“Kāds pamiers! Katru dienu atved ievainotos…” Ata Klimoviča reportāža no Austrumukrainas 24
Rīga–Kijeva–Avdejevka–Kijeva–Rīga
Siltais un saulainais laiks ļauj pacietīgi gaidīt, kamēr no poligona Žitomiras tuvumā varēs izbraukt četri ukraiņu desantnieki no 95. gaisa desanta brigādes. Esam no Latvijas atveduši viņiem dažādas ekipējuma lietas, kas sarūpētas par vairāku cilvēku, tostarp 13 Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas deputātu ziedotajiem līdzekļiem. Nākas gaidīt vairāk nekā trīs stundas, jo negaidīti ieradusies inspekcija un karavīri nevar brīvi atstāt savu bāzi.
Esam sagaidījuši, pie mums izbrauc zaļš mikroautobuss un četri desantnieki. Vienu no viņiem, Vladimiru Tkačovu, pazīstu jau divus gadus. Iepriekš bijis brīvprātīgais, kurus Ukrainā sauc par “voluntieriem”. Šādu cilvēku skaits droši vien mērāms simtos, varbūt tūkstošos. Tiek uzskatīts, ka bez viņu entuziasma un palīdzības fronte nebūtu varējusi noturēties. Līdzīgi daudziem citiem “voluntieriem” arī viņš brīvprātīgi pieteicies armijā. Vaicāju, uz cik ilgu laiku parakstīts līgums. Tas esot beztermiņa, līdz kara beigām, atbild 43 gadus vecais Vladimirs.
Pirms ierašanās poligonā desantnieki dežurējuši pie robežas ar Krimu. Postenis atradies tikai dažu desmitu metru attālumā no krievu karavīriem. “Tur bija interesanti. Piemēram, parādās krievu helikopters un lido tieši robežas virzienā. Mums, protams, viss skaidrs. Tiklīdz pārkāpj robežu, tā jāatklāj uguns. Aleksandrs pieliek pie pleca pārnēsājamo raķešu kompleksu. Un helikopters tieši pirms pašas robežas strauji pagriežas un aizlido projām,” situāciju pierobežas postenī raksturo Vladimirs. Iepriekš 95. desanta brigāde piedalījusies daudzās nopietnās kaujās. 2014. gada jūlijā un augustā esot veikts 470 kilometrus garš reids, no tiem 170 kilometri ienaidnieka aizmugurē.
Karavīri atzinīgi novērtē mūsu atvesto – “Gandrā” iegādātos guļammaisus, ierīci attāluma noteikšanai, speciālās aktīvās austiņas, formas un citas lietas. Desantniekus īpaši aizkustina tas, ka ukraiņu pensionāre no Rīgas Marija Karpusa viņiem sarūpējusi pašas sālītu speķi, sēnes un citus rudens labumus.
Paļauties vajag tikai uz sevi
Mikola Zverevs, karam Donbasā sākoties, 2014. gada maijā bija Čerņigovas apgabala vadītājs. Situācija bijusi kritiska visur. Krievijas armija atradusies arī pie šā apgabala robežām. Nācies uzņemties iniciatīvu, noorganizējuši mītiņu, un tajā ticis skaidri paziņots, ka Čerņigovas apgabala iedzīvotāji sevi aizstāvēs. “Tas bija svarīgi. Ja Kremlis redzētu, ka viņus te gaida, iebruktu arī šeit,” teica bijušais apgabala vadītājs. Kad pie robežas tikušas izvietotas ukraiņu armijas vienības, pamazām kļuvis skaidrs, ka no iebrukuma krievi tomēr atturēšoties. Tagad situācija ievērojami mainījusies – ukraiņu rīcībā esot pavisam cita armija. Uzlabojusies apgāde, tomēr problēmu netrūkstot. Skumji esot tas, atzīst M. Zverevs, ka “mums nenākas cerēt nedz uz amerikāņiem, nedz Eiropu. Palīgā neviens nenāks, un ar šo atziņu, šķiet, visi ir apraduši”.
Turpat Čerņigovā satieku bijušo brīvprātīgo bataljona “Aidar” medmāsu Tatjanu Borisovu, kurai aiz muguras palicis Maidans, kaujas Donbasā, nokļūšana gūstā. Drīzumā gaidāma došanās uz Izraēlu, kur paredzēta galvas operācija. “Sākās Maidans. Sēdēju pie televizora, skatījos, raudāju. Pateicu mammai – braukšu. Ieliku somā speķi, gaļu un aizbraucu. Maidanā daudzi saindējās ar gāzēm. Man vēlāk konstatēja tāliju, bet ne pie mums, to atklāja slimnīcā Itālijā.” Par tālākajām gaitām Tatjana stāsta pavisam ikdienišķi: “Es atlidoju no Itālijas uz Kijevu. Divas dienas pavadīju mājās un mierīgi aizbraucu karot. Bija smagi, viss balstījās vienīgi uz entuziasmu. Visiem pat nebija kārtīgu ieroču. Aptveres puiši nesa maisiņā.”
2014. gada vasarā 24 dienas atradusies gūstā. Tatjana kopā ar “Aidara” kapelānu gājusi pāri frontes līnijai pie pretinieka, lai pierunātu viņus atdot kritušos ukraiņu karavīrus. Tur bijuši čečeni, kas pret gūstekņiem izturējušies sevišķi nežēlīgi. Sievieti situši, draudējuši izvarot, gandrīz katru dienu veduši uz nošaušanu. Kāds ukraiņu karavīrs ticis nosists, no galvas izplūdušas smadzenes. Viens no čečeniem teicis – aizvelciet viņu aiz tualetēm un tur atstājiet!
