Ja daudzus gadus kalpojušās sudraba plombas mutē neizskatās glīti, ar dažādu materiālu palīdzību no nesmukuma iespējams tikt pie skaisti balta smaida. Taču vai vienmēr vērts plombas mainīt?

Lasītākie

“Izārdīs Latviju pa vīlēm!” Soctīklotāji “izceļ saulītē” vecu premjeres ierakstu soctīklos, kas izsauc viedokļu vētru

7 lietas, kas notiek ar ķermeni, ja rītu sāc ar kafijas tasi tukšā dūšā

“Asaras acīs!” Tantiņas pie Matīsa kapiem tirgo puķu vainagus. Kāds izsauc policiju, bet viņa rīcība pārsteidz

Lasīt citas ziņas

Izvēloties plombējamo materiālu, jāņem vērā bojājuma vieta un lielums, risks, ka var veidoties kariess, tāpat estētiskie un finansiālie apsvērumi, atzīst Rīgas Stradiņa universitātes docente Inguna Rence–Bambīte. Labojot priekšējos zobus, jo īpaši svarīgi atjaunot ne tikai košanas spēju, bet arī glītu izskatu, tādēļ to labošanai izmanto baltos kompozītmateriālus. Toties sānu zobiem būtiskākā ir izturība, un liela cieto audu zuduma gadījumā priekšroka dodama sudraba jeb amalgamas plombām.

Pēdējās vēl nesen bija kritušas nežēlastībā un vairākās valstīs pat aizliegtas, bet tagad atkal atguvušas savu labo slavu. Kaut gan nav neapstrīdamu pierādījumu, kas apliecinātu to kaitīgo ietekmi uz veselību, joprojām atturīgi pret tām izturas Skandināvijā.

Kārlis Streips: Gados vecāki lasītāji atcerēsies, cik ļoti netīra bija Padomju savienība un tās okupētās valstis

Rosina apsūdzēt divus Rīgas pašvaldības policistus par nepamatotu vardarbību pret pusaudzi

VIDEO. Posmā Baltezers–Saulkalne notikusi smaga avārija! Satiksme daļēji bloķēta

Sudraba plombas vēl nesen bija kritušas nežēlastībā un vairākās valstīs pat aizliegtas, bet tagad atkal atguvušas savu labo slavu. Kaut gan nav neapstrīdamu pierādījumu, kas apliecinātu to kaitīgo ietekmi uz veselību, joprojām atturīgi pret tām izturas Skandināvijā.

Latvijā gan bez sudraba mutē lielākoties neiztikt, jo te zobārstu pacientiem bieži vien ir izteikts kariess, tādēļ nepieciešama apjomīga sānu zobu restaurācija. To veicot, priekšroka dodama amalgamas plombām.

Vecais, labais sudrabs

Amalgamu veido sudraba, alvas, vara un cinka skaidiņu sakausējums ar dzīvsudrabu atttiecībā 50:50. Agrāk, kad plombas gatavoja ar rokām zobārsta kabinetā, diezgan daudz šā ķīmiskā elementa nokļuva pacienta un medicīniskā personāla organismā. Pašlaik tās ražo rūpnieciski, iepildot speciālās kapsulās, un apkārtējā vidē dzīvsudrabs izplatās krietni mazāk. Ēdot un dzerot tas izdalās ļoti niecīgā daudzumā. Visvairāk – urbjot plombu laukā.

Lielākā sudraba plombu priekšrocība ir to mehāniskā izturība un ilgs kalpošanas laiks.Bieži vien ar amalgamu iespējams pilnībā atjaunot zoba kroni, īpaši pēc zobu kanāla ārstēšanas.

Par ieguvumu uzskatāma sudraba spēja iznīcināt baktērijas un, protams, salīdzinoši lētā cena.

Lielākā sudraba plombu priekšrocība ir to mehāniskā izturība un ilgs kalpošanas laiks.

Dažādu firmu ražotajiem materiāliem cietēšanas laiks ir atšķirīgs, taču jebkurā gadījumā pēc amalgamas ievietošanas mutē divas stundas jāatturas no ēšanas.

Sudraba ielāpiņi labi padodas pulēšanai. Šis process, kad pēc ielikšanas pagājušas 24 stundas, jāveic, lai plomba ilgāk saglabātu spīdumu, neoksidētos un nekļūtu melna. Vai apstrāde notiek, atkarīgs gan no ārsta profesionalitātes un attieksmes, gan arī no paša pacienta – ne katrs grib ierasties pie daktera atkārtoti.

Sudrabs labi vada siltumu un reaģē uz temperatūras svārstībām, taču šo nevēlamo īpašību var novērst, zem plombas klājot speciāla cementa oderīti.

Žilbinoši baltus?

Balto kompozītplombu materiāls, kas cietē gaismā, sastāv no sveķiem, kam lielākas mehāniskās izturības panākšanai pievienotas pildvielas, piemēram, cirkonijs, silīcija oksīds, kvarcs, keramika. Jaunākie kompozīti satur mikroskopiski sīkas daļiņas, kas uzlabo materiāla izturību un izskatu.

Tā kā ar šīm plombām var panākt estētiski ļoti labu efektu, tās izmanto priekšējiem un tiem tuvāk esošajiem zobiem. Ražotāji piedāvā lielu materiāla krāsu, toņu un caurspīdīguma dažādību, tādēļ iespējams izvēlēties apkārtējiem zobiem piemērotāko variantu. To krāsa katram ir ģenētiski noteikta un laika gaitā var mainīties, it īpaši smēķētājiem.

Kompozītplombām ir daudz plašākas lietošanas iespējas nekā amalgamām. To materiāls labāk pakļaujas veidošanai, tāpēc kārtu pa kārtai var uzbūvēt pat jaunu zobu. Šīs plombas izmanto ne tikai kariesa ārstēšanai. Ar tām iespējams koriģēt zoba formu, uzlabot krāsu, aizdarīt spraudziņas starp priekšzobiem.

Taču kompozīts cietējot saraujas, tāpēc starp zoba audiem un plombu var izveidoties mikrosprauga un zobi kļūt jutīgāki. Ar laiku tur uzkrājas aplikums, kas sekmē zoba bojājuma veidošanos.

Plombējot ar kompozītmateriālu, pietiek izņemt bojātos audus un likvidēt pārāk plānās zoba sienas. Tādējādi tiek saudzēti veselie audi, tos lieki neurbjot.

Nepacietīgajiem var nepatikt, ka šā plāksterīša ieklāšana prasa vairāk laika – tas sacietē, vairākkārt uz 20–40 sekundēm pieliekot tā saukto polimerizācijas lampu.

Taču kompozīts cietējot saraujas, tāpēc starp zoba audiem un plombu var izveidoties mikrosprauga un zobi kļūt jutīgāki. Ar laiku tur uzkrājas aplikums, kas sekmē zoba bojājuma veidošanos.

Pēc plombēšanas var ēst uzreiz. Vienīgi pirmajā dienā jāatturas no kafijas, tējas un sarkanvīna dzeršanas, lai materiāls neiekrāsotos. Vēlāk nekādu ierobežojumu nav, tomēr jāatceras, ka balto plombu izskatam par labu nenāk smēķēšana, minēto dzērienu, kā arī ilgstoša hlorheksidīnu saturošu mutes skalojamo līdzekļu lietošana.

Lai gan ar mēli to nevar just, baltās plombas tomēr nav tik gludas kā pulētas amalgamas. Ar laiku materiālā sāk veidoties poras, var iezīmēties tumšākas maliņas.

Kompozītplombas prasa rūpīgāku zobu kopšanu, jo to materiāls piesaista vairāk aplikuma, tādējādi veicinot atkārtotu kariesa attīstību.

Plombas mūžs

Kompozītplombas vidējais kalpošanas laiks, kurā tā nenodilst un nemaina krāsu, ir četri līdz astoņi gadi, bet amalgamas mūžs ir seši līdz četrpadsmit gadi. Protams, bieži vien tās kalpo krietni ilgāk. Ātrāk plomba nodils, ja kāds zobs zaudēts un to rinda nav pilna, jo esošajiem tad jāiztur lielāka slodze.

Tiem, kuri vēlas sudraba plombas mainīt pret baltajām, derētu ņemt vērā – tās pārliekot, vairāk vai mazāk cieš arī veselie zoba audi. Pēc pētījumu datiem, urbjot 64–69 procentos gadījumu tiek bojāts arī blakus zobs, tādēļ ļoti iespējams, ka divu trīs nākamo gadu laikā nāksies labot vēl to.

Plomba būtu jāpārliek tikai tad, ja tajā radies defekts, mainījusies forma vai zoba audos izveidojies kariess.

Šī ielāpa mūžs atkarīgs no ārsta profesionalitātes, kurš to ielicis, taču arī pacientam jāuzņemas daļa atbildības. Nebūs nekāds brīnums, ka plomba izkritīs, mēģinot ar zobiem atvērt pudeli.

Gatavots laboratorijā

Vēl estētiskākas, turklāt mehāniski izturīgākas nekā kompozītplombas ir lietās plombas – porcelāna vai zelta onlejas. Tās izgatavo zobu tehniķis laboratorijā pēc precīza izmēra, bet zobārsts iecementē bojātajā vietā. Jārēķinās, ka tas izmaksā vidēji trīs četras reizes dārgāk. Parasti onlejas izmanto, ja saglabājies maz zoba dabisko audu.

Tie, kuri vēlas, lai zobs būtu balts, izvēlas porcelāna onleju, savukārt zeltam piemīt spēja iznīcināt baktērijas, tas nav tik ciets, lai bojātu pretējo zobu.

Lielisku un daudz ilgstošāku glītu izskatu nekā ar kompozītplombām var panākt arī ar venīriem jeb keramikas plāksnītēm. Tās līdzīgi kā onlejas izgatavo zobu tehniskajā laboratorijā. Taču šajā gadījumā zoba audi vairāk jāslīpē, turklāt venīri ir dārgāki.