“Kāds vēlējās pēdējo reizi aizbraukt makšķerēt, cits tikai redzēt dēla bildi!” Inta par savu sapni uzcelt māju, kur smagi slimajiem mīlestībā atvadīties no dzīves 20
Gunta Lūse, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Būt līdzās cilvēkam viņa aiziešanas laikā, atvieglot pēdējos dzīves mirkļus, cienīt nāves un mūžības priekšā esošo. Šādu misiju uzņēmušies nodibinājuma “Hospiss LV” ļaudis. Viena no šīs komandas ir Inta Gerharde. Inta uzsver: “Nereti par brīvprātīgajiem saka: mēs ejam, mēs kalpojam… Es teiktu citādi: man tā ir iespēja mācīties un labāk izprast dzīvi. Būt laimīgai.”
Ar Intu savulaik iepazinos, atsaucoties biedrības “Svētās Ģimenes māja” aicinājumam psiholoģiski atbalstīt vēža pacientus Latvijas Onkoloģijas centrā. Mēs kopā uzsākām brīvprātīgā darba gaitas. Uzreiz piesaistīja Intas siltais acu skatiens un maigās kustības. Viņas teiktais apmācību nodarbībās vienmēr pauda sirsnību un iekšēju mieru. Ne velti vēlāk Inta kļuva par mentori jeb atbalsta personu jaunajiem brīvprātīgajiem.
Mana starta pozīcija
Inta prāto, ka palīdzēšanas dimensija droši vien viņā ielikta jau bērnībā, jo mamma vienmēr kādam palīdzēja. Intas tēvu 18 gadu vecumā izsūtīja uz Sibīriju, viņš atgriezās un pēc laika kļuva par baptistu mācītāju. Tajā laikā baptistu draudzes locekļi ļoti rūpējās par tiem, kuri bija slimi, veci.
“Mana mamma mūždien apciemoja kādas tantītes, nesa viņām zupiņas un rausīšus, es gāju līdzi. Citreiz mamma man uzticēja pagatavoto aiznest. Man šķiet pašsaprotami citus atbalstīt, palīdzēt, neuzskatu to par kādu varoņdarbu. Tā ir norma, cilvēcības norma.
Ticības dēļ mana bērnība bija ļoti sarežģīta. Es biju aktīva meitene ar visai labām sekmēm, spēlēju basketbolu, mūzikas skolā mācījos klavieres, 6. klasē sāku spēlēt ģitāru un izveidoju meiteņu vokāli instrumentālo grupu. Taču pionieru vadītāja un daži skolotāji mani ienīda, jo nebiju ne pioniere, ne komjauniete. Man nācās dzīvot starp vairākām patiesībām – to, ko māca baznīca, ko stāsta skolā, un to, ko redzu es pati.
Draudzes sabiedrība bija jauka, bet visai noslēgta. Man gribējās plašumu, brīvību, koncertus, draugus! Dzīvoju Liepājā. Pusaudzes gados ļoti populārs kļuva festivāls “Liepājas dzintars”, pilsētā sabrauca hipiji no visas PSRS. Atceros burvīgu skatu – jūrmala, saulriets, aplī sēž hipiji un ēd kāpostu lapas. Viņi laiž uz riņķi baltmaizes kukuli, un katrs nolauž pa gabalam – kā vakarēdienā. Man tā gribējās būt starp viņiem! Tolaik mēs ar brāli lasījām jūrmalā pudeles, lai būtu nauda koncertu biļetēm. Koncerti bija manas dzīves centrālie notikumi. Laikam tādēļ kļuvu par dziedāšanas skolotāju. Bet bērniem lika mācīt visādus murgus, stulbas padomju tautas dziesmas, drīz vien aizgāju no darba. Sāku studēt uzņēmējdarbības vadību.
Apprecējos ar Māri, tolaik viņš bija klavieru skaņotājs. Mums piedzima meita Līva, tad Klāvs un Edgars. Pārcēlāmies uz Rīgu. Es sāku strādāt par ekonomisti.”
Rozes mammai no tēva
Kā šajā sakārtotajā ikdienā ienāca brīvprātīgās darbs paliatīvajā nodaļā, kur cilvēki cieš no neārstējamas slimības? Kā radās vēlme iesaistīties hospisa veidošanā, kas arī saistīts ar ciešanām un nāvi?
“Mans tēvs slimoja ar onkoloģiju, tie bija pieci gari gadi, kam gājām cauri. Tēvs gribēja nomirt mājās, bet to nedrīkstēja, jo viņam bija nepieciešama speciāla medicīnas aparatūra. Liepājas slimnīcas uroloģe onkoloģe Dzintra Litauniece atvēlēja tēvam atsevišķu palātu, līdz ar to es, mamma un brālis varējām caurām diennaktīm būt tēvam līdzās. Šī iespēja bija kas līdzīgs hospisam, kādu vēlamies veidot pašlaik.
Es ar tēvu izrunājos par dzīvi krustu šķērsu, līdz tam īsti nebija sanācis. Biju klāt, kad tēvs mira, turēju viņa roku, biju ar viņu lūgšanās. Tēva dzīves pēdējais laiks man šķiet skaists, lai cik paradoksāli tas izklausās. Kādas trīs stundas pirms nāves tēvs sacīja, lai nopērku mammai rozes no viņa – nākamajā dienā mammai bija dzimšanas diena,” klusināti teic Inta.
Kādu gadu pēc tēva nāves parādījās “Svētās Ģimenes mājas” aicinājums pieteikties brīvprātīgajos. Inta saprata uzreiz – man tur jābūt! “Es taču zinu, kas un kā jādara. Kad biju slimnīcā pie tēva, redzēju daudzus, kam neviens nenāca. Tas ir briesmīgi – palikt vienam tik smagā brīdī! Pēc brīvprātīgo apmācībām sāku iet pie pacientiem onkoloģijas nodaļās. Reiz kāda medmāsa teica: tajā palātā gan neejiet, tur mirst! Kā tā?! Tieši tādā brīdī ir jābūt cilvēkam līdzās! Es priecājos, ka attieksme nodaļās pamazām mainījās, to ienesa brīvprātīgie.
Pusgadu es gāju uz staru terapijas nodaļu, pēc tam – uz paliatīvo nodaļu. Ne jau mainīt pamperus vai apmazgāt, brīvprātīgais pat nedrīkst aizstāt aprūpētāju un sanitāru, bet vienkārši būt blakus, uzklausīt, atbalstīt.”
Pieskāriens no debesīm
Inta uzsver: aplams ir viedoklis, ka paliatīvajā nodaļā visi uzreiz mirst. Nodaļa domāta, lai smagas, neārstējamas slimības gadījumā tiktu atvieglināts slimnieka stāvoklis. Daudzi tur atgriežas vairākas reizes.
“Satikāmies ik pēc pāris mēnešiem, apkampāmies saredzēšanās priekā. Gājām laukā staigāt, runājāmies, uz veikalu aizstaigājām. Skaisti brīži ir pavadīti kopā,” silti pasmaida Inta.
Reiz ar ātrajiem atveda sirmu kundzīti tuvu 90 gadiem, viņa gulēja tāda sabijusies, bikla. Inta sakārtoja viņai segu, palīdzēja uzvilkt jaciņu, piečubināja, iedeva pāris karotes jogurta. Vecā kundzīte skatījās un tā klusu teica: “Jūs kā mamma…” Kad Inta posās mājās, slimniece nopūtās: “Eņģelis atnāca un nu ies prom.”
“Šādi mirkļi paliek prātā un sirdī uz mūžu. Paliatīvajā nodaļā sadraudzējos ar pajaunu sievieti, vedu ratiņkrēslā laukā, lai viņa var uzpīpēt. Dažreiz viņa pamanījās nokūpināt divas cigaretes, tad es smejoties saucu viņu par žuļiku. Mums radās īpaša saikne. Kad es pēdējo reizi biju pie viņas, viņa jau bija pavisam izģindusi, kā skaliņš.
Tovakar es nekādi nevarēju aiziet, mani neatstāja sajūta, ka mēs vairs nesatiksimies. Mums iznāca ļoti tuva saruna. Tad viņa pacēla savu tievo rociņu – viņai tas nemaz nebija viegli! – pielika maniem matiem, it kā noglāstīja un teica: “Intiņ, tu esi tik laba.” Bija tā, it kā man pieskartos kāds no debesīm… Viņa nomira nākamajā dienā. Mediķi teica, ka aizgāja viegli.”
Vēl vairāk procentiņu
Vienlaikus ar onkocentra apmeklējumiem Inta sāka iet arī uz Rīgas 1. slimnīcas sociālo nodaļu. Vispirms viņa bija tur praksē. Inta sāka studēt sociālo darbu Rīgas Stradiņa universitātes maģistrantūrā. Viņa teic, ka studijās jutās labi, lai gan kursā bija gados vecākā.
“Ilgus gadus strādāju kā ekonomiste, bet pēc sirds aicinājuma laikam esmu sociālā darbiniece. Man ir svarīgi rūpēties par tiem, kam klājas grūti. Man patīk iepriecināt, atbalstīt. Maģistra darbā pētīju brīvprātīgā darba organizēšanu slimnīcās, “iebraucu” visā līdz pat saknēm. Mana maģistra darba vadītāja bija 1. slimnīcas īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļas vadītāja Rita Rinža. Sapratu, ka šajā nodaļā gulošajiem ļoti nepieciešama līdzcilvēku piesaiste. Drīz vien iesaistīju citus mūsu brīvprātīgos, arī viņi sāka apciemot šo nodaļu.
Sociālā darba teorija vēsta, ka nevajag pārāk pieķerties tam, kuru aprūpē, lai neskartu izdegšanas risks. Bet slimais cilvēks gaida tieši to procentiņu, kas iet pāri pareizuma robežai. Lai laipnība un sirsnība būtu veltīta tikai viņam vienam. Lai viņš justu, ka kādam šķiet īpašs viņa stāsts, viņa dzīve. Lai individuālā pieeja un attieksme ļautu viņam apzināties – es vēl esmu cilvēks.
Kādu gadu es gāju pie Iļjas. Viņam bija jau tuvu 80 gadiem, pilnīgi akls un gandrīz nemaz nedzirdēja. Vecais vīrs sākumā pat nezināja, ka bez viņa palātā vēl kāds ir. Tur bija četri seniori. Es gāju pie Iļjas bieži. Viņš zināja nedēļas dienas pēc tā, kad es nācu. Palātas vīri man teica, ka tajā dienā viņš jau no paša rīta sāk runāt: Inta, Inta. Atnesu Iļjam kaut ko garšīgu, nodzinu bārdu, izmasēju kājas. Kad masēju viņa pēdas ar eļļām, vīra sejā bija īsta labsajūta, ik pa brīdim viņš laimīgi nostenējās “oi, kak horošo” (ai, cik labi – tulk. no krievu val.).
Slimnīcas aprūpētājam ir nenormāla slodze, jāapskrien kādi 20 cilvēki, nav ne laika, ne iespējas risināt apcerīgas sarunas par dzīvi. Taču vientulība slimnīcā ir ļoti liela. Tagad, kovida laikā, tas ir vēl pārākā pakāpē, grūti pat iedomāties, ko pārdzīvo cilvēki, esot slimnīcā, pilnībā atrauti no ārpasaules.”
Laimes galdi
Brīvprātīgajos Inta iepazinās ar Ilzi Neimani-Nešporu (Ilze nesen saņēma balvu “Latvijas lepnums 2020”). Inta bija Ilzes mentore, kad viņa sāka strādāt kā brīvprātīgā.
“Ilze kopā ar savu draudzeni Ilzi Zosuli sāka aktualizēt hospisa ideju Latvijā. Pētot, kas notiek citur pasaulē, abas Ilzes Maskavā noskatīja “laimes ratiņus” – paliatīvās aprūpes pacientiem ved piemērotus gardumus, ko gatavo restorāni. Ratiņi brauc pa palātām, un cilvēki var cienāties. Krievijā tur bija arī šņabītis. Pie mums to nosaucām “Svētku galds”. Sākumā uz šo ideju skatījos nedaudz skeptiski, jo ne jau ēdiens ir galvenais. Taču izrādījās, ka īpašais mielasts cilvēkus ļoti iepriecina.
Bet pavasarī sākās kovids, un mēs vairs netikām nodaļās, bija ļoti skumji. Taču piepeši radās ideja vest cilvēkus laukā – sarīkot ballīti slimnīcas pagalmā. Sanitāri, sociālie darbinieki, mediķi un brīvprātīgie palīdzēja nodaļas klientus ratiņkrēslos izvizināt ārā. Visi sēdēja lielā lokā, bet brīvprātīgie kā tādi oficianti pienesa gardumus. Uzaicinājām mūziķus, vienreiz uzstājās Žoržs Siksna, citreiz Kaspars Zemītis.
Šajos pasākumos gāja lustīgi. Bija viens vīrs, kurš mācēja visas dziesmas. Koncerts beidzās, bet viņš, sēžot ratiņkrēslā, turpināja dziedāt “Zilo lakatiņu”, tādus pantus nekad nebiju dzirdējusi. Tie bija svētki ne tikai pacientiem, bet mums visiem. Redzot, cik daudz prieka tas sagādā cilvēkiem, acis bija pilnas asaru,” emocionāli stāsta Inta.
No “Svētku galda” idejas gluži dabiski izrietēja “Galds savējiem”. Sākoties kovida situācijai, Ilzes zibenīgi noreaģēja – sāka vest maltītes mediķiem pateicībā par darbu sabiedrības labā īpaši smagos apstākļos.
Cieņpilna māja
Abas Ilzes izloloja arī hospisa ideju. Inta viņām pievienojās, šobrīd darbojas kā koordinatore, palīdz rakstīt projektus. “Mēs klauvējam pie dažādām instancēm, pašvaldībām, ministrijām. Ja mūs nelaiž pa durvīm, mēģinām iekāpt pa logu. Mūsu mērķis ir mainīt Latvijā pastāvošo izpratni un praksi par mirstoša cilvēka aprūpi.
Mūsu hospisa vīzija ir līdzīga kā citur pasaulē. Hospisā uzturas cilvēki, kuriem dzīvei atvēlēts pavisam maz, parasti no diviem līdz sešiem mēnešiem. Tā ir dzīvesvieta neārstējamiem pacientiem, kuriem ir nepieciešama pastāvīga aprūpe un klātbūtne. Lai viņiem līdzās būtu profesionāli un iejūtīgi aprūpētāji, lai netrūktu pretsāpju medikamentu un nepieciešamo palīglīdzekļu, lai pēdējo dzīves posmu var pavadīt cieņpilni. Tā strādā visā pasaulē.
No jaunā gada iesākām hospisa aprūpi mājās, cilvēka dzīvesvietā. Esam oficiāli reģistrējušies kā sociālā pakalpojuma sniedzēji. Pagaidām mums nav lielas kapacitātes, mūsu aprūpē ir divi cilvēki.
Mums ir divas aprūpētājas, viņas ir dāvanas no Dieva. Darbs ir ļoti intensīvs, astoņas stundas dienā. Valentīna sešus gadus strādāja aprūpē Austrijā, bet pašlaik viņa grib būt noderīga tepat Latvijā. Mairita aizgāja no ierastā darba, lai strādātu hospisā par aprūpētāju.
Mūsu mērķis – radīt nelielu aprūpes namu, kur katram ir sava istaba, kur var paciemoties tuvinieki. Ciemos nāk arī brīvprātīgie, viņi ienes svaigu elpu, parunājas, palasa priekšā, izved ārā, kopā pasmejas, kaut uz brīdi mazinot depresīvo noskaņojumu.
Hospisa mājas ieceri gan nevar realizēt tik ātri, tam vajag pamatīgu finansējumu. Gatavojam pilotprojektu Rīgas pašvaldībai, veicam visus aprēķinus, es pie tā daudz strādāju. Meklējam māju, kur būtu vismaz astoņas istabas. Lai vieta ir klusa, cilvēkiem ir iespēja iziet ārā, redzēt, kā riet saule, kā šalc ūdeņi. Varbūt kāds ir gatavs šādu māju pārdot, varbūt piepeši atrodas mecenāts, kurš ir gatavs uzdāvināt… Tā mēs te sapņojam. Viss būs, es ticu!”
Atļauties vēlēties
Cita ideja nosaukta vienkārši – “Piepildīta vēlēšanās”. Cilvēki, kuri ir nedziedināmi slimi, var izteikt savu vēlēšanos, ko īsteno brīvprātīgie. Kāds kungs vēlējās vēl pēdējo reizi doties makšķerēt. Bija jau sagādāti visi nepieciešamie rīki un laiva, bet viņam strauji kļuva sliktāk. Tomēr citas viņa vēlēšanās tika piepildītas. Šis vīrs ļoti sen nebija ticies ar dēlu, bija problēmas attiecībās. Viņš bija tik laimīgs, kad ieraudzīja dēla fotogrāfiju, kas izdrukāta no sociālajiem tīkliem.
“Tēvam pietika ar to, ka dēlu ieraudzīja bildē. Nākamajā dienā viņš nomira. Vēl šis kungs vēlējās, lai viņa pelnus izkaisa Daugavā. Kopā ar Rīgas 1. slimnīcas aprūpētājām izbraucām ar mazu kuģīti upē. Atvadas bija skaistas un aizkustinošas.
Paliatīvās aprūpes nodaļās ir novietotas pastkastītes, kur iemest kartīti ar vēlēšanos. Mūsu cilvēki gan ir ļoti pieticīgi, neko daudz neatļaujas vēlēties. Sarunājoties ar paliatīvās aprūpes pacientiem, esmu sapratusi – jo tuvāk aiziešanas slieksnim, jo vēlmes un intereses kļūst ikdienišķākas. Viens kungs gribēja, lai būtu aprūpēts, lai viņam būtu savs pampers un silts ēdiens.”
Tikai mīlestībā
Inta prāto, ka, ienākot pasaulē, mums ir dažādas starta pozīcijas. Viņai ir paveicies, ka vecāki tā audzinājuši. “Kam nav tā paveicies, apkārt savai mājai sāk būvēt augstus žogus, aizslēdzas ar trim atslēgām un gaida, ka būs laimīgs. Nu nebūs! Jo, tikai dodot mīlestību citam, saņem dubultā atpakaļ. Es kā ticīgs cilvēks savu vietu saredzu tur, kur varu sniegt mīlestību. Es ticu, ka Dievs ir mīlestība.
Šajos gados esmu iepazinusi tik daudz sirsnīgu cilvēku – pacientus, mediķus, brīvprātīgos, kolēģus. Šie mirkļi vairs nav izdzēšami no atmiņas un sirds. Ja es nebūtu brīvprātīgā, neko tādu nebūtu piedzīvojusi, būtu sēdējusi mājās, skatījusies seriālus un sūrojusies, cik garš ir laiks. Man brīvprātīgā darbs ir manas dzīves lielais piepildījums. Tā ir mana privilēģija.”
Viedoklis
Inta ir īpašs cilvēks
Ilze Neimane-Nešpora, nodibinājuma “Hospiss LV” vadītāja, balvas “Latvijas lepnums 2020” saņēmēja:
“Inta ir viens no dziļākajiem sirdscilvēkiem, kādu vien man ir nācies sastapt. Empātijai ir seja, un man tā ir Inta. Kad notiek šādas satikšanās, tās gribas iemūžināt savas dvēseles albumā ar uzrakstu “Mūžīgs”. Viņa ir mana mentore, kopā devāmies pie smagi slimiem cilvēkiem.
Pirmā aina slimnīcā. Inta ir atnākusi pie Iļjas. Vīrietim ir vairākas paliatīvas diagnozes, viņš arī neredz un ir nedzirdīgs. Kā uz burvju mājienu uzrodas dzirdes aparāts, Inta to ir atnesusi. Viņa to rūpīgi ievieto Iļjas ausī, un tad var sākties saruna. Viņš ir vientuļš, neviens nekad pie viņa nenāk un nenāks. Tikai Inta. Viņa ir atnesusi Iļjas mīļākās zivju kotletes.
Pa mazam kumosiņam tās tiek notiesātas. Es zinu, ka Inta ir veģetāriete, bet tas netraucē pagatavot to, kas garšo slimniekam. Un Iļja raud… Inta masē viņa paralizētās kāju pēdas. Pēdas, kas gadiem nav redzējušas podologu vai pedikīru. Un es sēžu līdzās blakus gultā esošam cilvēkam, viņš dzied, es glāstu viņa pieri, un liekas, ka mēs visi uz brīdi esam vismaz desmit centimetrus atrāvušies no zemes…
Vasara. Inta ir atvedusi ciemos vienu no saviem rūpju bērniem, tā ir meitene ratiņkrēslā, viņai ir smagi kustību traucējumi. Mēs esam izdomājušas uzrīkot viņai nelielus svētkus. Vispirms viņu ar visu ratiņkrēslu gribam pastumt zem silta dušas lietus. Lai viņa varētu ilgi izbaudīt līstoša, silta ūdens burvību. Viss izdodas. Rūpīgi nomazgājam trauslo, vārgo ķermenīti. Vēlāk noliekam meiteni ārā, zemē, siltajos saules staros. Ieliekam šūpolēs. Ēdam saldējumu. Inta tur telefonu, lai meitene var parunāties ar saviem draugiem. Meitene stāsta draugiem par kolosālo dienu kopā ar Intiņu.”
