Kādu Latviju rāda latviešu kino? “Kultūrzīmju” diskusija 3
Šodien, 2. decembrī, sākas lielākais notikums Latvijas kino dzīvē – Nacionālais kino festivāls “Lielais Kristaps”. Par to, kāds bijis Latvijas filmu pienesums pēdējos gados un par kādām tendencēm kino nozares attīstībā tas liecina, uz diskusiju “Kultūrzīmju” redakcijā aicināju kino kritiķus Agri Redoviču un Kristīni Matīsu, režisorus Andri Rozenbergu, Lūciju Ločmeli, Dzintaru Dreibergu un Jāni Putniņu, kā arī festivāla “Lielais Kristaps” direktori Ievu Romanovu.
Vita Krauja: – Par kādām tendencēm Latvijas kino varam runāt, salīdzinot šī un iepriekšējā “Lielā Kristapa” konkursa un panorāmas skates jeb kopuma filmas?
Lūcija Ločmele: – Lielos lokos latviešu kino vērtēju distancēti, jo vairākus gadus dzīvoju Austrālijā un Latvijā uzturos periodiski. Tagad man bija iespēja iepazīt kopējo kino ainu. Ja salīdzina iepriekšējā festivālā redzētās un šim nominētās filmas, māksliniecisko potenču ziņā lielu atšķirību nav. Latvijas kino jau daudzus gadus ir ļoti vienveidīgs. Gaisā virmojošā emocionālā sajūta ir viena un tā pati. Un tā ir pastāvīgi depresīva, izņemot atsevišķas filmiņas, kuras centušās tikt laukā no šīs bedres, kaut arī ne ar pilnu dzīvesprieku. Skatoties trīs no nominētajām četrām pilnmetrāžas spēlfilmām – “Cilvēki tur”, “Modris” un “Mammu, es tevi mīlu” –, rodas sajūta, ka nācijai trūkst cerību. Ja es nezinātu, kas ir latvieši, un man par šo tautu vajadzētu spriest tikai pēc nominētajām spēlfilmām, izņemot “Sapņu komanda. 1935.”, man liktos – latvieši ir tauta, kas zaudējusi dzīvesprieku, neprot smieties un nemāk mīlēt. Bet tā taču nav!
Andris Rozenbergs: – Man šāds vērtējums izklausās kā no tālas pagātnes, kad kritiķi to vien skandināja kā – optimistiskāk, gaišāk, cerīgāk…
L. Ločmele: – Nav runa par senilu samākslotu pseidooptimismu, bet, noskatoties minētās filmas, šķiet, ka vienu gadu vajadzētu pasludināt pozitīvisma programmu un rādīt tikai komēdijas.
Kristīne Matīsa: – Šī depresīvā noskaņa uz ekrāna nav nekas specifiski latvisks, tāds ir viss Eiropas kino.
L. Ločmele: – Un nez kāpēc visi vēl tīksminās par šo savu depresiju. Es te runāju par spēlfilmām, jo dokumentālajā un animācijas kino aina ir savādāka, tur attieksme ir krāsaināka. Manī rodas vēlēšanās dalīties domās ar filmas veidotājiem.
Agris Redovičs: – Es gan uz ekrāna tik ļoti melno krāsu nemanu. Piemēram, Norda filmā “Mammu, es tevi mīlu” visā dramatismā ir arī zināms gaišums. Ja runā par filmu “Cilvēki tur”, tad gan rodas sajūta, ka darbība notiek citā valstī. Protams, ģeogrāfiski filmas varoņi dzīvo Latvijā, taču emocionāli viņiem nav nekādas saskares ar mūsu zemi un cilvēciskajām vērtībām.
