Kādreiz vāca parakstus sūdzībām, ko sūtīja uz Maskavu, tagad – uz Eiropu 0
Politiķi pēdējā laikā ir centušies uzsvērt 4. maija nozīmīgumu. Arī tādējādi, ka agrākā “Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena” nu pārdēvēta par “Neatkarības atjaunošanas dienu”, lai gan sākotnējais nosaukums bija atbilstošāks 1990. gada maija realitātei.
Kaut vai tāpēc, ka šajā pārejas periodā pastāvēja un tika radītas vairākas organizācijas ar mērķi neatkarības atgūšanas ideju apglabāt – ne tikai kompartija vai LPSR darbaļaužu internacionālā fronte, bet vēl virkne citu: Apvienotā darba kolektīvu padome, PSRS un LPSR Konstitūcijas un pilsoņu tiesību aizsardzības komiteja un tamlīdzīgi veidojumi, kuri apvienojās zem Vislatvijas sabiedriskās glābšanas komitejas (VSGK) jumta. Tie gatavojās “pēc darbaļaužu pieprasījuma” pārņemt varu un uzņemties “atbildību par padomju Latvijas turpmāko likteni”. Visas šīs organizācijas gan pārstāvēja vienas un tās pašas aprindas un tika vadītas no viena un tā paša centra.
Viens no pirmajiem skaļākajiem interfrontes mītiņiem 1989. gada sākumā bija vērsts pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai. Totalitārās sistēmas atbalstītāji jau tolaik apņēmās cīnīties par “cilvēku tiesībām” un par “mūsu vēsturi”, lai nenonāktu “jaunās buržuāzijas”, “nacionālistu” un “profašistisku saimnieku verdzībā” – tādas frāzes vairumā atrodamas interfrontiešu uzsaukumos ar norādi “izlasi un nodod biedram!” vai, teiksim, avīzē “Sovetskaja Latvija”. Respektīvi, materiālos, kuri mums var noderēt kā laikmeta liecība. Tā laika pašpasludināto sabiedrības glābēju komandas arī centās izmantot savā labā ekonomiskās grūtības, pieprasot apturēt cenu paaugstināšanu, pretējā gadījumā VSGK kopā ar LKP CK, Augstākās padomes frakciju “Līdztiesība”, nez kur saorganizēto skolu un studējošas jaunatnes savienību un Baltijas kara apgabala militāristiem 1990. gada nogalē piedraudēja gāzt valdību. Tautas kustības šķelšanā jēdziens “darbaļaudis”, pie kuriem šķietami apelēja padomju lielvalsts, tikmēr izrādījās pagalam nederīgs, un to pamazām aizstāja ar “krievu valodā runājošie”.
No šīm 4. maija deklarācijas laika politiskajām cīņām Latvija ir mantojusi pāris darbojošos personu (Ždanoka un Rubiks), bet daudz pārsteidzošu līdzību. Pat formas ziņā – kādreiz interfrontieši vāca parakstus sūdzībām, ko sūtīja uz Maskavu, lai, piemēram, Gorbačovs ieviestu Latvijā prezidenta pārvaldi, savukārt tagad “Saskaņas centra” biedru aprūpētā biedrība “Par godīgumu un taisnīgumu” rīko kampaņu sūdzību rakstīšanai uz “visām Eiropas Savienības institūcijām”. Cits adresāts – apstākļu spiests, tomēr tā pati ģeopolitiskā orientācija un taktika, kuras būtība ir Latvijas piesaistīšana ne jau nu Eiropas politiskajai telpai, bet tai, no kuras izkļuvām.
Un, līdzīgi kā savulaik VSGK uzstājās “Vislatvijas” jeb “visas Latvijas” vārdā, tā šodien “Eiropas pētījumu institūta prezidents” Gapoņenko uzņemas gādāt vismaz par divām piektdaļām, kuras līdz ar valodu referendumu “izvirzījušas jautājumu par šā režīma un to pārstāvošās elites nomaiņu”. Tiesa, minētais referendums esot bijis tikai instruments etniski diskriminētās kopienas mobilizēšanai.
Urbanovičs un Ušakovs apgalvoja to pašu. Darbaļaužu tēma toties aktualizējusies, gaidot lēmumu paaugstināt pensionēšanās vecumu. Tas saviļņojis dažu labu arodbiedrību, kas gatava mesties politikā un sākt priekšdarbus tautas nobalsošanas rīkošanai. Ir vēl arī citu referendumu ieceres, tāpēc Latvija drīzumā varētu pārtrumpot Šveici. Vien ar to atšķirību, ka mums joprojām nav īstas skaidrības, no kurienes un kādos apjomos nāk agrāk un tagad aģitācijā ieguldītā nauda.
Bet tas netraucēs 4. maija svinīgos pasākumus, kad politiķi droši vien runās par sabiedrības saliedēšanu. Pirms varbūt kārtējā Latvijas valsts likvidācijas piedāvājuma (kā neseno divvalodības konstitucionalizēšanas mēģinājumu apzīmēja Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais). Pieprasījums joprojām pastāv.
