Kāds nu tur skandāls… 1
Nespēju beigt brīnīties par tām nevalstiskajām organizācijām, kas cēla skandālu, pieprasot labklājības ministres Ilzes Viņķeles demisiju. Kāds pamats, saulīt balto?… Ministre bija piekritusi Dānijas līdztiesības ministres uzdevumā veidotās un minētajā valstī izdotās grāmatiņas “Todien, kad Rūta bija Rihards” un “Todien, kad Kārlis bija Karlīna” apstāvēt Latvijā. Un tad?
Kur šeit kaut naga melnuma iemesls apšaubīt resora vadītājas profesionalitāti? Ja sāksim vajāt katru, kurš izpaudies latviešiem raksturīgajā naivajā labticībā, kašķu putra būs jāēd rītos un vakaros. Tāpēc ir aplam vērsties pret Viņķeles kundzi vien par to, ka viņa uzskatījusi: jebkurš padoms no valsts, līdz kuras labklājības līmenim mums ilgi augt un tiekties, ir neapšaubāmi zelta vērts un praksē attīstāms. Turklāt labklājības ministre nav tāds baltais zvirbulis, kas nekritiski pieņem aizguvumus. Dieviņ, tētīt, kādus aizrobežā noskatītus baltus brīnumus valsts atgūtās neatkarības gados Latvijas zemītē grasījušies dēstīt citu jomu ministri!… Dažreiz tiešām žoklis atkārās. Ceļavēja došana divām mazām grāmatiņām ir tikai pieklājīgi audzinātas dāmas pateicības kniksis progresīvās ziemeļvalsts virzienā uz deviņdesmito gadu vidū Izglītības ministrijā plaukušas idejas fona pārņemt… Tunisijas skolu pieredzi. Nevarēja taču ministre strupi noraidīt dāņu vēlmi tuvināt mūs progresam: sak, paldies – Latvijā ļoti daudzas Rūtas vispār nav apmeklējušas bērnudārzu, taču kopš mazotnes 365 dienas gadā pazīst Riharda lomu. Jo augušas ģimenē, kur sieviete bija tēvs un māte vienā personā, kas pilnīgi atbilst līdztiesības karognesēju izveidotajai nekatras dzimtes vecāku definīcijai. Kaut gan mūsu mazie Kārļi nereti var ņemt dzīvē tikai mammas Karlīnes piemēru, gluži bez vīriešu kārtas palikuši arī vēl neesam.
Kāds nu tur skandāls… Pat ne ūdens glāzē sacelta vētra.
Ja nevalstiskās organizācijas tiešām nolēmušas sevi pieteikt kā vērā ņemamu balsi, tad kāpēc neatvēzēties Saeimas spices demisijas pieprasījumam? Iemesls ir.
Labi audzinātie vēlētāji gan kautri murmina pa stūriem, ka nudien grūti saprast parlamenta vadības stratēģiju, svētījot Imantu Parādnieku Demogrāfijas apakškomisijas paspārnē izveidotās “pretabortu grupas” vadītāja pienākumiem. Pirmkārt mulsina tas, ka ap šo sievietēm ļoti jūtīgo sfēru diezgan drastiski rosās vīrietis.
Ja, teiksim, bijis medicīnas profesors… Ne uz to pusi! Bet, iespējams, jālūkojas plašāk. Lai dižie līdztiesības misionāri dāņi brauc nopucēt kurpes mūsu Saeimai, kas jau gājusi tiktāl, ka neko perversu nesaskata, ja rūtu fizioloģijas un psiholoģijas “sakārtošanu” uzurpējis viens rihards, kura attieksme pret sievieti lasāma viņa plaši izplatītajos praktiskās poligāmijas apjūsmošanas traktātos.
Nav šaubu, aborti ir liela nelaime – posts ģimenei, valstij, sievietes veselībai. Šos uzsvarus, cik var saprast, vadītājs kopš grupas izveidošanas mēģina iegrozīt tā, lai, likuma valodā skanot, tie kā liekulīgi pūkainā “aizsardzības un palīdzības” lakatā ievīstīts akmens belztu ikvienai sievietei, kuru piemeklējusi nelaime nonākt grūtniecības krīzē. Nu, kad grupu pametuši par sievietes tiesībām iestājušies eksperti, krietni pieaugušas I. Parādnieka izredzes uztiept savu viedokli.
Sašutumu par varas ļaužu rīcību nereti ietērpjam atziņā – TAS tikai Latvijā iespējams!… Mēdzam pārspīlēt ar kategoriskiem spriedumiem. Bet nu gan gribas jautāt: kurā civilizētā demokrātiskā zemē debates par valsts atbalsta programmu krīzes grūtniecības gadījumos atļautu diriģēt cilvēkam, kura sludinātais ģimenes modelis nav ne latviskajā, ne kristīgajā tradīcijā sakņots? Tur, lūk, patiešām briest skandāls.
