Sociālais nodoklis ir jāmaksā! Nav svarīgi, vai esi muzikants, grāvracis vai pavārs! Saruna ar Aivaru Hermani 6
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā labi zināms, pandēmija krietni iegriezusi visdažādākajām dzīves jomām. Pazīstamā mūziķa AIVARA HERMAŅA jubilejas koncerts tās dēļ nu jau atcelts otro reizi – šoreiz līdz 2021. gada aprīlim. Tomēr dzīve nav apstājusies – notiek kamerstila koncerti, turklāt ar mūziķa aktīvu līdzdalību nodibināta Pašnodarbināto mūziķu biedrība, kas risina šīs jomas problēmas.
Vistuvākais koncerts, kurā varēs sastapt Aivaru Hermani, 17. oktobrī skanēs Līgatnes kultūrvietā “Zeit”, un tajā mūziķim pievienosies dziedātāja Aija Vītoliņa. Turpmāk rudenī gaidāmi vēl vairāki kamerstila koncerti. Aivars Hermanis uzskata – Covid-19 tikai paātrinājis procesus, kuri mūzikas industrijā jau bija iezīmējušies.
Tuvākajā koncertā muzicēsiet kopā ar Aiju Vītoliņu. Kopā saveda festivāls “Bildes”, ja saprotu pareizi, jau pirms gadiem desmit?
A. Hermanis: Desmit gadi būs gan, bet kopā esam muzicējuši jau pirms “Bildēm”. Mēs ar Raimondu Macatu prezentācijās un korporatīvajos pasākumos pēlējām instrumentālu mūziku – bijām pieprasīti, klienti maksāja labu naudu, bet reizēm vēlējās, lai bez instrumentālās mūzikas kāds arī uzdzied. Pamanījām Aiju Vītoliņu – tobrīd viņa sevi vēl dēvēja par Amber.
Jauna, talantīga meitene, kura prata dziedāt tā saucamos evergrīnus. Aizsākām šo žanru Latvijā, bijām tāds mazs bossa-nova orķestrītis. Aija dziedāja arī vēl citos projektos, viņu pamanīja arī “Kabarē”, un tad savukārt Tija mūs uzaicināja “Bildēs”, tajā programmā, kur vecie muzikanti spēlē kopā ar kādu jauno. Mēs ar Kasparu Zemīti nospriedām, ka varētu pamuzicēt ar Amber kopā.
Viņa piedāvāja atskaņot paris ebreju dziedātājas Jasmīnas Levī (Yasmin Levy) skaņdarbus, kuros savienojusies ebreju un spāņu flamenko muzicēšanas kultūra. Ļoti interesanta dziedātāja, viens no šobrīd slavenākajiem etniskās mūzikas vārdiem pasaulē. Teicām: jā, protams, pat neiedziļinoties – mēs taču esam profiņi, visu varam (smejas)! Bet, kad paklausījāmies, kas tā par mūziku, sapratām, nāksies nopietni vingrināties.
Cik “Zeit” ir vietu?
Īsti pat nezinu, bet zem simta noteikti. Šajā laikā jau mazkoncerti ir vienīgie, kas var notikt, jo apmeklējums ir ierobežots. Kaut gan atļauts tā saucamais lielais apmeklējums, līdz tūkstotim telpās, tad, ievērojot distancēšanos, tas praktiski iespējams vienīgi sporta arēnās.
Jā, “Arēnā Rīga”, kur strādāju, ievērojot distanci, brīvi varētu ievietot 4000-4500 klausītāju, bet arēna tāda ir vienīgā, tādēļ valsts arī noteica tūkstoti telpās, kā augšējo robežu. Taču kāds bijis apmeklējums hokeja spēlēm, kas notikušas septembrī, tāpat arī vienīgajam koncertam kopš marta?
Maksimums, atļautais tūkstotis, nevienā netika sasniegts, faktiski ieradās ap 700 – 800 skatītāju. Vai nu piesardzības dēļ, tādēļ, ka pārcelts uz citu laiku, nekā viņi bija rēķinājušies, vai arī citu iemeslu dēļ neatnāca daudzi, kuri jau bija nopirkuši biļetes.
Arī brīvā dabā, kur atļauti pasākumi līdz 3000 apmeklētājiem, neviens rīkotājs vairāk par pusotru tūkstoti nesavāc. Tā ka ierastais masu pasākumu apmeklējums 4, 5, 10 tūkstoši skatītāju, liekas, palicis pagātnē.
Varbūt vīruss tiks iznīcināts, vai arī atrasti efektīvi medikamenti, cilvēki atgūsies, un pamazām atgriezīsies vecā kārtība?
Es domāju, ka tādā mērā, kā bija, neatgriezīsies. To uzrāda arī globālās industrijas tendences. Kad manā jaunībā bija populārs Toms Džonss, visa pasaule klausījās viņa “Dilailu”.
Tagad tā vairs nenotiek, nav viena noteikta hita, vienas supergrupas, kuru klausītos visā pasaulē – cilvēki ir izglītotāki, viņu intereses dalās, katrs izvēlas kaut ko citu, savai gaumei atbilstošu. Lielie stadionu koncerti, kas bija rokmūzikas ziedu laikos, savāca daudzus desmitus tūkstoš cilvēku.
Reti kura no jaunajām grupām tagad to spēj. Šādā ziņā pandēmija tikai paātrināja dabiskos procesus, Jaunajai hipsteru kultūrai nav raksturīga pulcēšanās baros, izrādīšanās. Jaunajiem nav vairs ambīciju uzcelt lielāko māju Mežaparkā un nopirkt pēdējā modeļa BMW (smejas).
Nu, ģitāra jau gan ir tāds instruments, kuru tik un tā nevarētu spēlēt, piemēram, “Arēnā Rīga”, tā prasa zināmu intimitāti…
Jā, protams, to būtu pilnīgi nepiemēroti spēlēt “Arēnā Rīga”, un tagad jau kamermūzikas koncerti ir visvairāk pieprasīti, kur klausītāju skaits svārstās no 50 līdz simtam, varbūt mazliet pāri. Tā ir auditorija, kam šādi koncerti piemēroti, un arī telpas tiek izvēlētas atbilstoši – tie ir klubi, viesu māju halles, kad varbūt tiek organizēts kāds pasākums, tas ietver koncertu, varbūt kādu vīna glāzi – patīkama atpūta nelielam cilvēku lokam nedēļas nogalē. Tāpat atjaunotas daudzas muižas un pilis, to turētāji arī ieinteresēti piesaistīt publiku – lai mūsu mazā industrijiņa spētu pastāvēt, tai jāmainās.
Bet tā jau vienmēr ir bijis. Līdz 1960. gadam būtu bijis grūti iedomāties, ka koncertus var spēlēt stadionos – vienkārši nebija tam piemērotas apskaņošanas aparatūras. Ja zālē bija vairāk par 1000 vietām, akustiskos koncertos pēdējās rindās vairs neko lāga nevarēja dzirdēt.
Bet, pateicoties elektroniskai apskaņošanai, ir iespējams nodrošināt labu dzirdamību desmitiem, pat simtiem tūkstošus klausītāju lielām auditorijām brīvdabā.
Bet ko tas nozīmē mūziķim kā profesionālim, kā cilvēkam, kam ar to arī jānopelna?
Tā ir korelācija starp daudzām lietām. Jāievēro iņ un jaņ princips, visām koncerta sastāvdaļām ir jābūt sabalansētām. Viens no objektīviem rādītājiem industrijā ir maksātspējīgais pieprasījums, tā pirktspēja. Nav jēgas atvest uz vietu ar nelielu pirktspēju pasaulslavenus māksliniekus. Ja biļete uz koncertu maksās simts vai divsimt eiro, zālē sēdēs daži mazpilsētas labieši, atbraukuši ar saviem mersedesiem, bet pārējā zāle būs tukša.
Svarīgi aplēst saprātīgi nepieciešamās tehniskās izmaksas. Teiksim, “Arēnā Rīga”, lai sarīkotu koncertu vajag tonnām “dzelžu”, lērumu tehnisko speciālistu, apkalpojošā personāla. Mēs smejamies: lai Arēnā “paceltu priekškaru”, tas vairs nenotiek bez kādiem 40 – 50 000 eiro, nemaz neskaitot mūziķu honorārus.
Savukārt kamerkoncertam tehniskās izmaksas ir relatīvi mazas. [Raimonds] Pauls ar savu megapopularitāti var aizbraukt uz jebkuru vietu Latvijā – viņam vajag tikai auto, ar kuru nokļūt no punkta A punktā B, un klavieres, pie kurām apsēsties un spēlēt.
Viņam pat dziedātāju nevajag. Tas pateicoties reputācijai un cilvēku mīlestībai, ko viņš savā ilgajā mūžā sakrājis. Tāpat, piemēram, ja uz “Arēnu Rīga” atbrauc krievu runas mākslinieks Maksims Galkins, viņš ir tik asprātīgs un interesants, ka pietiek ar galdu, krēslu, glāzi ūdens un vienu mikrofonu. Tur pretī ikvienai pasaulē slavenai rokgrupai būs nepieciešams demitiem tonnu “dzelžu”, lai radītu brīnumus uz skatuves…
Sanāk, ka jūs ar savām ģitārspēles prasmēm esat izdevīgās pozīcijās?
Man, protams, ir žēl kolēģu, bet skaidrs, ka priekšrocība šobrīd ir tiem, kas muzicē mazā sastāvā un spēlē harmoniskos instrumentus. Problēmas ir tiem, kas spēlē “vienas nots instrumentus” un kuriem vajadzīgs pavadījums – vijole, pūšamie, sitamie instrumenti, bass – tur vajadzīgi trīs četri mūziķi plus dziedātājs.
Ar vieglo automašīnu vairs aizbraukt nevar, klāt jārēķina apskaņošana, honorāri jādala uz pieciem, arī menedžerim kaut kas jānopelna, pluss reklāmas izdevumi un, protams, nodokļi. Koncerts kļūst dārgs, un, lai tas atmaksātos, jāceļ biļešu cena.
Bet, zinot kādas ir vidējās biļešu cenas Latvijas reģionos, nav pamata cerēt, ka notiks brīnums – uzliksi 2 – 3 eiro dārgāk, un cilvēki tomēr tās pirks. Nepirks! Tie koncertu rīkotāji kuri šīs likumsakarības nerespektē, zaudē naudu, kaut arī piedāvājums ir labs.
Kā kopumā vērtējat pašreizējo situāciju? Izklausāties mierā ar situāciju, taču ir arī dzirdēti vērtējumi, ka tas, kas notiek, ir traģēdija…
Tā neapšaubāmi ir traģēdija, un tieši vidējo un lielo šovu infrastruktūru nodrošinošām servisa kompānijām. Lai notiktu liela izrāde – Dziesmusvētki, Dona koncerts “Arēnā Rīga”, vai “Prāta vētras” koncerts stadionā vai pļavā – tas saistīts ar profesijām, kas nodrošina tehniskās lietas – skatuvi, skaņu, gaismas, video, apsardzi, menedžmentu.
Visi šie cilvēki ierobežojumu dēļ nevar strādāt un valsts viņiem līdz šim neko daudz nav palīdzējusi. Es šobrīd domāju ļoti konkrēti, piemēram, par vienu no lielākajiem skaņu iekārtu nodrošinātājiem, kuri vairāk ne kā 30 gadus ir apskaņojuši Mežaparka lielo estrādi. Tur ir ļoti specifiska akustika, jo ir ļoti liela distance starp skaņas avotiem.
Vienā estrādes malā dziedošie dziedātāji otrā malā dziedošos sadzird tikai pēc brīža un ir grūti sadziedāt kopā. Dabūt labu skaņu Mežaparkā tā ir vesela zinātne. Laba skanējuma nodrošināšanai ir vajadzīgas dažādas, ļoti specifiskas iekārtas un zināšanas.
Estrāde par simts miljoniem mums būs, bet, kad Prezidentam vai premjeram vajadzēs teikt runu, tad var gadīties, ka nebūs vairs kas to apskaņo. Tehniskās kompānijas būs bankrotējušas un speciālisti izklīduši.
Vai pie jums arī mūziķi nāk runāt par aktuālajam politiskajām lietām? Kā būs, ja pieņems lēmumu par pilnu nodokļu iekasēšanu no autoratlīdzībām?
Kad sākās Covid, tika nodibināta Pašnodarbināto mūziķu biedrība, lai lobētu mūziķu intereses, saņemot valsts atbalstu Covid laikā. Bez muzicēšanas grūti ir izdzīvot. Augšgala mūziķiem jau ir kādi uzkrājumi, daļai arī pedagoģiskie darbi, bet vidus segmenta mūziķiem, ja viņi nevar spēlēt un pelnīt, nav no kā dzīvot.
Visiem taču ir ģimenes, ir jāmaksā par dzīvokli, jāatmaksā kredīti. Biedrībai diezgan labi izdodas lobēt šīs lietas, ne visas, protams, bet mums ir vieglāk nekā, piemēram, tehniķiem vai rīkotājiem sarunāt visādas tikšanās, jo mums ir pazīstamas sejas.
Viens no projektiem, ko mēģinām kādā veidā ietekmēt, ir arī nodokļu būšana. Mēs nācām ar iniciatīvu Finanšu ministrijā vēl pirms Kultūras ministrijas, ka jātiek galā ar lielo fiktīvo autorlīgumu slēdzēju masu (pērn bija ap 39 000 šādu subjektu), kas ir slēguši autorlīgumus, turklāt lauvas tiesa tās ir valsts institūcijas!
Bet, lai neciestu vienkāršie muzikanti, kuri spēlē citu sacerētu mūziku, jāievieš, līdzīgi kā Igaunijā, saimnieciskās darbības norēķinu kontus. Tā būtu niša, kur patverties mūziķiem, kā arī citiem nelielu pakalpojumu sniedzējiem – frizieriem, masieriem, amatniekiem. Saimnieciskās darbības kontā nodokļi tiktu administrēti automātiski.
Protams, tam vajadzēs valsts autorizētu banku, kas kontus administrētu un izveidotu savietojamu ar uzskaites sistēmu VID, lai mūziķiem pašiem nevajag algot grāmatvedi. Igaunijā nodokļos tiek atskaitīti 20% no ienākumiem līdz 20 000 eiro gadā, virs šīs summas – 40%, lai neizmantotu šo nodokļu maksāšanas formu nodokļu optimizēšanai, kā tas masveidīgi notika ar MUN.
Pie mums tiek plānots 25% nodoklis no apgrozījuma, bet tur jau tālāk Finanšu ministrijas nodokļu speciālistiem ir jādomā, kāds būs sadalījums starp IIN nodokli un VSAOI. Tur mēs ietekmēt neko nevaram. Bet, virzību, kopā ar Kultūras ministriju, paldies Dievam, šajā jautājumā mums ir izdevies iekustināt.
Bet principā jūs uzskatāt, ka nodokļi no autoratlīdzībām jāmaksā tādi paši, kā no citiem ienākumiem?
Jāmaksā būtu visiem, no no visiem ienākumiem. Publiskos un sociālos pakalpojumus mēs visi patērējām vienādi. Mūsu solidārajā sociālā sistēmā tie, kas godīgi maksā nodokļus apmaksā arī minimālos sociālos pakalpojumus tiem, kas izvairās no soc. nodokļa maksāšanas. Tas nav taisnīgi !
Nav svarīgi, esi komponists, muzikants, grāvracis vai pavārs, sociālais nodoklis ir jāmaksā, ja vēlies saņemt valsts sociālos pakalpojumus un pensiju. Cilvēki negrib saprast, ka sociālo apdrošināšanu viņi maksā paši sev!
Uzskatu, ka nodokļi visiem ir jāmaksā proporcionāli ienākumiem, bet ja reiz dzīvojam brīvā sabiedrībā, tad man arī jābūt izvēles tiesībai izlemt: maksāt sociālo nodokli un saņemu pakalpojumus no valsts vai arī nemaksāt, uzkrāt pašam (vai neuzkrāt) un pakalpojumus nesaņemt.
Ja esmu brīvs cilvēks, tad nevienam nav tiesības ko lemt manā vietā.
