Kāds izskatās vidējais alimentu nemaksātāja profils – visiem šiem cilvēkiem ir kas ļoti vienojošs 185
Ir kāda aptuvena dinamika, piemēram, viena gada ietvaros. Vai ir kādi sociālekonomiskie procesi Latvijā, kuru rezultātā šo alimentu nemaksātāju skaits palielinās vai, gluži otrādi, – samazinās? Šādus jautājumus TV24 raidījums “Uz līnijas” uzdeva Edgaram Līcītim, Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas direktoram.
“Ja mēs skatāmies, kāds ir vidējais parādnieks – uzturlīdzekļu nemaksātājs -, tad statistiskie dati parāda, kāds mums tas parādnieks ir. Tas ir vīrietis līdz 50 gadiem, kurš ir parādā Uzturlīdzekļu garantiju fondam līdz 10 000 eiro, apmēram 25% parādniekiem ir reģistrēta darbavieta, tas nozīmē, ka pārējai parādnieku grupai nav darba, nav reģistrētas mantas, nav ienākumu, 40% no šiem parādniekiem ir bijusi sodāmība. Tas gan nenozīmē, ka viņi bijuši ieslodzījuma vietā, bet ļoti iespējams, bijusi nosacīta notiesāšana,” šādi vidējo alimentu nemaksātāju raksturo speciālists.
Līdz ar to kontingents faktiski ir tāds, kas tās ir sociāli degradētas personas, nav orientētas uz ienākumu gūšanu, bet orientētas uz noziegumu izdarīšanu.
Vēl kas bija interesanti, stāsta Līcītis, veicām pētījumu ar Kredītinformācijas biroju pirms diviem gadiem, kur konstatējām, ka 65% uzturlīdzekļu parādnieku, ir arī kavētas citas saistības vairāk nekā 100 miljonu eiro apmērā. Tas nozīmē, ka šie cilvēki jau ir orientēti uz parādu neatgriešanu, līdz ar to nav jābrīnās, ka šie dati ir tādi, ka ne visas izmaksātās summas ir iespējams no šiem cilvēkiem atgūt.
Kaut vai tāds fakts, notiesātās personas – pašas par sevi ir pakļautas nabadzības riskam, tām grūti iekļauties sociālajā vidē, darba tirgū ar visām no tā izrietošām sekām.
Ļoti bieži tiek Latvijā moralizēts par to, ka, piemēram, Latvijas vīrieši esot pārāk bezatbildīgi un nevēlas maksāt. No jūsu teiktā izriet, teiksim tā: amorāli uzvedas tikai personas, kuras vispār ir konfliktā ar likumu. Un nevarētu apgalvot, ka tā ir kāda vispārēja tendence, piemēram, nerūpēties par saviem bērniem, negādāt viņiem uzturlīdzekļus, šādu jautājumu uzdeva raidījuma vadītāja.
Šeit Līcītis saka, ka Latvijā šis nav nekas unikāls, salīdzinot ar citām valstīm, piemēram, Somiju un Zviedriju. Tur procesi, kādā persona var saņemt uzturlīdzekļus, ļoti līdzīgi ir kā mums, kur alimentus var saņemt bez tiesas sprieduma. Ja skatāmies salīdzinošos datus – bērnu skaits, kuriem maksā valsts uzturlīdzekļus pret nepilngadīgo bērnu skaitu valstī. Latvijā tiek maksāts ap 10% nepilngadīgo no kopējā nepilngadīgo bērnu skaita, un tas ir ļoti līdzīgi kā Somijā un Zviedrijā, kas liek secināt, ka mūsu problēmas ir ļoti līdzīgas.
