Kāds bēdīgs un gaišs stāsts ar mīlas metu. Armands Kalniņš recenzē iestudējumu „Paolo un Frančeska” Valmieras Drāmas teātrī 0
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Režisores Indras Rogas Valmieras teātrī iestudētās izrādes “Paolo un Frančeska” žanru nav iespējams noteikt precīzi un nepārprotami. Ja tas tomēr būtu jāraksturo, tad nāktos izmantot visai trafaretu un ironisku vīnu raksturojuma paraugu, kuros smalki anotāciju gatavotāji saskatīs, piemēram, citrusa, tabakas, sarkano ogu vai nesen nolijuša lietus samērcētas zāles notis. Izrādē šīs un daudzas citas garšas/smaržas bija iespējams izjust, ļaujoties iztēlei. Vienlaikus šajā iestudējumā izdevās notvert delartiskās komēdijas dominanci, arī absurda un melodrāmas/traģēdijas ietekmi vai ko brehtisku mūzikas izmantojumā (mūslaiku “songos”) un dažos darbības brīžos. Un labi, ka tā, jo skrupuloza kāda žanra prasību ievērošana nereti garlaiko (tādos gadījumos parasti ir pareizi, bet tomēr nepareizi).
Pirmo reizi lasot informāciju par izrādi, iedomājos par to, ka nez vai kas šajā tematikā varētu būt aktuāls. Ak, kādēļ gan vēstīt par tik aumež “veciem laikiem” (Dantes “Dievišķās komēdijas” sižeta fragmentu), kuros cilvēku uzvedība, attiecības, laulību pamatojums, dažādi strikti noteikumi bija ļoti atšķirīgi no mūsdienās pieņemtajām normām, ka ne vienmēr vairs ir saprotami? Bet, ja reiz režisore un teātris izlēmuši par šīs lugas inscenējumu, tad skaidrs, ka ir bijuši kādi īpaši apsvērumi. Tā patiešām ir, bet par to – vēlāk.
Lugas autors Dons Nigro ir ražens dramaturgs (kā gan viņa darbi līdz šim nav atkļuvuši līdz mūsu teātru repertuāriem?), viņš esot sarakstījis vairāk nekā 400 lugu, tiesa gan – daudzus viencēlienus, arī citus īsdarbus, kuros ir tikai divas trīs lomas. Saturiski Dons Nigro pievērsies ļoti atšķirīgiem tematiem. Tā, piemēram, radījis t. s. krievu lugas, kurās dramaturgs pievērsies slaveniem Krievijas rakstniekiem – Puškinam, Tolstojam, Čehovam. Vēl viens viņa daiļrades virziens ir ieskats slavenu mākslinieku – van Goga, Pikaso u. c. – dzīves ritējumos utt. Visticamāk, ka vieglāk būtu iespējams raksturot to, par ko viņš nav rakstījis. Nigro atzīst Beketa, Pintera, Džoisa, Prusta, Folknera un daudzu citu visai dažādu autoru ietekmi uz savu daiļradi. Interesanti, jo visai daudzveidīgs mākslinieks, vai ne?
Vienā teikumā raksturojot lugas sižetu: tajā pievēršas laulības pārkāpšanai un pieviltās uzticēšanās iznīcinošajām sekām, bet, protams, arī mīlas metam. Taču iestudējums ir vērienīgāks, nekā anotācijā vai atsauksmē to var pilnībā atstāstīt. Izrādē nav akcentēts tas, cik pareizi vai kļūmīgi šie cilvēki savulaik sabiedrībā noteikto regulējumu dēļ “aplamajā” trīspadsmitajā gadsimtā rīkojušies. Šāds stāsts, nedaudz pamainot notikumu detaļas un rīcību uzsvarus, var būt noticis jebkurā laikā/vidē. Negribētas, bet īstenotas laulības (jo apsolītas), piekrāpšana, nespēja dzīvot “ar prātu”, nevis jūtām u. tml., vai tad tas ir pagātnē droši noglabāts?
Režisore izrādē ir iesaistījusi galvenokārt nesenos Latvijas Kultūras akadēmijas absolventus, savus bijušos “audzināmos”. Viņi ir negaidīti pārliecinoši savu skatuves gaitu sākumā, daudzās izrādēs jauno aktieru sniegums ir ļoti aizraujošs un nozīmīgs.
Šoreiz jāpiemin Sanda Runges vīrišķīgi ciniskā un racionālā, saprotošā Aukle, kura tomēr, spītējot pragmatismam, – nespēj (vecuma vai grēka apzināšanās mākta?) turpināt noklusēt patiesību par “grēcīgo mīlestību”. Vai viņa/viņš rīkojas apzināti vai nejauši? Šāda atklātība noved pie iznīcinošām sekām. Ne viss ir jāizstāsta citiem? Ļoti interesants ir Meinarda Liepiņa brutālais un robustais Džovanni, kurš, lai gan pieradis, ka laulībā visu nosaka vīrs (šai ziņā viņš ir pieredzējis), tomēr ir gatavs savā kārtējā ģimenē beidzot pamazām sākt mainīties, bet cerēto tomēr nepanāk. Ar prāta apsvērumiem vien ir par maz, lai patiešām gūtu saticību, atsaucību, mieru un cieņu. Izrādē vairākas atšķirīgas lomas kolorīti tonē Krišjānis Strods. Īpaši priecē Arta Jančevska prātīgais Paolo, kurš, lai gan cenšas noturēties “rāmjos” (nu nedrīkst taču savu brāli nodot!), tomēr nespēj nebūt aizrautīgs, lai cik traģiskas sekas šāda ļaušanās jūtām radītu. Viņa iekšējā konflikta pamatā ir vēlme būt kārtīgam, bet nespēt to īstenot (aktuāli?). Ievas Esteres Barkānes veikumu sarakstā jau ir ļoti atzinīgi novērtētas lomas, piemēram, viņa jau ir saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu kā jaunā skatuves māksliniece par trāpīgo Zaķa lomu izrādē “Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?”. Viņas sen aizgājušo laiku feministe Frančeska, kura drosmīgi uzdrīkstas visvairāk, faktiski ir liktenīgo notikumu dzinējspēks, bet šādi pārkāpj godprātības robežu. Kādēļ? Lai vismaz kādu laiku būtu laimīga. Pilnvērtīgās un īstās dzīves laiks Frančeskai un Paolo vienlaikus ir īss un ilgs, kā uz to raugāmies, vadoties no savas pieredzes un uzskatiem. Vairāk nekā desmit gadu ir dzīvots gaiši un piepildīti, kaut, no malas raugoties, nepareizi. Vai drīkst uzliesmot, ja tas apdedzina ne tikai pašus? Nešaubīgi, ka Frančeskas un Paolo grēka darbus nevar mazināt, jo tie skar visu pārējo cilvēku dzīves. Un tomēr…
Aktieri visai tieši rāda to, kā pārtop lomās, pie reizes sakārtojot skatuves telpu, kurā veclaicīgais apgleznojums mijas ar skopiem tehniskiem elementiem, piemēram, jebkurā saimniecībā noderīgām, lielveikalos iegādājamām kāpnēm, lai atbilstoši darbotos. Tas uztverams kā atsvešinājums, lai pārlieku nesentimentalizētu vēstījumu. Tātad šāda pieeja neļauj pārlieku jūtināties, toties virza pārdomu ceļos. Tēli ir itāliskoti un vēsturiskoti (sejas, deguni, žesti, tērpi utt.), padarot skatīšanos vēl saistošāku. Lieliski izmantota ir mūzika, kura gan uzkurina, gan atdzesē. Nozīmīgs ir ļoti personiski iezīmētais video, kurš vispārina laika ritējumu.
Traģiski mīlas stāsti parasti vairāk vai mazāk satriec apbēdinot vai iedrošinot. Tas gan ir atkarīgs no tā, cik ļoti noticam notiekošajam, aktieru spēlei vai tēlu pretnostatījumam. Svarīgi uztveres un vērtējuma ziņā ir arī tas, vai skatītais/lasītais sabalsojas ar pašu piedzīvoto un cik dziļi šos notikumus ielaižam sevī. Jauniestudējuma spēcīgākā kārts ir tā stils. Iestudētāji necenšas iežēlināt, bet, pievienojot komiskās notis, saglabā atainoto rīcību racionālu vērtējumu. Gaiši, lai cik bēdīgi šķistu.
VIEDOKLIS
Agita Zariņa-Stūre: “Romeo un Džuljeta. Tristans un Izolde. Paolo un Frančeska. Apmēram tādu vēsturisku pastāstiņu es devos lūkot Valmieras drāmas teātrī. Saņēmu jaudīgu un emocijās kāpinātu izrādi, kuru baidos nosaukt vārdā. (..) Režisore Indra Roga raksta, nebaidoties no sāpēm, atmiņām, tik patiesi un atklāti. Acīs stāv beigu aina pēc aplausiem – balta gulta ar narcišu pušķi. Nelauziet! Radiet! Sargājiet! Dievs mūs izlej, bet piepildīt var tikai mīlestība. Un laimīgs tas, kas to jutis. Laimīgs tas, kas tajā aug. Nekāds pastāstiņš. Emociju ezers. Vairāk ne…. Lai jums sava mīlestības vēstule!”
Rasma Šakina: “Katram iesaku šo izrādi noskatīties. Ļoti patika. Paldies visiem, kas piedalījās, lai taptu šī izrāde.”
vdt.lv.
UZZIŅA
Dons Digro, “Paolo un Frančeska”, izrāde Valmieras Drāmas teātrī
Režisore: Indra Roga, telpa un kostīmi – Anna Heinrihsone, gaisma – Niks Cipruss, mūzika – Sandis Runge, muzikālais noformējums – Indra Roga, Emīls Zilberts, video montāža – Marta Marija Gruzdova.
Lomās: Ieva Estere Barkāne, Artis Jančevskis, Meinards Liepiņš, Klinta Reinholde, Sandis Runge, Krišjānis Strods.
Nākamā izrāde: 31. maijā.
