I. Romanova: – Negribu piekrist tik skarbam vērtējumam par estētisko kritēriju trūkumu. Piemēram, labāko īsmetrāžas spēlfilmu kategorijā nominētajā režisores Signes Birkovas filmā “Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze” saskatāms gan šis estētiskais uzstādījums, gan emocionālā, vizuāli izteiksmīgā kino valoda. It kā pavisam vienkāršas strādnieku meitenes iekšējā sajūta atklāta ārkārtīgi izteiksmīgi. Un šī filma ir nominēta gan kā labākā īsmetrāžas filma, gan arī kā debija. Savā mākslinieciskajā uzstādījumā ļoti interesanta ir režisoru Laura Ābeles un Raita Ābeles filma “Kastrāts kuilis”. Es te varētu iekļaut arī režisores Ksenijas Zaķes “Zivi” un vēl daudzas filmas. Nedomāju, ka mākslinieciski estētiskais uzstādījums izpaliek arī, piemēram, filmā “Modris”, kurā tās stils – atturīgais, vērojošais – ir perfekti izturēts. Vienkārši stils ir cits. 3
– Bet varbūt jaunajiem režisoriem raksturīgs atklātāks un skaudrāks skatījums uz šodienas realitāti? Dzirdēts viedoklis, ka nāk jaunais režijas vilnis. Vai, jūsuprāt, mums ir pamats par tādu runāt?
L. Ločmele: – Jaunie režisori kino ienāk ar viņiem vislabāk pazīstamo vidi – skolu, apkārtni, ģimeni. Nu, neticu, ka tur viss ir tik negatīvi!
A. Redovičs: – Bet vai franču režijas jaunajā vilnī savulaik kas bija citāds? Naudas nebija, taisīja lēti, izgāja ar kamerām ielās, sarunāja draugus, kuri filmējās. Un kas tur slikts? Tapa filmas par tā laika šodienu.