Kāds nogalināja prezidentu . Kenedijam – 95 0
1963. gada 22. novembrī ASV 35. prezidents Džons Ficdžeralds Kenedijs kopā ar sievu Žaklīnu un Teksasas gubernatoru Džonu Konaliju un viņa sievu Nelliju vaļējā limuzīnā lēni brauca no lidostas uz pilsētas centru – uz Tirgus laukumu, kur bija ieplānojis uzstāties priekšvēlēšanu mītiņā.
Kortežu pilsētas darījumu rajonā sveica vismaz 200 000 cilvēku. Kādā mirklī mašīna it kā uz mirkli piebremzēja, un tieši tad atskanēja šāvieni. Lodes trāpīja Teksasas gubernatoram un prezidentam. Aptuveni pēc pusstundas viņš mira. Kurš un kāpēc nogalināja Džonu Kenediju?
Joprojām meklē pasūtītāju
Versiju ir vairāk nekā gana. Šeit varam mēģināt ieskicēt dažas no tām un varbūt pielikt klāt kaut ko no, iespējams, mazāk zināmā, kas pamazām uzpeld dienas gaismā saistībā ar dažādiem laika noilgumiem.
Jau nākamajā mirklī pēc fantastiski pārdrošās slepkavības tik daudzu aculiecinieku, apsargu, rakstošo un filmējošo žurnālistu klātbūtnē sāka dzimt versiju gūzma. Viena no aktuālākajām bija tā dēvētā padomju sliede. Dalasas grāmatu noliktavas ēkā, no kuras, iespējams, veikti šāvieni, atrada šauteni ar optisko tēmētāju, uz kuras it kā esot bijuši šīs noliktavas jaunā strādnieka Lī Hārvija Osvalda pirkstu nospiedumi. Osvalds dažus gadus bija dzīvojis PSRS, Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā, kur nevarēja nebūt pastiprināts tobrīd visvarenās VDK uzraudzības un, iespējams, arī ietekmes objekts.
Bija viegli sameklējams arī PSRS iemesls nogalināt ASV prezidentu. Operācijā “Anadira” PSRS bija iztērējusi milzīgus līdzekļus, lai Kubā nogādātu savas raķetes un cita veida aparatūru. Taču jau drīz prezidenta Kenedija iniciatīvu iespaidā (jeb tātad – viņa vainas dēļ) to visu nācās tikpat dārgi vest prom. Turklāt padomju ieguvums bija niecīgs – amerikāņi piekrita tik vien kā aizvākt no Turcijas savas raķetes, kuru derīguma termiņš jau tāpat bija beidzies. No VDK puses Osvalda izmantošana Kenedija nogalināšanas operācijā būtu līdzvērtīga vājprātam. Toreizējais PSRS līderis Ņikita Hruščovs, tikko uzzinājis par Kenedija nošaušanu, atlika citas darīšanas, lai dotos uz amerikāņu vēstniecību, kur izteica līdzjūtību un apgalvoja, ka viņam nav un nevar būt ar to nekādas saistības.
Viena no iespaidīgākajām versijām allaž mēģinājusi visu vainu novelt uz Kubas līderi Fidelu Kastro, pret kuru pašu plānots un mēģināts veikt vairāk atentātu, nekā savulaik pārdzīvoja Ādolfs Hitlers.
Saņēmis tiešu jautājumu, Kastro vaļsirdīgi atzinies: “Paklausieties, var jau daudz ko par mani runāt, bet man patiešām vajadzētu būt pilnībā vājprātīgam, lai nogalinātu ASV prezidentu. Viņi taču acumirklī manu mazo valstiņu noslaucītu no zemes virsas.”
Nākamā versija vēsta par leģendārās amerikāņu mafijas darbiem. Prezidents Kenedijs jau bija paspējis tās patvaļai pamatīgi pievilkt skrūves. Fakti liecina: vēl 1960. gadā līdz tiesai nonāca tikai 19 gangsteru lietas, bet tikai pirmajā Kenedija prezidentūras gadā tiesāja jau 121 organizēto bandītu, turklāt reālu ieslodzījumu no viņiem izpelnījās 96. Taču arī šī versija nešķiet sevišķi pamatota.
Veidojas aina, ka prezidenta Kenedija nogalināšanā nav piedalījušies ne PSRS VDK aģenti, ne Fidels Kastro, ne arī amerikāņu mafija. Kas tad to ieplānojis un īstenojis?
Daži Kenediju klana noslēpumi
Ģimenes galva jeb legālais “krusttēvs” Džozefs Kenedijs, kurš atbilstoši oficiālajai versijai pie sava gigantiskā kapitāla ticis, spekulējot fondu tirgos, bet patiesībā – pārkāpjot visus iespējamos amerikāņu likumus, ieskaitot grandiozu korupciju visaugstākajā līmenī un organizējot nelegālu alkoholisko dzērienu piegādi sausā likuma laikā, bija ārkārtīgi patmīlīgs un godkārīgs cilvēks. Viņš jau sen bija ieplānojis, ka vecākais dēls Džozefs kaut kad kļūs par ASV prezidentu. Visdrīzāk, tā tomēr bija spēle uz visu banku, jo vecajam Džozefam aiz ādas bija pārlieku daudz noziegumu, par kuriem viņam neizbēgami nāktos stāties tiesas priekšā.
Ar savu otro dēlu Džonu, kurš dzimis 1917. gada 29. maijā, vecais Džozefs nesaistīja sevišķi lielas cerības. Jau kopš mazotnes Džons cieta no iedzimtām slimībām, galvenokārt no Adisona slimības (hronisks virsnieres iekaisums), kuras medikamentozā ārstēšana izraisīja virkni citu slimību. Skolas laikā viņš reiz skumji pajokojis: “Ja kādam kādreiz ienāks prātā uzrakstīt manu biogrāfiju, tad tās nosaukumam vajadzētu būtu šādam: “Džons Kenedijs: slimības vēsture”.”
Neilgi pirms pēdējā pasaules kara, arī neskatoties uz neveselīgo kopējo stāvokli, viņš iespēja puslīdz sekmīgi pabeigt studijas prestižajā Hārvarda universitātē, 1940. gadā uzrakstot izlaiduma darbu ar nosaukumu “Kāpēc gulēja Anglija?”, kas pēc Parīzes krišanas Hitlera nagos izpelnījās plašu ievērību.
1944. gada augustā Džozefs Kenedijs juniors, kurš dienēja ASV GKS, gāja bojā gaisa kaujā virs Lamanša. Džonam paveicās – torpēdkuteri, ko viņš komandēja, nogremdēja japāņi, taču viņam un vēl dažiem apkalpes locekļiem brīnumainā kārtā izdevās izglābties.
Pēc demobilizēšanās Džons Kenedijs strādāja par laikraksta korespondentu. Viņš uzrakstīja amerikāņu politiskajiem līderiem veltītu grāmatu “Vīrišķības profili”, par ko izpelnījās ASV nozīmīgo Pulicera prēmiju. Tomēr Džozefs Kenedijs uzstāja, lai Džons mestos iekšā lielajā politikā. Džons nejutās iepriecināts, pat žēlojās draugiem, bet nespēja pretoties tēva gribai. Un 1947. gada janvārī 29 gadu vecumā viņu no demokrātu partijas ievēlēja kongresā. Drīz viņam šajā vidē iepatikās un viņš jutās gana komfortabli. 1953. gadā Džonu Kenediju ievēlēja ASV senātā. Tajā pašā gadā viņš apprecējās ar savdabīgo žurnālisti Žaklīnu Buvjē. Viņu ģimenē piedzima trīs bērni, no kuriem viens gan nomira jau drīz pēc piedzimšanas.
Taču, izrādās, balotēties prezidenta amatam Džons nevarēja – konstitūcija paredzēja, ka prezidenta fiziskais stāvoklis jānovērtē speciālai mediķu komisijai. Bet viņu, šķiet, pat ģimenes ārsts nerekomendētu arī krietni vien zemāka līmeņa amatiem. Vecā Džozefa klans sāka strauji un apņēmīgi rīkoties, drīz vien sekmīgi izplatot versiju par to, ka jaunā politiķa it kā vārgā veselība saistīta ar jaunībā sporta nodarbībās gūto mugurkaula traumu, kā arī kara laika ievainojumiem. Par patieso Džona veselības stāvokli zināja tikai daži viņa vistuvākie ģimenes locekļi.
Vienlaikus tikpat veikli žurnālistus baroja ar it kā neskaitāmajiem Džona un viņa brāļa Roberta, kurš arī, tēva bīdīts, jau bija iesaistījies politikā, mīlas frontes piedzīvojumiem, lai pamazām veidotu viedokli, ka Džons ir pietiekami labā formā. Tagad skaidrs, ka patiesībā cilvēks, kurš faktiski nebija spējīgs pats uzvilkt zeķes un apavus, iepriekš neieņēmis krietnu devu sāpes remdinošu preparātu, kurš nepārtraukti cieta no urīn- un dzimumceļu infekcijas, kā arī no alerģijas un hroniskiem kuņģa darbības traucējumiem, pat ļoti vēloties, visdrīzāk, gluži objektīvi nebija spējīgs uz seksuālajiem varoņdarbiem.
“Piespiedīsim šo valsti kustēties!”
ASV prezidenta zvērestu Džons Kenedijs nodeva 1961. gada 20. janvārī. Iepriekš gan viņam nācās stāties ārstu komisijas priekšā un nodemonstrēt mugurkaulu fiksējošo korseti. Komisija pieņēma labvēlīgu slēdzienu, taču to visu ievadīja kāds fakts, kam vēlāk acīmredzot bijusi pietiekami liela loma.
Vēl bez Džona tuviniekiem par viņa slimībām visu zināja arī leģendārais un visvarenais Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) direktors Džons Edgars Hūvers. Viņa rīcībā esot bijuši 25 miljonu amerikāņu dosjē, ieskaitot senatorus un kongresmeņus, no kuriem lielāko daļu viņš vārda vistiešākajā nozīmē turējis īsā pavadiņā. Bet arī viņam bija par ko bīties saistībā ar savu personīgo drošību iespējamo varas sviru maiņas ietekmē. Pārrunās ar Džozefu Kenediju par savu klusēšanu Hūvers pieprasījis, lai par viceprezidentu kļūtu viņa cilvēks Lindons Džonsons, kura “kontā”, kas droši glabājās Hūvera seifos, bija uzkrājusies šaubīgu un pat noziedzīgu darījumu buķete, ieskaitot netiklības ar pērkamajām sievietēm un krāpšanos vēlēšanu gaitā. Kenedijiem nekas cits neatlika – bija jāpiekrīt. Džons saviem līdzgaitniekiem to skaidroja šādi: “Man vēl ir tikai četrdesmit trīs gadi. Es negrasos mirt laikā, kad esmu prezidenta amatā. Tāpēc viceprezidenta amats kā tāds neko nenozīmē…”
Džons Kenedijs bija tobrīd visjaunākais prezidents visā ASV vēsturē. Viņš savā komandā bija sapulcinājis tādus pašus salīdzinoši jaunus, enerģiskus un labi izglītotus profesionāļus. Šo speciālistu vidējais vecums bija 45 gadi – pretstatā vidēji 56 gadiem iepriekšējā prezidenta Eizenhauera administrācijā. Džona Kenedija komandas devīze bija: “Piespiedīsim šo valsti kustēties!”
Īsajos divarpus gados, kamēr Džons Kenedijs bija prezidenta amatā, viņiem izdevās paveikt vairāk, nekā iespējuši citi prezidenti visos četros savu pilnvaru gados. Turklāt vai katrā solī bija jāspēj pārvarēt konservatīvā kongresa pretestību. Džonam Kenedijam palīdzēja tas, ka viņš allaž pārliecinoši vērsās pie amerikāņu sabiedrības un nodrošināja tās atbalstu.
Džons Kenedijs pamanījās divkārt palielināt Pentagona budžetu, taču parūpējoties par to, lai šie papildu līdzekļi sekmētu nevis kodolgalviņu skaita palielināšanu, bet gan parastā bruņojuma veidu modernizēšanu. Tāpat viņš trīskārt palielināja ASV aerokosmiskās aģentūras (NASA) budžetu. Tas savukārt deva strauju grūdienu lietišķo pētījumu attīstībai un pēc trim gadu desmitiem burtiski iegrūda ASV datoru un augsto tehnoloģiju ērā. Bet tikai pats Džons un varbūt vēl viņa sieva Žaklīna, brālis Roberts un ārstējošais ārsts skaidri apzinājās, kādu cenu viņš maksāja par visu to…
Hruščova šantāža
Ārpus ASV neviens it kā nezināja par patieso Džona Kenedija veselības stāvokli. Izņemot Hruščovu…
Tā laika svarīgākās starptautiskās krīzes (Berlīnes un Karību), kas bija aizvedušas pasauli līdz bezjēdzīga atomkara slieksnim, faktiski izraisījās pēc Hruščova iniciatīvas, jo viņš bija izšķīries par īstenu kodolšantāžu. Vai tad Hruščovs nezināja faktu, ka ASV tajā laikā bija 5000 kaujas galviņu, savukārt PSRS tikai 300? Protams, zināja. Taču viņš cerēja, ka slimību novārdzinātajam Kenedijam kādā brīdī tomēr neizturēs nervi.
Dokumentos fiksēts Hruščova izteiciens PSKP Politbiroja sanāksmē: “Es droši zinu, ka Kenedijs ir mīkstčaulīgs, un vispār – viņam pietrūkst izlēmības, lai pieņemtu nopietnu izaicinājumu.” Taču Hruščova aprēķins izrādījās kļūdains.
ASV prezidents Džons Kenedijs tomēr izrādīja pietiekamu aukstasinību un izlēmību, nepakļaujoties padomju līdera spiedienam.
Kā gan Hruščovs varēja zināt par ASV prezidenta slimīgo vispārējo stāvokli, ja par to arī pašās ASV bija informēti tikai daži cilvēki? Tieslietu ministra amatā ieceltais Džona brālis Roberts Kenedijs, šķiet, skaidri nojauta, ka šī informācijas noplūde nāk no Edgara Hūvera. Roberts centās to noskaidrot privātas sarunas laikā ar PSRS specdienestu rezidentiem. Iespējams, apmaiņai Roberts piedāvājis atdot amerikāņu “superkurmi”, kurš sekmīgi darbojās Maskavā, piemēram, pret krievu spiegu Peņkovski. Pēdējo patiešām drīz arestēja.
Ja arī pats Edgars Hūvers nebija saistīts ar attiecīgās informācijas noplūdi PSRS virzienā, viņa nākotne aizvien tomēr iezīmējās drūma. 1965. gadā viņam apritētu 70 gadu. Šajā vecumā ASV federālie ierēdņi piespiedu kārtā aiziet pensijā, un tikai īpaša prezidenta pavēle varētu pagarināt Edgara Hūvera kā FIB direktora pilnvaras. To, ka Džons Kenedijs, kurš privātās sarunās nekautrējās Hūveru dēvēt par “izdzimteni”, nekad mūžā neparakstītu tādu pavēli, varēja nojaust. Turklāt pēc Karību krīzes Džons Kenedijs bija kļuvis populārs ne tikai ASV, bet visā pasaulē, tāpēc pēkšņa informācijas noplūde par viņa nelāgo veselības stāvokli vairs nespētu traucēt viņam ieņemt ASV prezidenta amata krēslu uz otro termiņu.
Pieticīgais Edgars Hūvers
Šādā situācijā Hūveram atlika tikai viena izeja. Visi nopietni vērtējamie ASV politiskie darbinieki allaž skaidri zinājuši, kas stāv aiz prezidenta Kenedija slepkavības. Ticami, ka par to droši zinājis arī Roberts Kenedijs, kurš kādā intervijā par Hūveru izteicies šādi: “Viņš rīkojas ļoti savādi. Viņš visdrīzāk ir psihopāts. Manuprāt, tā ir ļoti bīstama organizācija. Esmu pārliecināts, ka viņš jau iekritis vecuma marasmā.” Laikam jau Robertam nevajadzēja tā izteikties skaļi, jo jau drīz arī viņu, tāpat kā brāli Džonu, vienkārši nošāva…
Neatkarīgie pētnieki, kas nodarbojušies ar Džona Kenedija slepkavības apstākļu noskaidrošanu, uzsvēruši, ka lieta “nostrādāta kā ar cirvi”. Proti, izteiktā pašpārliecinātā Hūvera stilā. Hūvers, vēlāk sniedzot liecības ASV kongresa komisijai, uzvedies izaicinoši.
Šīs komisijas loceklis kongresmenis Bogss atceras: “Hūvers nekaunīgi meloja tieši acīs visai komisijai par visu pēc kārtas – par Osvaldu, par Rūbiju, par viņu draugiem, par šauteni, pirkstu nospiedumiem…” Vēlāk noskaidrojās, ka Osvalds un viņa slepkava Džeks Rūbijs bijuši cieši saistīti ar FIB un ka uz šautenes, no kuras it kā šāvis Osvalds, nav atrasti viņa pirkstu nospiedumi. Taču Hūvera iedarbinātā mašīna darbojusies pilnā sparā, un tajā laikā visi svarīgākie šā nozieguma dalībnieki un liecinieki jau bija fiziski iznīcināti, bet svarīgi lietišķie pierādījumi, ieskaitot pat Džona Kenedija smadzenes, pazuduši bez pēdām.
1964. gada 7. maijā apritēja 40. gadskārta, kopš Edgars Hūvers kalpojis FIB. Šim datumam par godu pēc Džona Kenedija prezidenta amatā nākušais Lindons Džonsons drošu roku parakstīja pavēli par Hūvera pilnvaru pagarināšanu uz nenoteiktu laiku. Turklāt svinīgajā pasākumā viņš Hūveru nodēvēja par “līdzsvarotu, pieticīgu cilvēku”. FIB šefs šajā amatā palika līdz pēdējam elpas vilcienam, kamēr viņu 1972. gada maijā pie sevis paņēma nāve.
Dažus gadus iepriekš – 1969. gada 18. novembrī – 80 gadu vecumā šo pasauli atstāja vecais Džozefs Kenedijs.
Greizsirdības versija
Bijušo ASV jūras kājnieku Lī Hārviju Osvaldu joprojām uzskata par Kenedija slepkavu. Taču pat visortodoksālākie šīs versijas atbalstītāji nespēj izskaidrot motīvus, kas viņu piespieduši ņemt rokās snaipera šauteni. Izrādās, aiz tā varētu slēpties mazliet dīvainas mīlas mokas.
Par to vēsta baltkrievu žurnālists Aleksejs Hristenko. Viņš uzmeklējis un pamatīgi izrunājies ar Pāvelu Golovačovu, kurš savulaik, kad Osvalds dzīvoja, strādāja un apprecējās savas PSRS emigrācijas laikā Minskā, bija ar viņu cieši sadraudzējies.
Turklāt viņi turpinājuši aktīvi sarakstīties arī pēc Osvalda atgriešanās ASV. Golovačovam ar politiku un diplomātiju nav nekādas saistības, viņš ir vienkāršs izbijis padomju inženieris.
Viņi strādājuši Minskas radiorūpnīcā: Golovačovs – inženieris, Osvalds – kontrolieris. Viens otram uzticējuši savus noslēpumus, daudz un atklāti diskutējuši par politiku, apmeklējuši kinoteātrus, gājuši uz dejām, lenkuši meitenes. Attiecībās ar pēdējām Osvalds bijis kautrīgs, mazliet tā kā neuzņēmīgs. Taču ar Marinu Parusņikovu viss bijis citādi…
Golovačovs pazinis Marinu jau sen. Esot bijusi ļoti prasīga pret vīriešiem. Izskatīga, valdzinoša sieviete. Viņu Osvaldā visdrīzāk pievilcis tas, ka viņš ir amerikānis. Osvalds viņai daudz stāstījis par Ameriku, kamēr viņa vārda vistiešākajā nozīmē iedegusies par Osvalda atgriešanos tur. Kopā ar Marinu, protams.
Viņi apprecējušies. Osvalds, vēl tomēr ļoti jauns cilvēks, bijis neprātīgi iemīlējies. Savukārt Marina galvenokārt sapņojusi par greznu dzīvi tālajā šķietamās labklājības zemē. Osvalds patiešām bija vīlies PSRS. Viņš vairs neaizstāvēja komunistiskās idejas, lai gan demokrātija amerikāņu izpildījumā arī sen bija noriebusies. Tāpēc Golovačovs ir pārliecināts, ka Osvalds nebūtu spējīgs kaut ko paveikt kādas politiskas idejas vārdā. Viņš bijis cilvēks, kurš vienkārši ir pret visu uz pasaules. Un šī pasaule atbilstoši bija pret viņu.
Bet jaunajā ģimenē jau tūlīt pēc kāzām sākās nesaskaņas, pat skandāli. Marina sākusi no vīra pieprasīt aizvien vairāk naudas. Viņa nekautrējās izsmiet Osvaldu citu cilvēku klātbūtnē, sakot, ka viņš taču vispār nav vīrietis, neko nespējot viņai dot. Bieži labiem vārdiem pieminējusi kādu savu iepriekšējo aptekalētāju Anatoliju.
Lēmumu par atgriešanos ASV Osvalds pieņēmis aptuveni mēnesi pēc kāzām. Acīmredzot Marina ļoti prasmīgi un mērķtiecīgi “zāģējusi”. Golovačovs uzskata, ka Osvaldam bijis vienalga, kur dzīvot, galvenais, lai tikai daiļā Marina būtu līdzās. Un, protams, lai viņa viņu nepazemo.
Pēc atgriešanās ASV Osvalds un Golovačovs vēl ilgi rakstījuši viens otram vēstules.
Osvalds sūrojies, ka nespējot atrast pienācīgu darbu, ka Marina turpinot viņu pazemot, ka viņš esot absolūta nulle, nevienam neesot vajadzīgs, ka viņā nobriedis milzīgs naids pret Anatoliju, kuru Marina joprojām bieži liekot par paraugu, ka viņš šā Anatolija ārējā izskatā atradis daudz līdzību ar prezidentu Kenediju.
Tieši dienu pirms traģiskajiem notikumiem Dalasā Marina pateikusi Osvaldam, ka vēlas no viņa šķirties…
Tad vēstules no Osvalda vairs nav pienākušas. Reiz Golovačovs radiorūpnīcas translācijas tīklā izdzirdējis ziņu par ASV prezidenta slepkavību un to, ka vainīgais esot viņa draugs Lī Hārvijs Osvalds. Nebija jābrīnās, ka pēc darba viņu mājās sagaidīja VDK darbinieki. Sākās pamatīga nopratināšana. Taču drīz viņš atbrīvots, tikai konfiscētas Osvalda vēstules un gandrīz visas fotogrāfijas, kurās viņš redzams.
Golovačovs uzskata, ka Osvalds patiešām varēja nogalināt prezidentu Kenediju, un galvenā loma šeit katrā ziņā būtu Marinai.
Iepriekš aprakstītā kontekstā var pieļaut, ka tajā liktenīgajā dienā, kad Marina paziņoja par vēlmi “nekad neko vairs nezināt par viņu”, Osvalds nejauši iepazinies ar laikrakstā publicēto prezidenta Kenedija vizītes maršrutu Dalasā. Izrādās, kortežam jābrauc garām tai grāmatu noliktavai, kurā viņš bija sameklējis darbu. Tajā brīdī viņa galvā varēja nobriest ideja beidzot pierādīt Marinai, ka viņš vismaz prot trāpīgi šaut. Osvalds kaut kur (!?) sadabūjis snaipera šauteni, slepkavības dienā aiznesis to līdz noliktavai, lai atbilstošajā mirklī veiktu liktenīgos šāvienus…
Bez iekavās liktā jautājošā izsaucēja par operatīvu snaipera šautenes sadabūšanu ir arī virkne citu neatbilstību. Par tām jau sarakstīti grāmatu kalni un uzņemti kino un videokadru kilometri, tāpēc – pagaidīsim jaunas versijas.
