Māra Libeka: Kāds vējš gaudos Viņķeles skurstenī? 0
Valsts obligātās veselības apdrošināšanas ieviešana ir atlikta līdz jūlijam, un pa šo laiku būs jāpanāk būtiskas politiskas vienošanās, lai tiktu vaļā no diviem veselības aprūpes pakalpojumu groziem un izveidotu vienu kopīgu visiem.
Taču līdzšinējā virzība uz šo apdrošināšanas veidu liecina par totālu politiskās gribas trūkumu, tāpēc rodas šaubas, vai izmaiņas Veselības aprūpes finansēšanas likumā, uz kurām uzstāj veselības ministre Ilze Viņķele, neizvērsīsies par turpinājumu iepriekšējam ilgajam kāpienam apdrošināšanas kalnā.
Lai saprastu, par ko ir runa, atgādināšu faktus no šī bezgalīgā obligātās veselības apdrošināšanas stāsta. Priekšvēstneši sistēmas maiņai bija manāmi jau 2003. gadā Einara Repšes valdības laikā, bet nopietnāka diskusija par veselības apdrošināšanas ieviešanu sākās 2007. gadā, kad pie varas bija Tautas partija un par veselības ministru kļuva Vinets Veldre.
Viņš bija apņēmības pilns to izdarīt nākamajos trijos gados. Taču pēc dažiem mēnešiem Veldres partijas biedrs finanšu ministrs Oskars Spurdziņš paziņo, ka obligātā veselības apdrošināšana ir laba lieta, bet šajā brīdī šāds solis kardināli mainītu situāciju ar iemaksām budžetā un izmaksām no tā.
Tajā pašā gadā opozīcijā esošās partijas “Jaunais laiks” Saeimas deputāti Ingrīda Circene, Krišjānis Kariņš un Eiropas Parlamenta deputāts Valdis Dombrovskis iepazīstināja žurnālistus ar savas partijas veselības darba grupas izstrādāto obligātās veselības apdrošināšanas modeli.
Tas ietvēra veselības aprūpei novirzīt 5% no iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN), tādējādi papildinot medicīnas budžetu par 150 miljoniem latu. Līdz ar to valsts garantētie medicīnas pakalpojumi, izņemot neatliekamo palīdzību, bez papildu maksas būtu pieejami tikai nodokļu maksātājiem un sociāli neaizsargātajām iedzīvotāju grupām.
Joprojām tika vēstīts, ka ministrs Veldre ir apņēmības pilns turpmākajos trīs gados ieviest vispārējo obligāto veselības apdrošināšanu, kas katram iedzīvotājam varētu izmaksāt 120 līdz 160 latus gadā, izņemot bērnus, pensionārus, maznodrošinātos un citas mazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad par veselības ministru kļuva Tautas partijas biedrs Ivars Eglītis, viņš paziņo, ka Veselības ministrija (VM) neatbalstīs “JL” koncepciju par obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu, jo tādā veidā nebūšot iespējams veselības budžetu papildināt par “JL” solītajiem 150 miljoniem eiro.
Taču “JL” nepiekāpās, un toreizējā šīs partijas Saeimas deputāte Ingrīda Circene neatlaidīgi turpināja runāt par to, ka, ieviešot valsts obligāto veselības apdrošināšanu, tiktu palielināts kopējais finansējums medicīnai, nodrošināts pienācīgs atalgojums medicīnas darbiniekiem, kā arī uzlabota pakalpojumu pieejamība un kvalitāte un nodrošināta ikviena individuāla atbildība par dalību veselības apdrošināšanā.
Un tad pienāca 2009. gads, kad Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (“Jaunais laiks”) informēja, ka valdība neplāno Latvijā ieviest obligāto veselības apdrošināšanu, jo “apdrošināšanas polise maksātu pietiekami dārgi”.
Tikmēr deputāte Circene turpināja virzīt ideju par plānveida valsts finansēto veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību tikai nodokļu maksātājiem. Bet Baiba Rozentāle, būdama Tautas partijas biedre, tikusi pie veselības ministres portfeļa, uzskatīja, ka veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu nevajadzētu saistīt ar nodokļu nomaksu.
Vēl pēc gada VM izveidotā darba grupa secināja, ka ar valsts obligātās veselības apdrošināšanas modeļa ieviešanu varētu iegūt papildu finansējumu medicīnai. Tad seko Dombrovska valdības atbalsts veselības nodokļa ieviešanai, nodalot to no IIN, un VM paziņojums, ka veselības aprūpi ar IIN nomaksu varētu sasaistīt no 2014. gada.
Pēc tam top Veselības aprūpes finansēšanas likums, kas paredz ieviest obligāto veselības apdrošināšanu, un solījums, ka tas pakāpeniski stāšoties spēkā no 2014. gada 1. jūlija. Bet vēl pēc diviem gadiem Māra Kučinska valdība atbalstīja veselības aprūpes finansēšanas modeli, kas neparedz papildu maksājumus iedzīvotājiem.
Tapa vēl citi modeļi un pa vidu garš stāsts, kā tika panākta vienošanās novirzīt daļu no sociālā nodokļa veselības apdrošināšanas ieviešanai un izveidoti divi medicīnas pakalpojumu grozi.
Lai varētu pieņemt izsvērtus lēmumus bez sēdēšanas garās neauglīgās sanāksmēs, procesā ir jāienes viedums. Bet kurš to izdarīs nākamajā kāpienā uz valsts obligāto veselības apdrošināšanu?
Kāds vējš gaudo skurstenī, tāds atsitas krāsnī; kāds gars valda vadītājus, tāds jūtams vadāmā pulkā, tā reiz secinājis Reinis Kaudzīte, un šī viņa gudrība turpina dzīvot.
