Brīvprātīgo mikroautobusā uz fronti 24
Divās stundās neilgi pirms pusnakts tiek piekrauts kravas mikroautobuss, ar kuru jāmēro ceļš no Kijevas uz Donbasu. Vairākām armijas daļām tiek vesti produkti, apģērbs, medikamenti. Papildus nopērku divdesmit komplektus termoveļas.
No rīta, kad aiz muguras jau palikuši 700 kilometru, nokļūstam Artjomovskas pilsētā. Satiekamies ar otru brīvprātīgo apkalpi – pie mikriņa stūres atrodas bijušais doņeckietis, kuru visi sauc par tēvoci Sergeju. Blakus viņam pieredzējusī “voluntiere”, Ukrainas aizsardzības ministra padomniece Natālija Voronkova. Kara zonā viņa pavadījusi tik daudz laika, ka tagad viņu pazīst visos frontes bataljonos. Vairākas reizes nokļuvusi apšaudēs, tikusi kontuzēta, tādēļ reizumis uznākot galvassāpes. Vaicāju viņai, kas šobrīd ukraiņu karavīriem visvairāk nepieciešams frontē. “Pienācis rudens, būs auksts, un tas nozīmē, ka vajag labu ūdens necaurlaidīgu apģērbu, arī siltu apakšveļu. Vari iedomāties, kā jūtas cilvēks lietainā un aukstā laikā, stāvot ierakumā. Līdz ar auksto laiku par ierastu lietu kļūst apaukstēšanās. Tas nozīmē, ka ir nepieciešami dažādi vitamīni un atbilstoši medikamenti. Aizsardzības ministrija visu nespēj sagādāt. Katastrofālā stāvoklī ir viss autotransports, riepas pilnīgi nobrauktas. Savas automašīnas nav pat bataljonu komandieriem. Šā iemesla dēļ viens no bataljonu komandieriem uzrakstījis ārkārtīgi smalku iesniegumu pavēlniecībai ar lūgumu piešķirt viņam zirgu. Asprātīgi, taču ļoti skumji,” saka Voronkova.
Esam ieradušies Zaicevas ciemā. Pretinieks jeb tā sauktie separātisti atrodas aptuveni četru kilometru attālumā. Aprunājos ar tēvoci Sergeju. “Kā tas iznācis, ka, būdams doņeckietis, atrodaties šajā pusē?” vaicāju. “Par to nevajadzētu brīnīties,” viņš atbild. “Esmu pietiekami daudz lasījis, un man nevienu mirkli nav bijušas šaubas, ko mums varētu sagatavot Maskava. Es biju pret separātismu.” Kad Doņecka jau bijusi separātistu rokās, labi paziņas Sergeju brīdinājuši, ka viņu varot arestēt. Tā kā nokļūšana pagrabā bieži beidzoties ar invaliditāti, Sergejs kopā ar sievu pilsētu atstājis. Pēc Ilovaiskas “katla” ar savu mašīnu braucis uz separātistu kontrolēto teritoriju. Tur vietējie zemnieki esot slēpuši ielenkumā palikušos ukraiņu karavīrus. Pārģērbuši viņus, un Sergejs izvedis viņus uz ukraiņu spēku kontrolēto teritoriju. “Es biju uzņēmējs, man Doņeckā bija māja, divi dzīvokļi, tagad nav nekā. Taču ne jau tas ir galvenais, ir drausmīgi apzināties, cik daudz jaunu cilvēku vairs nav. Tādu ar augstskolas izglītību, vairāku svešvalodu zināšanu. Tieši tādi bija pirmie, kas stājās pretī ienaidniekam. Ar mednieku bisēm, lai kaujā tiktu pie ieroča. Manā vecumā (62 gadi) Doņeckā lielākā daļa iedzīvotāju ir “vatņiki” – viņiem vienalga, kas te valda – krievi vai ukraiņi. Kā man var būt vienalga, kas valda manā mājā!” teica Sergejs.
“Mūsu bataljona komandieris neļauj separātistiem te brīvi šaut. Ja viņi atklāj uguni, komandieris, viņa vārds ir Antons, liek “uzbērt” kā nākas. Droši vien šā iemesla dēļ mums klājas mierīgāk nekā dažiem citiem bataljoniem,” saka paramediķis ar segvārdu Hanters.
Avdejevkā viss pa vecam – “parastās” apšaudes
Vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka dažāda stipruma apšaudes norisinoties katru dienu. Par to, ka tā ir taisnība, pārliecinos arī pats. Vispirms iespējams saklausīt vairākus smago ieroču būkšķus, vēlāk mazāka kalibra ieroču šaušanu. Pilsēta, kurā darbojas Ukrainas oligarham Rinatram Ahmetovam piederošā koksa rūpnīca, atrodas netālu no krievu kontrolētās Doņeckas. Uzkāpjot uz deviņu stāvu nama jumta, var saskatīt šīs pilsētas aprises.
Sarunājos ar paramediķi Oļu. “Vakar puiši trīs ievainotos atveda… Ko jūs! Kāds pamiers! Beidzamajā mēnesī katru dienu tika atvests kāds ievainotais. Naktī no 11. uz 12. septembri bija astoņpadsmit ievainotie, no tiem četri nomira.” Sieviete frontē jau pavadījusi gadu. “Pie kara pierod. Ir tā – ja iestājas klusums, to ievēro, bet šaušanu gan vairs nepiefiksē.” Par paramediķes šoferi kļuvis 28 gadus vecais doņeckietis Aleksandrs. Arī viņš pirms kara bijis labi situēts. IT speciālistam bijuši pieklājīgi ienākumi, piederējuši trīs dzīvokļi, vasarnīca un pirts. Aleksandrs ne mirkli nav šaubījies, ka nepaliks separātistu kontrolētajā zonā. “Ukrainas pusē no doņeckiešiem ir visi izglītotie cilvēki. Bet tie, kas agrāk nevēlējās strādāt, dienas vadīja ar alus pudeli rokās, nu ir separātisti – tika pie ieroča un sajuta savu nozīmīgumu.” Tagad Aleksandrs ar sievu un mazo meitiņu dzīvo vienistabas dzīvoklītī Viņņicā un katru otro mēnesi dežurē paramediķu vienībā frontē.
Jau ir satumsis, kad dodamies prom no Avdejevkas. Rodas ideja aizvest dažas lietas uz kādu posteni. Taču jābrauc pa atklātu nogāzi, turklāt pa brīvi apšaudāmu teritoriju… Tiek nolemts tomēr lieki neriskēt, un mūsu auto pagriežas atpakaļ. Pēc dažām stundām visa palīdzība ir izsniegta karavīriem un arī dažām civiliedzīvotāju ģimenēm un var sākties 800 kilometru tālais atpakaļceļš uz Kijevu.
