Kāds “tantei Bauskā” labums no Nacionālā attīstības plāna. Intervija ar Pārresoru koordinācijas centra vadītāju Pēteri Vilku 0
Darbs Pārresoru koordinācijas centrā (PKC) nav vienkāršs – šī iestāde koordinē Latvijas galvenā vidēja termiņa plānošanas dokumenta – Nacionālā attīstības plāna (NAP) – izstrādi, diskusijās cenšoties sabalansēt dažādu nozaru bieži vien pretrunīgās vēlmes.
Pār plāna finansēšanas un izpildes lēmumiem PKC nav nekādas reālas ietekmes, taču, neskatoties uz to, katra plāna septiņu gadu perioda beigās tieši šai iestādei jāatskaitās sabiedrībai par to, kā veicies ar izpildi un kāpēc viss nav tā, kā cerēts. Par to visu – saruna ar Pārresoru koordinācijas centra vadītāju PĒTERI VILKU.
Kāds izslavētajai “tantei Bauskā” labums no tā, ka valsts izstrādā Nacionālo attīstības plānu?
P. Vilks: No paša plāna varbūt arī nekāda, bet no izpildes rezultātiem gan visai tiešs. “Tante Bauskā” ir piederīga Latvijai, un, jo Latvijai iet labāk, jo arī viņai iet labāk – labāka dzīves kvalitāte, saņem labākus veselības aprūpes un izglītības pakalpojumus, ir labāka pieejamība mobilitātes pakalpojumiem.
Lai gan NAP nav veidots tā, ka var piedāvāt konkrētu, taustāmu labumu katram konkrētajam Latvijas iedzīvotājam, tomēr mūsu visu dzīvi tas uzlabo neapšaubāmi ar tiem projektiem, kas NAP ieviešanas posmā tiks īstenoti visā Latvijā.
Ko ir izdevies un ko nav izdevies sasniegt ar iepriekšējo NAP palīdzību?
Ir izdevies tas, kur bija izvirzīti ambiciozi, tomēr sasniedzami mērķi, – samazinājušies nabadzības riski bērniem, palielinājies iedzīvotāju dzīves ilgums, summārais dzimstības koeficients ir pieaudzis, uzlabojušies nodarbinātības rādītāji, augusi ekonomika kopumā, labs ir augstāko izglītību ieguvušo skaits, kaut gan te varētu uzdot jautājumus par šīs izglītības kvalitāti un visvairāk – par atbilstību darba tirgus pieprasījumam.
Nav izdevies tajās jomās, kur plānā bijusi iekļauta vēlmju domāšana. Viens no tādiem piemēriem ir iepriekšējā NAP apspriešanas laikā notikusī diskusija par to, cik bērniem būtu jāpiedzimst.
Eksperti teica, ka ambiciozs mērķis būtu, ka piedzimtu nedaudz vairāk par 20 tūkstošiem bērnu gadā, bet politiskā vēlme bija panākt 28 tūkstošus jaundzimušo. To arī iekļāva plānā, neņemot vērā to, ka šobrīd bērnu dzemdēšanas vecumā ir sievietes, kas dzima 90. gadu “demogrāfiskās bedres” laikā.
Rezultāts – šobrīd dzimst ap 20 tūkstošiem bērnu gadā, apmēram tik, cik eksperti prognozēja. Lai panāktu tik jaundzimušos, cik mēs gribam, paaudzei, kas šobrīd rada bērnus, pēkšņi būtu jāgrib dzemdēt nevis vidēji divus vienā ģimenē, bet gan četrus vai piecus.
Tā nav noticis. Neskatoties uz to, dzimstības koeficients (bērnu skaits, kas varētu piedzimt vienai sievietei viņas dzīves laikā. – Aut. piez.), kas 2013. gadā bija noslīdējis līdz 1,3, pašreiz ir pieaudzis līdz 1,6–1,7, kas Eiropas kontekstā ir samērā labs rādītājs.
Bet kā palika ar apstrādes rūpniecību, kurai patlaban būtu bijis jāsasniedz 20% no iekšzemes kopprodukta?
Tas arī nav sasniegts. Šis skaitlis radās apstākļos, kad pēc 2008.–2009. gada ekonomiskās krīzes apstrādes rūpniecības apjomi auga ļoti strauji un likās, ka šāda izaugsme var turpināties vēl līdz padsmito gadu beigām.
Praksē izrādījās, ka straujāk auga pakalpojumu sektors. Apstrādes rūpniecība, lai gan tajā arī notika būtiska izaugsme, šos rādītājus nesasniedza. Vēl pie nesasniegtajiem mērķiem varētu minēt ieguldījumus zinātnē un pētniecībā.
Līdz šim nav pieticis politiskās apņēmības novirzīt zinātnei tik, cik NAP paredzēja, sociālie jautājumi un atalgojuma celšana ir izrādījušies svarīgāki par ieguldījumiem nākotnē.
Kopumā var teikt, ka šī izšķiršanās ir visas Latvijas sabiedrības priekšā – cik un ko mēs esam gatavi ieguldīt nākotnē, kaut ko neiedodot šodien.
Vai mēs kā sabiedrība, jūsuprāt, būtu raksturojami kā tādi, kas orientēti tikai uz šodienas labumu, nevis rītdienas iespējām?
Grūti gan noliegt, ka mums ir ārkārtīgi daudz šodienas vajadzību, piemēram, veselības aprūpē. Lai gan daudzi mērķi veselības aprūpē ir sasniegti, piemēram, mūža ilgums Latvijā palielinās, tomēr tādi rādītāji kā veselīgi nodzīvotie gadi tikai mēreni pieaug.
Taču kopumā varētu piekrist tam, ka
nepieciešama sabiedriska vienošanās par to, ko tad mēs īsti vēlamies.
NAP veidošanas gaitā veiktās sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka, no vienas puses, mēs vēlamies sabiedriskos pakalpojumus – galvenokārt izglītību un veselības aprūpi – ziemeļvalstu līmenī un apjomā, taču, no otras puses, mēs nevēlamies maksāt to nodokļu apjomu, kas nepieciešams, lai tādus nodrošinātu.
Nodokļu apjoma ziņā mēs esam tuvāki ASV modelim, kur liels īpatsvars ir maksas medicīnai un arī liela daļa izglītības tiek finansēta privāti. Abus mērķus – zemus nodokļus un liela apjoma sabiedriskos pakalpojumus – vienlaikus sasniegt nav iespējams. Jaunā NAP veidošanas gaitā šī bija viena no karstākajām diskusiju tēmām.
Ja runājam par Latvijas sabiedrību, tad, cenšoties noskaidrot, kas ir sasāpējušākie jautājumi sabiedrībai, skaidri parādās, ka sabiedrība ir neapmierināta ar nevienlīdzību – gan starp dažādām sabiedrības grupām, gan arī reģionāli.
Otrs skaidrs vēstījums, kas redzams, ir vēlme pēc ātras un taisnīgas tiesas un saprotamiem valsts pārvaldes lēmumiem.
Trešais – izglītības un veselības aizsardzības kvalitāte un pieejamība. Vēl būtu jāpiebilst, ka sabiedrībā valda liela neticība savu paradumu maiņas nozīmīgumam, tā vēlas, lai vispirms mainās “viņi”, un tikai pēc tam pārdomās, vai “mēs” tam sekosim.
Ņemot vērā, cik daudzi, piemēram, vides aizsardzības mērķi ir tieši saistīti ar sabiedrības paradumu maiņu, tas ir viens no problemātiskajiem faktoriem. Paradumu maiņai ir jābūt noteicošajam pārmaiņu spēkam, kas virza sabiedrību uz attīstību.
Tas Nacionālais attīstības plāns, kādu ierauga sabiedrība – cik lielā mērā tas atspoguļo sabiedrības objektīvas intereses, cik nu mēs spējam par tādām spriest, un cik lielā mērā – dažādu ietekmes un politisko grupu spiediena rezultātā panākto?
NAP top plašā diskusiju lokā, un grūti apšaubīt, ka laiku pa laikam dažādām ietekmes grupām izdodas pavilkt deķīti uz savu pusi.
Tomēr svarīgākais aspekts ir plāna noteiktie mērķi, kas ļauj mērīt sabiedrības gūto kopējo labumu. Domāju, ka dažādu ietekmes grupu darbības rezultāts vairāk redzams gada budžeta apstiprināšanas gaitā.
NAP piedāvā politiķiem stratēģiskos mērķus kā mērauklu, kas budžeta apstiprināšanas procesā piedāvā orientierus – kādiem mērķiem un cik resursu novirzīt. Galvenās izvēles jau nav par to, ko darīt, – visi labi zina, ko vajadzētu darīt, lai dzīves kvalitāte Latvijā uzlabotos.
Galvenās izvēles ir – ko nedarīt, ko atlikt, ko varam šodien atļauties un ko ne, kādas prioritātes izvēlēties. Piemēram, jaunā 2021.–2027. gada NAP veidošanas gaitā ministrijas bija iesniegušas dažādus projektus par 41 miljardu eiro.
Reālās naudas, pēc mūsu piesardzīgiem aprēķiniem, šo septiņu gadu laikā no dažādiem avotiem būs 14,5 miljardi eiro. Liela nauda, taču tikai viena trešdaļa no prasītā.
Un šādos brīžos jautājums par prioritātēm, jautājums “ko nedarīt?” kļūst sevišķi ass.
Ja jāraksturo jaunais 2021.–2027. gada NAP, ar ko tas atšķiras no iepriekšējā?
Viennozīmīgi – vairāk tiek paredzēts ieguldījumiem cilvēkos un nākotnē – zinātnē un pētniecībā. Esošajā plānā, kurā darbības periodā mēs vēl dzīvojam, liels uzsvars tika likts uz infrastruktūras jautājumiem, tostarp arī izglītības infrastruktūru, bet nākamajā par prioritāti tiek izvirzīti cilvēki. Lielākus resursus būs nepieciešams novirzīt reģionālajai attīstībai, nodarbinātībai reģionos.
Vēl pie atšķirībām varētu minēt izteiktu virzību uz to, ka izaugsme valstī jānodrošina privātajam sektoram, uzņēmējdarbībai.
Piemēram, ir milzīgas vajadzības mājokļu tirgus sakārtošanā gan no drošības prasību viedokļa, gan arī no energoefektivitātes viedokļa. Šajā jomā varētu ieguldīt milzīgu naudu no publiskajiem resursiem, taču faktiski tas jādara privātajam sektoram – to jāspēj veikt brīvajam tirgum.
Valstij jāstrādā, lai novērstu tirgus nepilnības, jālīdzfinansē, jāizstrādā instrumenti tirgus nepilnībām un regulēšanai, taču iniciatīvai jāpieder uzņēmējiem. Taču valstij no savas puses jānovērš tās likumdošanas nepilnības, kas neļauj dzīvokļu tirgum Latvijā darboties pietiekami efektīvi, – nav sabalansētas īpašnieku un īrnieku intereses, piemēram, ir ļoti grūti izlikt no dzīvokļa īrniekus, kas nemaksā.
Privātie mājokļu tirgus attīstības jomā varētu darīt daudz vairāk, arī naudas pasaulē netrūkst un tā ir lēta, taču likumdevējam jāpadara savs darbs.
Var NAP redzēt arī valsts progresu. Iepriekšējā perioda – 2014.–2020. gada – NAP paredzēja, ka septiņu gadu laikā valstij izdosies attīstības projektiem novirzīt savus, nevis ES resursus viena miljarda eiro apmērā.
Jaunais NAP paredz, ka nākamajā septiņu gadu periodā attīstības projektiem Latvija spēs novirzīt 2,2 miljardus eiro – tātad divas reizes vairāk. Tāpat attīstība redzama, salīdzinot dažādus dzīves līmeņa un labklājības rādītājus – ko plānojām sasniegt pirms septiņiem gadiem, kur esam tagad un ko plānojam sasniegt līdz 2028. gada sākumam.
Piemēram, iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, salīdzinot ar ES vidējo, 2013. gadā bija 63%, 2018. gada dati liecina, ka tas bija pieaudzis līdz 71%, 2027. gada beigās plānojam, ka tas būs 80% no ES vidējā. Līdzīgi var teikt par daudziem citiem rādītājiem.
Kādi ir sarežģītākie un grūtāk izpildāmie mērķi, kurus paredz NAP 2021.–2027. gadam, un kāpēc?
Sarežģītākie mērķi ir tie, kuru sasniegšanai nepieciešama daudzu dažādu politiku savstarpēja koordinēšana un kuru īstenošanai ir nepieciešama daudzu sarežģītu politisku lēmumu virkne un katrs atsevišķi no šiem lēmumiem nespēj būtiski ietekmēt rezultāta sasniegšanu, tikai visi kopā.
Pirmais un vissarežģītākais šāds mērķis ir nevienlīdzības mazināšana Latvijā, ar kuru jau šobrīd spēkā esošā NAP laikā ir klājies grūti. Lai panāktu nevienlīdzības mazināšanos, sabiedrībai un politiķiem ir jāvienojas par to, vai aplikt lielākus ienākumus ar augstākiem nodokļiem un iegūto starpību novirzīt nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, vienlaikus saprotot, ka šāda politika izraisīs darba devēju protestus, kuri pamatoti teiks, ka šāda politika neļaus piesaistīt labi izglītotus un kvalificētus speciālistus un tātad attīstīt uzņēmējdarbību, kas rada augstu pievienoto vērtību.
Tas ir jautājums par minimālo algu, darba ražīgumu, sociālajiem pabalstiem un to, cik liela sabiedrības daļa spēj un vēlas strādāt, bet cik liela dzīvo no pabalstiem. Tāpat nevienlīdzības mazināšana prasītu lielāku sabiedrisko resursu daļu novirzīt no Rīgas aglomerācijas un lielajām pilsētām uz reģioniem, vienlaikus saprotot, ka šo resursu ieguldīšana Rīgā un citās pilsētās, iespējams, ir ekonomiski efektīvāka un radītu lielāku pievienoto vērtību. Tās visas ir grūtas izšķiršanās.
Otrs sarežģīti sasniedzamais mērķis ir sabiedriskā uzticēšanās,
attiecības starp valsti, valsts institūcijām un sabiedrību, kā arī atsevišķiem sabiedrības locekļiem savā starpā. Latvijā šie rādītāji ir zemi, un diez cik nepalīdz arī tas, ka visā pasaulē vērojama uzticības krīze starp valsti un sabiedrību, pieaug sabiedrības neapmierinātība ar pārvaldes institūcijām un tās polarizācija.
Te būtu daudz kas darāms – reformas nevar vilkties gadiem ilgi un tās ir labāk jāskaidro, jāmaina, kā tiek uzklausīti sociālie partneri budžeta un nodokļu politikas veidošanā, kā tiek izmantoti publiskie resursi utt.
Ārvalstu pieredze liecina – ja, piemēram, par 1% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa būtu iespējams lemt vietējām kopienām katrā konkrētajā apkaimē, lemt par tā vai cita projekta, skolas vai biedrības atbalstu, tad arī tas paaugstinātu savstarpējo uzticēšanos.
Zemā uzticēšanās nav tikai psiholoģiska problēma – tās dēļ neattīstās zināmas uzņēmējdarbības formas, no kā cieš visa Latvija. Bet arī šīs pārmaiņas ir sarežģītas – ir grūti strādāt ar cilvēkiem, kuriem viss ir slikti, tas mainās tikai tad, kad cilvēki sajūt, ka viņi ir daļa no valsts un valsts pieņemtie lēmumi ir arī viņu līdzatbildība un atbildība.
Treškārt, varētu teikt, ka
pastāv zināma konfrontācija starp vides aizsardzības un ekonomiskās izaugsmes mērķiem – šī problēma būs jārisina.
Nozīmīgākais starptautiskais pārmaiņu faktors tuvāko desmit gadu laikā, bet, patiesību sakot, jau visu 21. gadsimtu, būs cīņa ar klimata pārmaiņām un Zaļais kurss. Kā NAP sasaistās ar to?
Kopumā klimata mērķiem plānots novirzīt apmēram trešdaļu NAP paredzēto līdzekļu, vairāk nekā piecus miljardus.
Tas gan nenozīmē tikai nodokļus un ierobežojumus, bet, piemēram, arī dzelzceļa elektrifikāciju un sabiedrības izvēli izmantot dzelzceļu satiksmei – tiek paredzēts, ka dzelzceļš kļūs par transporta sistēmas mugurkaulu.
Ņemot vērā grūtās diskusijas Ministru kabineta sēdē, vai jums šķiet, ka jaunajam NAP ir politisks atbalsts?
Man šķiet, ka tomēr ir – galu galā to apstiprināja viss Ministru kabinets, ministriem gan izsakot arī īpašus viedokļus. NAP virzīs tālāk, bet vēl gaidāmas sarežģītas diskusijas Saeimā.
