“Kādreiz tādos pašos tīņa gados laukumā pirmoreiz parādījās arī zaļoksnais Krištianu Ronaldu…” Egila Līcīša feļetons 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šajās dienās ne lūgšus lūdzoties, ne bargus zibeņus mētājot, ne ar konfektēm, ne ar pātagu vakarstundās neizdosies aizvilināt planētas vājā dzimuma pārstāvjus prom no zilajiem ekrāniem. Eiropas čempionāts futbolā nonācis interesantākajā izrādes fāzē – sākušās izslēgšanas spēles. To nobeigumā pēc 90 vai 120 nospēlētām minūtēm (tad uzvarētāju noskaidrojot, latviski sakot, pendelēs) vienai izlasei pār vaigiem rit rūgtas zaudējuma asaras, kamēr otri triumfē un iet tālāk.
“Euro 2020” jau uzskatāms par izdevušos. Sen pagājībā atstāta čempionātu norise, kad skatītāji varēja iemigt dīvānos pie televizoriem, skatoties, kā 22 vīri ripina bumbu, paļaujoties uz treneru izstrādātām aizsardzības taktikām, un kad mačošanās pārsvarā noslēdzās ar rezultātu 0-0, 1-0, 1-1. Šajā čempionātā, tiesneša finālsvilpei skanot, pa nullēm beigusies viena spēle!
Jau tagad “Euro 2020” ir rezultatīvākais Eiropas čempionātu vēsturē, neviens vārtu sargs nav palicis sausā, uz zaļā zāliena skatuves notikuši šovi – drāmas, traģēdijas, trilleri. Paldies Dievam, iznākums ar laimīgām beigām bija Dānijas izlases kājbumbas meistaram Kristiānam Ēriksenam, kuram uz laukuma uz brīdi stāja pukstēt sirds.
“Euro 2020” netrūkst nekā – kā tajās viesībās, kur mani arī uzaicināja un kur piens un medus pār lūpām lija. Ievākta autogolu rekordraža – deviņreiz futbolisti situši bumbu savos vārtos. Pieredzes bagāti vārtsargi kļūdījušies, un polis Levandovskis nav trāpījis situācijā, kur trāpa 11 reizes no 10.
Komandējot kustību uz priekšu un atpakaļ, balsi zaudējuši 24 komandu treneri. Ja nu kas ballītē drusku trūkst – tad pelnrušķītes, kāda iepriekšējā finālturnīrā bija Islande ar mežcirtējiem, aitu ganiem, vaļu medniekiem un elfiem sastāvā, kura aizsardzībā stāvēja kā aisbergs, bet uzbrukumā devās, salinieku tautas uz priekšu dzīta ar hū. Protams, lielajos futbola svētkos kārtējoreiz nepiedalās Latvijas futbolisti – lēnie gliemeži, kuri nespēj pieveikt ne vien valstsvienības, bet pat klinti!
Daudz ūdeņu aiztecējuši, kopš Anglijas izlases uzbrucējs Garijs Linekers izteica spārnoto frāzi – “futbolu spēlē 22 cilvēki, bet uzvar vācieši”. Pirmdien vakarā anglis, kurš nudien nav uz mutes kritis, ierakstīja kārtējo domugraudu – “iespējams, labākā mūžā piedzīvotā futbola diena!”.
Tovakar bija viss, kādēļ mēs mīlam futbolu. Azarts, spriedze, vienreizēja meistarības dzirksteļošana zaļā zālienā, negaidīti pavērsieni un vārtu vīru super atvairījumi. Kad likās, ka vieni jau nospiesti uz ceļiem, sakauti un iemīdīti zemāk par stadiona zāli, – šveicieši un horvāti tomēr spēja pamodināt cīņas kvēli un gribasspēku, parādīja raksturu un, galvu pacēluši, izlīdzināja situāciju.
Un favorīti franči, kuru labā Karims Benzemā, pēc sešu gadu pārtraukuma atgriezies izlasē, bija gatavs štancēt vārtus pēc vārtiem, izrādījās kā radīti lidošanai no lieliem augstumiem. Franciju uz mājām aizsūtīja zem Alpu mazās zemes Šveices karoga salasītie niknie kosovieši, horvāti, Āfrikas dēli, kam antilope aizdevusi ātrās kājas, rodrigesi, daudzu tautību bērni – kopā komanda! Šveicieši izturēja un 11 m sitienu sērijā, kura “labākas futbola dienas” beigās bija saldais ķirsītis uz tortes, svinēja uzvaru.
Ļoti grūti aizvērt šo lappusi. Bezgala sāp izlidošana un neaizsniegšanās līdz mērķim… – tā sociālajos tīklos paguvuši sniegt skumīgus paziņojumus “neuzvaramie” Kiliāns Mbape, Krištianu Ronaldu, citi slaveni pasaules sporta karaļa bruņinieki.
Mājup uz Berlīni jābrauc arī astotdaļfinālā pirmoreiz zaudējušai vācu mašīnai, ar kuras treneri Joahimu Lēvu mēs, ilggadējie futbola fani, esam novecojuši kopā un kurš, sērīgs kā Ādolfs bunkurā pēdējās stundās, izšķirošās spēles izskaņā likās jautājam – kur ir ģenerālis Venks ar 12. armiju, kāpēc nesteidz palīgā?
Futbolā tā ir, ka plecu pie pleca, kāju mežā, blakus cīnās jaunā maiņa, talantīgie, astoņpadsmitgadīgie vunderkindi ar novecojošām zvaigznēm – Tomasu Milleru, Kristiānu Beilu, Luku Modriču. Kādreiz tādos pašos tīņa gados laukumā pirmoreiz parādījās arī zaļoksnais Krištianu Ronaldu…
“Euro 2020” der visi epiteti – vienreizēji, fantastiski, super. Daudzas spēles raksturo ar vārdiem – pasakaini un neaizmirstami, bet to iznākumus presē apraksta kā “negaidītas uzvaras” un “pliķus, katastrofas, grandiozas izgāšanās”. Iepriekšējie Eiropas čempioni Portugāle izstājušies no cīņas par zelta medaļām, nokārtu galvu padevušies pasaules čempioni franči, zaudējuši nīderlandieši un vācieši – kurš iegūs “Euro 2020” titulu?
