Kāds taču to visu vēro? 4
Alvis Hermanis “Marķīzi de Sadu” Jaunajā Rīgas teātrī iestudē jau otro reizi, un nupat pirmizrādi piedzīvojušajā izrādē norādes uz iepriekšējo iestudējumu ir tīšas. Jau sākot ar programmiņu, uz kuras vāka tā pati fotogrāfija – lugas autors Jukio Mišima kā bultu caururbts svētais Sebastians. Taču akcenti režisora rakstītajā izrādes anotācijā šoreiz citi, Alvis Hermanis runā par romantikas apvīto Franču revolūciju, “kurai joprojām vēstures grāmatās piedēvēts romantisks oreols, īstenībā taču bija plebeju sarīkots slaktiņš, ar kuru sākās vecās Eiropas civilizācijas noriets, kas turpinās joprojām”, par izsmalcinātu sadismu – upura un mocekļa attiecībām –, kuru modeli var izmantot arī cilvēcisko attiecību un visa kosmosa uzbūves skaidrojumā.
1993. gada izrāde “Marķīze de Sada” bija otrais Alvja Hermaņa iestudējums tikko dzimušajā Jaunajā Rīgas teātrī. Tā bija viena no tām izrādēm, kas teātrim piesaistīja skatītāju ar gluži jaunu, tolaik no pārējo teātru piedāvājuma krasi atšķirīgu pieredzi. Ilgākā laika posmā Latvijā teātris estetizēti izspēlēja uz skatuves literāru tekstu, toties Alvis Hermanis manifestēja postmodernisma no jauna aktualizētā 20. gadsimta pirmās puses Nežēlīgā teātra manifesta autora Antonena Arto idejas, ka teātrim savā ķermeniskumā, tiešumā drīzāk jātuvinās mīta, rituāla būtībai. Antonens Arto, iedvesmojies no Bali salas rituālā teātra, rakstīja par aktieriem kā pusdieviem, kuru konvulsijām līdzīgās kustības, šausminošā mīmika cilvēkiem spēj atnest apjausmu par kosmosa kārtību, radot baiso nojausmu, ka debesis jebkurā brīdī var uzkrist mums uz galvas.
“Marķīze de Sada” uz skatuves rādīja stilizētu rokoko laikmeta tērpu deformētus vai izģērbtus aktrišu ķermeņus, to sadure un nedabiskās kustības iemiesoja konfliktus, radot apdraudējuma un līdzpārdzīvojuma sajūtu. Liela nozīme bija aktieru elpai, kamēr muzikāli stiepti skandētais teksts atvirzījās otrā plānā, dramaturga aprakstītie notikumi ne vairāk kā apliecināja skatītāja jutekliskajā pieredzē piedzīvoto.
Nupat piedzīvotajā pirmizrādē uz skatuves JRT jaunajā pagaidu mītnē Miera ielā ir pārsteidzoši daudz vizuālas līdzības ar pilnīgi citā dzīves posmā man tik daudz nozīmējušo izrādi. Tās pašas baltās sienas šoreiz Alvja Hermaņa scenogrāfijā pārtapušas Rundāles pils Baltās zāles iedvesmotā sienu dekorā. Krāšņie Joza Statkeviča radītie krinolīni, kas tagad vēl uzsvērtāk nekā Večellas Varslavānes tērpi deformē ķermeņa aprises, svārku apjomu padarot par mazu skatuvi ķermeņa augšdaļas graciozam vijīgumam. Marķīzs de Sads uz skatuves tā arī neparādās, viņš ir sešu sieviešu – katra no viņām iedzīvina kādu sabiedrībā sastopama rakstura masku – prātos. Iztēli un atsauces uz iepriekšējo iestudējumu var modināt arī lomu sadalījums – Elita Kļaviņa, kas savulaik spēlēja marķīzi de Sadu, tagad spēlē marķīzes mātes lomu. Baudu karalieni grāfieni de Senfonu izcili spēlē Sandra Kļaviņa, taču šīs lomas atveidotāja iepriekšējā uzvedumā Regīna Razuma tagad iemieso tikumības masku – baronesi de Simiānu.
Japāņa Jukio Mišimas lugas pamatā ir patiesi vēsturiski fakti. Donasjēns Alfonss Fransuā, marķīzs de Sads, franču aristokrāts, revolucionārs politiķis, filozofs un rakstnieks, 32 gadus no dzīves pavadījis ieslodzījumā cietumos un psihiatriskajās klīnikās. Cietumā sācis rakstīt, viņa sarakstītā grāmata “Justīne jeb Tikumības nelaime”, kas pieminēta arī lugā, šo 24 gadu laikā paspējusi iznākt arī latviski Astras Skrābanes cienījamā tulkojumā. Marķīzu de Sadu atceramies ar seksuālu novirzi saistītas slimības nosaukumā, taču 20. gadsimtā notika rakstnieka tekstu renesanse, reizē ar Mišela Fuko idejām par seksualitātes apspiešanu kā vienu no varas mehānismiem, ar Albēra Kamī idejām, kas karaļa nogalināšanu pielīdzināja Dieva nāvei, kas savukārt kļuva par apzīmējumu laikmetam, kurā dzīvojam. Šie filozofi Sada rakstītajam piešķīra jaunu jēgu – Donasjēna Alfonsa Fransuā tam laikam par perversijām uzskatītajās izklaidēs atklājās reliģiskas centības, pat rituāla un katarses iezīmes. Arī grāmatiņu par divām māsām – tiklo un netiklo – marķīzs rakstīja 18. gadsimtā populārajā pamācošā romāna formā.
Izrāde sākas ar harakiri ainu, japāņu butō aktrisei Simonai Orinskai, kura vēlāk izrādē pārtaps kalponē Šarlotē, no mutes izveļas sarkanas rožu ziedlapiņas. Tā ir atsauce uz kādu ne tikai rakstnieka, bet arī aktiera un kareivja Jukio Mišimas fotogrāfiju, kā arī autora biogrāfijas faktiem – pēc neveiksmīga militārā apvērsuma viņš dzīvi beidz goda pašslepkavībā.
Izrādes pirmajā cēlienā valda rokoko, graciozi izvīdamās kā porcelāna lellīte, ietipina Regīna Razuma, viņai seko Elita Kļaviņa, sieviete, kas zina dzīves kārtību, tad Sandra Kļaviņa – miesīga, dzīva, cilvēcīga, pārāk cilvēcīga aristokrātes kārtai. Sievietes krīt no viena afekta stāvokļa otrā, dzenā viena otru ar uzpolsterētajiem svārkiem, tīši skaļi elpo, apostot cita citu, galantu tērzēšanu jau nākamajā mirklī var nomainīt dzīvniecisks šņāciens. Deviņdesmito gadu sākumā ķermeņu seksualitāte bija daļa no brīvības manifesta, bet šajā iestudējumā režisors ir neslēpti ironisks, rādot ķermeņu galējās izpausmes. Kristīne Krūze marķīzes de Sadas lomā izcili atveido sava tēla dzīvniecisko, instinktīvo pusi, taču viņas īpatnā, iekšupvērstā dikcija neļauj noticēt marķīzes de Sadas izcīnītajai cīņai par savu pašnoteikšanos. Viņas māsa Anna – Jana Čivžele – ir ļoti skaista, viņai piestāv gan krinolīns, gan japāņu lellītes ritualizētās kustības. Jo izrādes otrajā cēlienā virs krinolīniem tiek uzsietas jostas, uzliktas kimono piedurknes, kas šo pašu ainu pārvērš kabuki teātrī.
Kas sasaista šīs divas kultūras un laikmetus? Nedabiskās parūkas, grims, pārspīlētie, kustības ierobežojošie tērpi? Manā skatītāja iztēlē abu kopīgā patiesība ir tā pati, ko sludina marķīzs de Sads, – ka patiesība ir ačgārna, tā slēpjas vairākkārtīgā pārspīlējumā, novirzē no dabas, un tieši šādu noviržu izkopšana, novešana līdz ģēnijam ir gan franču aristokrātijas, gan Japāņu budistu tempļu teātra, gan mūsdienu mākslas lauciņš.
Jukio Mišimas lugā, pie kuras Alvis Hermanis atgriežas jau trešo reizi (šī gada februārī bija iestudējums Cīrihes dramatiskajā teātrī), izšķirošs ir izrādes trešais cēliens. Divi pirmie skaidro marķīza de Sada orģijās rodamo katarsi, katra no lugas sešām sievietēm reizi dzīvē nokļuvusi situācijā, kur atklājas labā un ļaunā vienība, ārdošā un radošā dvīņu daba, par kuras teorētiķi kļuvis marķīzs de Sads. Izrādes trešais cēliens, ieturēts pārlaicīga epiloga garā, uzdod jautājumu, ko iesākt ar šo atziņu. Viena no baroka un tam sekojošā rokoko laika īpatnībām cilvēka pasaules izpratnē, uz kuru savā darbā “Silva Rerum” norāda lietuviešu rakstniece Kristīne Sabaļauskaite, ir nesatricināma pārliecība, ka Dievs tevi vēro, tava dzīve norit kāda vērtējoša skatiena priekšā. “Marķīzē de Sadā” šī vērotāja ir kalpone Šarlote, kas notikumos it kā nepiedalās, tajā pašā laikā zina visu klātesošo dāmu visslēptākās dziņas.
1993. gada iestudējumā par trešā cēliena centrālo tēlu kļuva tieši Šarlote, kas pārtapa Kristū, un veica pašziedošanās rituālu. Nupat redzētajā izrādē Šarlotes pārtapšana Franču revolūcijas notikumu gaisotnē netop skaidra. Bez dramatiskas kulminācijas paliek arī marķīzes de Sadas lēmums nepalikt kopā ar marķīzu de Sadu, kurš iemieso viņas ilgu gadu jūtu un prāta dzīvi. Par grūti sagaršojamu izrādes kulmināciju izvēršas marķīzes de Sadas mātes Montreija kundzes monologs, kurā marķīza de Sada nežēlīgās mīlas rotaļas vēl nenotikušās karaļa gāšanas un aristokrātijas giljotinēšanas gaidāmo asiņu plūdu ēnā sāk likties mīļas un nevainīgas.
Izrādei “Marķīze de Sada” trūkst kulminācijas, skaidra nobeiguma, vēstījuma, iespējams, režisors tīši skatītājam jau zināmo lugu atstājis domāšanas stadijā. Varbūt baroka laikmeta garā paļāvies, ka arī viņa iestudētās izrādes kāds visu redz un vērtē, domā līdzi kādā ilgākā laika posmā – režisora radošās dzīves un varbūt arī savas, skatītāja, dzīves kontekstā. Brīvības kliedziens, kas dominēja 1993. gada iestudējumā, nu ir pagātne. Šīs “Marķīzes de Sadas” pasaules izjūta raksturojama drīzāk kā grāfienes Montreijas nogurums pirms Franču revolūcijas.
UZZIŅA
Juko Mišima, “Marķīze de Sada”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
Režisors, scenogrāfs: Alvis Hermanis, kostīmu mākslinieks Jozs Statkevičs, gaismu mākslinieks Lauris Johansons, skaņa: Andris Jarāns.
Lomās: Kristīne Krūze, Elita Kļaviņa, Jana Čivžele, Sandra Kļaviņa, Regīna Razuma, Simona Orinska.
Nākamās izrādes: 6., 8., 9., 13., 14., 15., 17. septembrī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Henrieta Verhoustinska: “Fascinējoši, cik līdzīgi, bet radikāli atšķirīgi Hermanis vēlreiz inscenējis “Marķīzi de Sadu”. Pašironiska un programmatiska izrāde.”
Muddy Waters: “Augstākais aktiermākslas lidojums! Mazliet pietrūka galvenās lomas atveidotājas spozmes. Elita Kļaviņa izcila!”
Sads: “Izbaudīju! Manuprāt, skatuves meistaru Augstā dziesma. Atkal esmu JRT iemīlējies.”
Twitter un jrt.lv
