Poligrāfija un rokdarbi. Kādu latviešu grāmatniecības ainu atklāja konkurss “Zelta ābele 2019”? 0
Šogad iztiekot bez līksmi satraucošās svinību gaisotnes, ziediem, apskāvieniem un aplausiem, Latvijas Grāmatizdevēju asociācija 26. marta rītā radioraidījumā “Kultūras Rondo” izziņoja konkursa “Zelta ābele 2019” uzvarētājus.
Izrādījās, ka arī virtuālajā telpā var tīri labi sūtīt un saņemt apsveikumus,
var pat saskandināt šampanieti, tomēr žēl, ka izpalika mierīgas sarunas ar vienkopus sanākušiem skaistāko grāmatu autoriem, māksliniekiem un izdevējiem – koleģiāla viedokļu apmaiņa par šī brīža procesiem grāmatniecībā.
Grāmatu mākslas konkurss Latvijā notika jau 27. reizi, un tas ir nesis acīmredzamus rezultātus – nav šaubu, ka gan lasītāju, gan izdevēju, gan tirgotāju gaumes latiņa ir pacelta ievērojami augstāk, ja salīdzinājumu balsta šodien un 90. gados mūsu grāmatnīcās vērojamās ainās.
Runājot par “Zelta ābeles” nozīmi un ieguldījumu, gribētos uzsvērt tieši šo sabiedrības gaumes izkopšanas aspektu līdzās profesionālo poligrāfijas cunftes lietu kvalitātes sasniegumu svinēšanai.
Šīs vērtības lieliski saslēdzas ar simbolu – zelta ābeli –, kam nacionālās kultūras atmiņā var atrast vairākus slāņus.
Senākais un dziļākais slānis ir dažādās versijās un novados pierakstītā, vēlāk Kārļa Skalbes literāri pārstāstītā tautas pasaka par neredzīgo tēvu, kura dārzā auga zelta ābele, bet trīs dēliem tā bija jāsargā, jo katru nakti kāds zelta ābols pazuda.
Jaunāks slānis saistās ar leģendāro apgādu “Zelta ābele”, kas Latvijas pirmskara laika sabiedrībai radīja priekšstatu par grāmatu kā vērtību, kā mākslas darbu, kuru var atklāt, izzināt un baudīt ne tikai ar acīm, bet it visām maņām, jūtot papīra smaržu un tekstūru, ļaujoties burtu virknējumu ritmiem un spējai uzburt vīzijas, vest iztēles ceļojumos.
Visjaunākais slānis aizsākās 1993. gadā un turpinās arvien.
Grāmatu mākslas konkurss savu īsto nosaukumu “Zelta ābele” gan nostabilizēja tikai 2005. gadā, kad grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dēls ļāva izmantot vietējā grāmatu mīļotāju vidē emocionāli dārgo zīmolu.
Pirmos gadus dažādi dēvētajam konkursam grāmatas atlasīja eksperti bibliotēkās, bet vēlāk par labu tika atzīta pašreizējā kārtība – ekspertu komisija izskata tikai to klāstu, ko iesniedz paši izdevēji vai citi interesenti. Sekojoši katrā nominācijā tiek izvirzītas piecas grāmatas, kas turpmāk piedalās starptautiskās izstādēs un pretendē arī uz skatītāju balvu (to ieguva Sandras Eglītes, Inetas Berkmanes un Jāņa Murovska veidotā “Ziemeļzeme Svālbara”).
Pa to laiku katrs eksperts izsaka savu vērtējumu detalizētā, visas iespējamās kvalitātes aptverošā ciparu sistēmā, visbeidzot kopējas diskusijas rezultātā izkristalizējot laureātu sarakstu.
Konkursa “Zelta ābele 2019” žūriju sagaidīja pārsteidzoši liels darba lauks – 137 grāmatas no 44 izdevējiem, turklāt uzreiz jau atklājās, ka dažu konkurētspējīgu izdevumu tur dīvainā kārtā nav, jo neviens nav attapies tos konkursam pieteikt.
Skaitliski visai nevienmērīgs izrādījās sadalījums astoņās kategorijās,
piemēram, bērnu grāmatu bija tik daudz un tik skaistas, ka tās nācās nodalīt dzejas un prozas sadaļās, atsakoties no iepriekšējos gados ierastās mācību literatūras nominācijas, tā kā šoreiz mācību grāmatu bija gaužām maz.
Uzkrītoši maz bija arī pusaudžu un jauniešu vecuma lasītājiem adresētu izdevumu, kas gan šķiet pagalam aplami, jo tieši viņi taču būs grāmatizdevēju auditorija tuvākajā nākotnē. Var būt, ka arī viņu estētisko gaumi un sirdi sildošas grāmatas izjūtu būtu vērts apzināti veicināt cerībā, ka viņi kāros lasīt ne tikai angliski un ne tikai e-grāmatas?
Iesniegto grāmatu klāsts radīja labu, visnotaļ kvalitatīvu izdevumu iespaidu. Tādas poligrāfiskās realizācijas īpašības kā iespieduma, iesējuma vai papīra kvalitāte šķita teju vai nevainojamas.
Arī vizuālā tēla atbilstība saturam un ilustrāciju saskaņojums ar tekstu šaubas neradīja.
Tomēr vairumam grāmatu atradās kādas sīkas nepilnības, mērķējamas galvenokārt šriftu, teksta izvietojuma, starpinājumu un lietojamības komforta laukā. Lieku reizi jāuzsver, ka šis konkurss fokusējas uz grāmatu mākslu un dizainu, tāpēc skumji, ka velti aizvainoti jutās daži fundamentālu un vajadzīgu darbu veikuši autori un izdevēji, kuru grāmatu vizuālā koncepcija vai izpildījums tomēr neļāva izdevumam iekļūt nominantu piecniekā.
Tāpat žēl, ka, piemēram, gluži revolucionārais Mārtiņa Ratnika izstrādātais veidols Artūra Puntes “Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijam” līdz galam nepārliecināja žūriju.
Savukārt gada balvas un arī uzņēmuma “Antalis” veicināšanas balvas ieguvējs – Evijas Pintānes vizualizētais Toma Treiberga “Biezoknis” – pārliecināja mākslinieciskās un poligrāfiskās konsekvences dēļ, tiekot uztverts kā aktuāls, dabai draudzīgs mākslas objekts.
Kopējais līmenis mūsu grāmatu mākslā patiešām ir augsts – kopš 2000. gadu sākuma izdevniecības “Neputns” un “Liels un mazs” ir palēnām likušas arī savām vecākajām konkurentēm ieguldīties un izaicināt vietējo mākslinieku potenciālu, un jaunākās konkurentes no tā ir mācījušās.
Tomēr, ilgstoši šķirstot grāmatas, manu prieku brīžam aptumšoja zināms īgnums par mākslinieku domāšanas vienveidību,
sava stila atstrādāšanu vai sekošanu modīgiem trendiem tā vietā, lai ieklausītos vārdos un grāmatas tēlu drosmīgi vilktu ārā no personiskās apziņas vai bezapziņas dzīlēm.
Šai ziņā atbruņojoši uzticama likās Lotes Vilmas Vītiņas grāmata “Dzejnieks un smarža” (gada balva nominācijā “Dzeja bērniem un jauniešiem”), kaut arī šajā gadījumā var runāt par visai izteikto Latvijas Mākslas akadēmijas ilustratoru skolu.
Tās audzēkņi sarūpēja ļoti sīvu konkurenci arī bērnu prozas kategorijā, kurā par labāko tika atzīts kopdarbs – Elīnas Brasliņas un Arta Brieža pēc Edmunda Jansona animācijas filmas motīviem radītā grāmata “Runājošie suņi”.
Nudien nezinu, kā to skaidrot, bet suņiem veltītas bija uzkrītoši daudzas 2019. gada grāmatas,
varbūt tāpēc arī pieaugušo prozas kategorijā skaistākās grāmatas titulu izpelnījās Noras Ikstenas “Suņa dzīve”, kurā Aivara Vilipsōna plastiskās suņu figūriņas ar tekstiem veiksmīgi samērojusi māksliniece Katrīna Vasiļevska.
Bagātīgi, kvalitatīvi un daudzveidīgi pārstāvēts bija arī zinātniskās un uzziņas literatūras nominācijās iesniegto izdevumu klāsts. Šoreiz abās laurus plūca Latvijas Nacionālās bibliotēkas izdevumi (Kristīnes Zaļumas “Neredzamā bibliotēka. Latvijas Nacionālās bibliotēkas 14 vēsturiskās kolekcijas” un Igaunijas, Latvijas un Lietuvas autoru sastādītais katalogs “Baltijas grāmata/ 1918–1940”), kuru māksliniecei Tatjanai Raičiņecai ir izdevies savaldīt un gluži kā ar vieglu rokas mājienu eleganti sastrukturēt smagus, četrās valodās tulkotus informācijas masīvus.
Šajos izdevumos vērojama vizuāla izsmalcinātība, kas neinterpretē, bet ērti kā antīkā sekretērā sakārto mūsdienās aktuālos materiālus.
Tomēr “Zelta ābeles 2019” galvenais varonis, līdzās izdevējiem un īpaši jau Jelgavas tipogrāfijai, nenoliedzami ir mērķtiecīgi darbīgais Aleksejs Muraško, kurš ir pats sev skolotājs, principā autodidakts grāmatu dizaina jomā, pirms aizbēgšanas no Baltkrievijas studējis tiesību zinātnes.
Viņa kontā ir septiņas nominētās grāmatas, starp kurām arī divas dokumentālo izdevumu un mākslas izdevumu laureātes – Ievas Astahovskas sastādītais “Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā” (tikpat bagātīgais, cik kompaktais izdevums jau novērtēts arī starptautiskos konkursos) un Annas Volkovas “Stikla Strenči”, kas uzreiz pēc izdošanas kļuva par fotomīļu iekārojamu retumu.
Alekseja Muraško darbu šarms, šķiet, balstās antropoloģiskā interesē par grāmatu lasītājiem vēsturiskā laika skalā. Viņa darbi ir ērti un novatori, bieži balstīti asprātīgās pagātnes paradumu atsaucēs. Grāmatas rada personisku, gluži vai rokdarba sajūtu – tas ir tas, par ko intervijās runāja arī “Zelta ābola” par mūža ieguldījumu grāmatniecībā ieguvēja Aija Reņģe.
