniski. Pirmkārt, spēlfilmām ir vairāk kategoriju nekā dokumentālajām, otrkārt, tā ir vēsturiska filma ar grimu un kostīmiem, un līdz ar to mākslinieka darbs jau pēc definīcijas ir lielāks ieguldījums nekā mūsdienu kamerdrāmā. Publikas attieksme ir tieši tāda, kādai jābūt un kādu Grauba ar Ēķi bija cerējuši sagaidīt. Ir ļoti labi, ka viņi tā strādā, un es ceru, ka šāds spektrs Latvijas kino turpināsies. Latviešu kino mūžīgā un lielā problēma ne vienmēr ir pats naudas trūkums, bet tā ietekmē samazinātais daudzveidības spektrs. Normāla finansējuma apstākļos vienā gadā vai uz vienu “Kristapu” varētu radīt visplašākā spektra filmas – tādu kā “Sapņu komanda”, “Golfa straume”, “Cilvēki tur”, “Modris”, “Sēņotāji”. Viena noteikta žanra filma nekad nevar apmierināt ārkārtīgi daudzveidīgo skatītāju auditoriju. Ir kaut kāda sakarība tajā, ka drūmās sadzīves filmas ir mazbudžeta projekti.

Dz. Dreibergs: – Ir ļoti grūti salīdzināt “Sapņu komanda. 1935.” ar, piemēram, “Mammu, es tevi mīlu”. Un būs ārkārtīgi interesanti, kā žūrijai vispār izdosies par kaut ko vienoties.

I. Romanova: – Man ļoti cerīgi liekas tas, ka debijas kategorijā ir piecas pilnmetrāžas spēlfilmas, kas ir milzīgs cipars!