Guna Roze: “Kāds pārlaidās pār ligzdu” 10
Autors: Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Par darba devēju nevajag domāt, jo viņš par tevi nedomās!” maniem argumentiem par lojalitāti (latviski – uzticību) nesen iebilda jauna sieviete. Vai attiecībās – tiklab privātās, kā uzņēmējdarbībā, kur abpusējas uzticēšanās vietā valda uzmešanas un pārpirkšanas–pārdošanas brīvība, – vispār iespējama ilgtspēja un attīstība?
“Nevajag domāt” filozofija man ir nepieņemama tāpat kā šobrīd maršējošais frankenšteinisms, kas maskējas zem cilvēktiesībām, lai gan humānisma ziņā līdzvērtīgs morālai lobotomijai. Tāpat “viņš par tevi nedomās” beidzamajā laikā nekaunas demonstrēt savu āža kāju. Dailes teātra jaunās slotas metode rezonē kā skaļš trauksmes signāls, jo ir klajš piemērs tam, kā cilvēks tiek padarīts par ražošanas/peļņas līdzekli.
Citēšu kino prekariāta pētnieces Elīnas Reiteres viedokli “Kā kanibalizēt aktieri”, kas šī teātra sakarā publicēts “delfi.lv”: “Apgalvot, ka prekariāts* un terminētie līgumi tagad ir visu mūsu dzīves realitāte un tāpēc no tā nevar izbēgt, nozīmē neredzēt realitāti, pie kā neoliberālisma domāšanā balstītā dzīve pasaulē pēdējo 30 gadu laikā mūs visus ir novedusi (..) Kad Eiropā visdažādākajos līmeņos ir sākušās runas par radošo personu nodarbinātības apstākļu uzlabošanu, Latvijā parādās priekšlikums ieviest terminētos līgumus aktieriem. (..) Tiek iedvests, ka pilnīgi viss – gan veiksmes, gan neveiksmes – ir tikai un vienīgi indivīda paša atbildība. Tādējādi tiek aizplīvuroti un noklusēti sistēmiski radītie apstākļi, kas veicina prekariātu. Neoliberālisma domāšanas modelī ir pilnīgi aizmirsies, ka arī darba devējam piemīt atbildība par saviem darbiniekiem.”
Vairums iebiedēto (palikušo) aktieru, visticamāk, būs paklausīgi kā ikoniskie pērtiķīši – neko neredzu, neko nedzirdu, nevienam neko neteikšu. Šādas “lojalitātes” panākšana atgādina Krievijas un Padomju Savienības metodi turēt pastāvīgās bailēs proletariātu, kamēr dažiem izredzētajiem izrādīt īpašu labvēlību. Man ir draugi gan starp Dailes atlaistajiem aktieriem, gan esošajā trupā, gan aizkulišu personālsastāvā. Ļoti, ļoti biedē, ka “lobotomijai” pakļāvušies cilvēki, ko līdz šim pazinu kā viscilvēcīgākās būtnes. Kļūst neomulīgi no personīgās sarunās paustiem viedokļiem, ko necitēšu, izņemot vissaudzīgāko: “Daile iet caur kaut kādām augšanas sāpēm, tas toč. Bet līdz darīšanai un iekārtas mainīšanai, domāju, ka neaizies.”
Iebilstot man mīļajiem (par spīti viņu nozombētajiem viedokļiem) dailēniešiem un oponējot dīvāna ekspertiem, kas brēc, ka aktieri (un vispār radoši ļaudis) sēž uz nodokļu maksātāju kakla un ka aktieris kapitālismā nav ne ar ko īpašs, atļaušos atgādināt, ka vispirms Dailes teātris nav privāts uzņēmums, tāpēc tā direktors nevar rīkoties kā īpašnieks. Valsts, nevis pašreizējais vadītājs iegulda līdzekļus tiklab nama uzturēšanā, kā aktieru sagatavošanā. Tātad direktors ir tiesīgs atbrīvot cilvēkus vai noteikt viņu līguma termiņus vienīgi pēc Latvijas Darba likuma nosacījumiem. Kādam ir problēmas ar alkoholu? Ar kavējumiem vai bezatbildību? Jā, tādu darbinieku (arī aktieri) var atlaist, bet nevis tāpēc, ka direktors tā grib, bet soli pa solim sekojot Darba likumam. “Režisori neizvēlas” nebūs arguments, lai atlaistu. Diemžēl radošajā industrijā – teātrī, rakstniecībā, mūzikā u. c. – pārāk bieži ne jau talants un varēšana, bet privātas peripetijas nosaka viena iespējas un cita apzinātu ignoranci. Brīnumi gadās reti.
Dailes sakarā rodas jautājums, kas vienlaikus arī pārmetums: vai teātra arodbiedrība darīja visu iespējamo, lai novērstu Darba likuma apiešanu? Jo “ne vissuperīgākā valdība, ne vislabākais darba devējs nenodrošinās pienācīgus apstākļus darbiniekiem, kamēr nebūs spēcīga arodbiedrība”, tāds komentārs lasāms pie minētā E. Reiteres viedokļa. Trauksmes signāls skan skaļi, tāpēc ir cerība, ka līdz iekārtas mainīšanai Daile tiešām neaizies.
* Prekariāts (latīņu “precarium” – nedrošs) ir sociāla šķira, ko veido cilvēki, kuri cieš no nestabilitātes, – kas strādā, bet jebkurā brīdī var zaudēt darbu. Tā ir pastāvēšana bez paredzamības vai drošības, kas ietekmē materiālo vai psiholoģisko labklājību.
