Kāds labums mums no viņu dārgumiem? Ekspertu atklāsmes par gada auto kandidātiem 0
Fināla septītnieks vēl tikai top. Sarunas turpina sprēgāt. Gan klātienē tiekoties, gan tīmekļa forumā (“www.gadaauto.lv”). Un – kā jau pirms nedēļas teicu – tieši tajās, nevis titulu piešķiršanā, redzu konkursa labāko, sarežģītajā auto izvēles procesā noderīgāko daļu. Tādēļ dažas atklāsmes jums atkal atstāstu.
“Premium” pārmērības
Nav mums žūrijā cilvēku, kuri par simts un vairāk tūkstošu vērta auto personīgu iegādi domātu. Kā tipiski savas nācijas pārstāvji neesam miljonāri (viens tomēr ir, bet viņš dusmojās par “Suzuki Jimny” neierašanos). Tādēļ uz “premium” virsotnēm skatāmies piekasīgi un skeptiski. Sevišķi uz to viņu cenas daļu, kuru veido nevis vispārākā līmeņa dzinēji, piekares, transmisijas, bet uz tā saukto “papildaprīkojumu”, kura sarakstos tiešām atrodamas rotaļlietiņas, kādu pirkšana jau sāk atgādināt veco stāstu par piepīpēšanu no degošas banknotes.
Piemēri. Diviem šīs markas auto ir audiosistēmas, kuru cena 1300 eiro. Trešajam – mūzika par 7000. Saliekam radiniekus blakus, spēlējam vienu, otru. Kurš var saklausīt starpību? Nevaram. Un nevarēsim, jo starpība ir niecīga pat tad, ja tas skaņas digitālais avots nebūtu Latvijas Radio 2, bet dārgs kompaktdisks. Klausoties FM radiostacijas, ieguvuma nav. Nez vai potenciālais pircējs to zina?
Ja arī zina – viņam patīk. Viņam nepietiek ne ar parasto spidometra bultiņu, ne nu jau pat visos mazauto atrodamo digitālo ātruma rādītāju. Viņš par gandrīz diviem tūkstošiem eiro piepērk ātruma projekciju vējstiklā. Skaisti. Trešajā dienā arī es pie tās sāku pierast…
Viņa auto noteikti būs ar šiem 3000 eiro vērtajiem 20 vai pat 22 collu riteņu diskiem. Viņš, iespējams, varēs atļauties arī attiecīgas (tikpat dārgas) riepas. Un tās izskatīsies atbilstošas viņa priekšstatiem par augstākā līmeņa pārticību un drošību, lai gan mēs zinām – Latvijas klimatiskajos apstākļos braucot kaut cik likumīgo ātruma limitu rāmjos, tās savu vasaras UHP (“ultra high performance”) darba temperatūru nesasniedz gandrīz nekad. Un ir cietākas, nekomfortablākas par pieticīgāka izmēra riteņiem. Tas nekas. Galvenais, kā šīs izskatās. Un komforta zudumiņus superpiekaru un sēdekļu kvalitāte, salona skaņas izolācija kompensē.
Viņa pašapziņu glāsta gandrīz 300 zirgspēku klātbūtne. Tas nekas, ka vismaz trešdaļa no šīs bagātības visu mūžu tā arī snaudīs stallī, jo nav jau te auļiem piemērotu prēriju. Tas nekas, ka (dīzeļa versijās) šie liekie spēki pilsētas satiksmē aptaukosies, piekvēpinās dārgās “Eiro6” izplūdes sistēmas un prasīs papildu apkopes. Nez vai viņš grib zināt, ka faktiskais energobruņojums šim piecus metrus garajam limuzīnam nav nemaz lielāks kā mazo krosoveru sportiskākajām versijām – 190 ZS “VW T-Roc” vai 170 ZS “Hyundai Kona”, kā “Citroen Kaktusam”, kuram gan zirgu divreiz mazāk, bet arī svars tikai puse… Patiesi sarežģītos un sportiskos ceļa apstākļos, grants vai sniega līkločos trīskārt lētākie un vieglākie būs pat ātrāki, jo Ņūtona likums un centrbēdze ir pārāki par bagātības spēku. Tie Brīvkalnu trasē smagajiem liks mocīties gar kupenām un pat tajās, kamēr viegls auto skaisti aizbrauks tālēs zilajās.
“Biezo” ieguldījums izglītībā un citur
Tā mēs par tādu, mūsuprāt, savādu naudas ķēzīšanu valodojam. Bet tad pienāk Uldis un pagriež to bildi kājām gaisā. Nu beidziet! Dārgu auto pircēji ir nacionālie varoņi! Viņi netur nopelnīto zeķē. Neiegulda to vasarnīcās pie Vidusjūras. Viņi pie likumīga tirgotāja pērk likumīgi mūsu valstī ievestu auto. Un (kā PVN) veselu piektdaļu no tiem 120 tūkstošiem ziedo skolotājiem, medmāsām, bērnudārzu audzinātājām.
Ja Latvijā nākamgad tiešām tiks nopirkti septiņi “Lamborghini Urus” (tādu pasūtījumu skaitu apstiprināja importētāja pārstāvis), mūsu budžets PVN ienākumu daļā papildināsies par gandrīz pusmiljonu eiro. Lai viņi pātago tos smagos un liekos zirgus! Lai brauc ātri, dinamiski! Degvielas patēriņš viņiem būs trīskārt lielāks nekā tiem, kuri ar “Suzuki Swift” gandrīz limitu robežās ripinās. Un šis tēriņš valsts budžetam ir vēl tīkamāks par auto pirkumu. Te PVN papildina akcīze, un katru otro eiro saņemam mēs visi. Piedevām saliksim vēl kādu tūkstoti fotoradaru, kurus šie pārticības eiforijā neievēros. Vēl daži miljoni kopējā makā…
Paldies bagātajiem! Vien nedīdieties, lūdzu, pārāk lecīgi pa Krasta ielas joslām. Un neparkojiet savus dārgumus uz dzeltenajām līnijām pie “Sky” veikala durvīm. Stāvvietā vietas brīvas. Un kurpes taču jums arī, cerams, ir pietiekami labas un dārgas, lai simts soļus pa peļķēm noietu. Vai varbūt tām naudiņas nepietika?
Pieticības stariņi
Ir modernajā autobūvē arī tādi. Šī gada konkursā piedalās veseli pieci auto, kuri pat pilnpiedziņas versijās nopērkami zem 25 000 eiro sliekšņa (“Dacia Duster”, “Suzuki Swift”, “Hyundai Kona”, “Kia Sportage”, “Subaru XV”). Visiem šiem tiek piedāvāti arī Latvijas apstākļiem piemēroti riteņi ar riepu profilu virs 55 procentiem.
Šajā jomā sasniegts pat tūkstošgades rekords – “Mitsubishi Eclipse Cross” kā opciju piedāvā pat 205/70 16 riteņus. Un – nevaru nepieminēt kādu neparastu testu – vismazākā dalībnieka (“Swift”) aizmugures sēdeklī pārbraucienā no Sunīšu ezera uz Nacionālo bibliotēku iesēdās trīs kungi ar kopsvaru ap 300 kg. Problēma bija tikai viena – piesprādzēšanās. Kad veči to paveica, izteica viņi gatavību šādā izcilā kompānijā braukt ne tikai līdz Tukumam. Kaut līdz Liepājai – ja vēl katram pa aliņam izsniegtu…
