– “Lattelecom” spēja e-pārvaldi iestādēs un pašvaldībās novērtēt ar e-indeksu un pateikt, ka labākā tā ir Finanšu ministrijā, CSDD, Dobelē un Strenčos. Nevis Satiksmes ministrijā, kas pārrauga “Lattelecom”… Vismaz vienā sektorā novērtējums ir. Visu kopā nevar? 4
– Cik efektīvi ministrija strādā, to izmērīt grūtāk. Mēs redzam, cik katra ministrija tērē, bet nevar izmērīt, cik katra ministrija nopelna. Toties varam vērtēt, vai ministrijai ir misija, un tā nav tik nekonkrēta, ka der jebkuras politiskās vadības uzstādījumiem. Ja tā ir, vai ir noteiktas veicamās funkcijas tās izpildei. Nevis “strādājam sabiedrības labā” un tāpēc “nodrošinām pakalpojumus”, bet daudz konkrētāk. Grūtības sāksies tajā brīdī, kad tiks noteikts, ka šādas misijas veikšanai nepieciešami 40 cilvēki. Un kāpēc ne 20? Kurš to varēs novērtēt?
Viens piemērs. Ekonomikas ministrija gatavo darba tirgus prognozes, no kurām vadoties Izglītības ministrija plāno finansējumu izglītībai. Tam jābūt saistītam ne tikai ar paredzamo pieprasījumu vidējā termiņā pēc konkrētiem darbiniekiem konkrētās nozarēs, bet arī ar valsts attīstības virzieniem. Sociālo zinātņu joma pēc prognozēm ir bezperspektīva joma ar speciālistu pārprodukciju. Savukārt Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra ir mērķtiecīgi darbojusies, lai attīstītu globālos biznesa pakalpojumu centrus, kuru nu jau ir 35 un nodrošina uzņēmumu vadību, finanšu vadību, IT vadību un grāmatvedību uzņēmumiem visā pasaulē. Šādi speciālisti ir ļoti pieprasīti. Valsts sociālo zinātņu absolventus pasūta vairāk nekā šādus finanšu vadības speciālistus…
Mums patiešām trūkst augstas klases vadītāju, kas spētu vadīt uzņēmumu un saredzētu attīstības perspektīvas tiem inovatīvajiem risinājumiem, kādus piedāvā inženiertehniskie speciālisti, un spētu tos komercializēt. Bet izglītības programmas nevērtē pēc to pieprasījuma darba tirgū. Šī gada jaunums ir tāds, ka Izglītības un zinātnes ministrija gatavojas vērtēt augstskolu programmas pēc viena, nebūt ne pēc nozīmīgākā kritērija – pēc pētniecībai piesaistītā finansējuma. Nesaprotami. Ne tikai lietas jādara pareizi, bet jāveic pareizās lietas atbilstoši misijai.
– Valsts augstskolu beidzējiem darba vietas negarantē. Bet vai valsts “iepirkums” speciālistiem nav iespējams tajā nozīmē, ka skolas nauda budžetniekam jāatmaksā, ja viņš nestrādā Latvijā?
– Likums aizliedz šādu iespēju. Bet mēs varam prasīt naudu tām valstīm, uz kurām mūsu speciālisti aizbrauc strādāt. Kad sporta klubi nopērk sportistu, viņi maksā tam klubam, kas šo sportistu sagatavojis. Kāpēc Latvija nepaceļ balsi un neprasa Lielbritānijai un Īrijai: jūs izmantojat mūsu intelektuālos resursus, lūdzu, samaksājiet! Vai arī lai augstskolas diplomu ieguvušajam par Latvijas valsts budžeta līdzekļiem būtu kādas saistības pret Latvijas valsti.
Iedomāsimies, ka visas augstskolas pārvēršam par IT studentu ražotnēm. Visi atradīs darbu un vēl pietrūks tā veicēju… bet ne šeit, Latvijā. Ja mēs šajā jomā nenodrošināsim jaunu uzņēmumu veidošanos, inovācijas un prasmīgu vadīšanu, visiem viņiem taisnais ceļš uz Eiropu, kur izaugsmes iespējas un atalgojums ir daudz lielāki. Mēs nekad nespēsim piepildīt visu Eiropu.
Izglītība ir valsts intervence – valsts ietekmes realizēšana, lai kaut ko attīstītu. Attīstām tā, lai redzam izglītības augļus!
– Nu tad samazinām štatus, palielinām algas, lai piesaistītu speciālistus, kuri to visu spētu izdarīt!
– Samazināt štatus, palielinot algas, ir pareizs virziens, jo ar labu atalgojumu var piesaistīt darbinieku ar augstu kompetenci. Bet esmu skeptisks, vai Latvijā tam būs rezultāts, jo pārāk daudz kas valsts pārvaldē ir atkarīgs no politiskām un personīgām simpātijām un antipātijām. Un, mainoties politiskajai vadībai, bieži vien mainās priekšstats par to, kuras ir tās “pareizās lietas”.
