“Kādreiz kamanas bija arī jānes augšā. Cīņa sākās vēl pirms tam!” Intervija ar brāļiem Šiciem 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējo piecu sešu gadu statistika par kamaniņu sportistiem Andri un Juri Šiciem ļauj izteikties kā kvalitatīvu vīnu – jo vecāki, jo labāki. Šosezon pieredzējušajam divniekam visvairāk pjedestālu (septiņi) Pasaules kausa sezonā, pirmo reizi divas uzvaras, augstākā vieta kopvērtējumā un labākais pasaules čempionāts, kur izcīnītas trīs medaļas trīs dienās.
Šosezon Šici katriem mačiem gatavojušies kā galvenajiem un pēdējiem, jo kovida situācijas dēļ nebija garantijas, ka varēs piedalīties nākamajā posmā. Vienlaikus sezonas pirmajā pusē daudz eksperimentēts, jau domājot par nākamā gada Pekinas olimpiskajām spēlēm, izdarīti secinājumi, un nu brāļi strādā, lai idejas izmēģinātu trasē Siguldā vēl šajā ziemā. Viņiem neizdevās tikai pirmais sezonas starts Īglsā, paliekot 14. vietā, ko paši skaidro ar jauninājumiem tehnikā. Jau nākamajā dienā kļūdas izlabotas un sprintā iegūts sudrabs, pirmo reizi šajā Austrijas trasē iekļūstot trijniekā.
Pēc Jaunā gada bija īsts sprādziens – ieskaitot stafeti, deviņās sacensībās pēc kārtas kāpāt uz goda pjedestāla. Tas izskaidrojams tieši ar to, ka bijāt tikuši skaidrībā ar tehniku?
Andris: Pirms pēdējā posma Sanktmoricā ar brāli jokoju, sak, kopš Siguldas neesam bijuši ārpus trijnieka, tā ka arī tur bez stresa var iet uz startu. Tā arī notika, bijām otrie. Sezonas akcents bija uz Eiropas čempionātu Siguldā, un pēc tam bija sajūta – ja varam mājās, kaut arī bez skatītājiem, bet ar tik lielu atbildību, spriedzi uzvarēt, tad nekā lielāka šosezon nebūs, psiholoģiski kļuva vieglāk, sapratām, ka varam, un ar katru posmu aizgāja arvien vieglāk.
Pirms pasaules čempionāta Kēnigszē Mārtiņš Rubenis izteicās, ka arī jums vajadzēs braukt mazliet pāri savam līmenim, lai šajā trasē tiktu pie godalgas. Un jūsu atbilde bija trīs medaļas trīs dienās.
Kēnigszē mums parasti diezgan labi gājis, patīk šī trase. Labo rezultātu var izskaidrot ar ļoti lielu darbu, paldies treneriem, kas pirms tam Pasaules kausā Kēnigszē palīdzēja ar video analīzi, tas ļāva saprast, kur atpaliekam no konkurentiem.
No malas izskatās, ka pēc tik labas sezonas varat tehniku iepakot, nolikt garāžā un gaidīt olimpiskās spēles. Taču, cik nopratu, jau skatāties, ko uzlabot?
Juris: Pagājušajā sezonā Pasaules kausa kopvērtējumā izcīnījām trešo vietu, šķita, ka varam sēdēt uz lauriem, taču šosezon ar tām kamanām nebraucām nevienās sacensībās. Lai gan bija līdzi, un domāju, ka ir konkurētspējīgas, lai cīnītos par visaugstākajām vietām. Tagad mēģinām pārbaudīt jaunas idejas, pēc sezonas veiktie braucieni trasē ir krietni precīzāki nekā rudenī, jo sajūtas labākas. Maksimāli jāizmanto šis laiks.
Andris: Šīs sezonas kamanas tiešām iepakosim, bet nevis tāpēc, lai mierīgi gaidītu olimpiskās spēles, bet būtu atskaites punkts pirms jaunās sezonas, lai saprastu, vai nākamās kamanas ir ātrākas, lēnākas. Atbraucot mājās, pusotru dienu pavadījām mājās ar ģimeni, bet nu ir darba rutīna – ejam uz darbnīcu un strādājam, lai pilnveidotu jauno tehniku.
Oktobrī bijāt vienīgie no latviešiem, kas piedalījās Pekinas olimpisko spēļu trases priekšhomologācijā. Šīs sezonas kamanās paspējāt ielikt idejas, kas varētu strādāt tieši tajā trasē?
Andris: Jā, vizuāli trasi bijām redzējuši jau pirms aizbraukšanas. Bija zināms, ka tā ir ļoti gara, beidzot olimpiskajā trasē ir 360 grādu aplis, nevis kā citās – 270. Tāpēc visas Latvijas izlases līmenī tika strādāts ar domu par šīm niansēm. Esot uz vietas, idejas, ko vēl pielabot, kļuva daudz skaidrākas.
Kādas ir jūsu domas, vērojumi par galvenajiem konkurentiem vāciešiem, austriešiem? Varbūt šosezon kāds apzināti spēra soli atpakaļ, lai nākamajā spertu divus uz priekšu?
Juris: Sezonas sākumā austrieši (Štei un Kolers), atgriežoties pēc traumas, bija galvastiesu pārāki, pirmajos trijos posmos uzvarēja. Pārējiem bija ko domāt, meklēt.
Andris: Vācieši sezonas pirmajā pusē diezgan mierīgi uztvēra rezultātus, novēla uz kādu savu neveiksmi vai tehnisko izbraukšanu trasē, bet sezonas beigu pusē, redzot, ka austrieši ātrumu nesamazina, varēja redzēt viņu acīs neziņu, domas, ka varbūt kļūdījušies. Viņi arī veica eksperimentus, domājot par nākamo sezonu.
Zintis Ekmanis man paslavēja kamaniņu sportistus, sakot, ka pēdējos gados sākuši tiešām strādāt citā līmenī. Vērtējot Latvijas komandu kopumā – piekrītat šādai tēzei, ka ir bijis kāds pagrieziena punkts?
Juris: Izcelšu jaunos – Mārtiņš Bots ar Robertu Plūmi, Elīna Vītola, Sigita Bērziņa, Kristers Aparjods, Gints Bērziņš. Iespējams, pirms vairāk nekā desmit gadiem mēs un Mārtiņš Rubenis bijām viņiem kā paraugs, redzēja, ka ar lielu darbu var izdarīt lielas lietas. Varbūt ar degsmi trenējās, gribēja nokļūt pašā augšā. Tagad iekļuvuši Latvijas izlasē. Parasti priecājas, ka desmitgadē viens (talants) parādās, bet nu jau ar vienu roku vairs nepietiek, lai uzskaitītu visus, kas pasaules līmenī var konkurēt par visaugstākajām vietām.
Andris: Arī mums tā ir motivācija, ka jaunie nāk izlasē tik spēcīgi, nedrīkstam palaisties, jāstrādā vēl cītīgāk.
Latvijas kamaniņu sporta sistēmā – piramīdas apakšā – kaut kas pamainījies, ka nāk ārā talanti?
Brālis federācijas valdē strādājis labu laiku, rudenī es viņu nomainīju. Domāju, tas ir federācijas ieguldītais darbs, bet noteikti ir kur augt un ko uzlabot.
Juris: Murjāņos ir labi treneri, kamaniņu sporta skola ļoti labi sagatavo sportistus un tālāk ar izlases atbalstu, tehnisko nodrošinājumu viņiem izdodas sasniegt rezultātu.
Mihails Arhipovs stāstīja, ka bērnības gados aina bijusi diezgan bēdīga – treniņos vajadzēja mainīties ne tikai ar kamanām, bet arī ķiverēm. Jūs arī gājāt tam visam cauri?
Andris: Mēs sākām vēl pāris gadus agrāk par Mihu.
Juris: Kādreiz kamanas bija arī jānes augšā. Cīņa sākās vēl pirms tam, un bērni uz treniņu nāca krietni agrāk, jo bija vieglākas un ļoti smagas ķiveres. Ar to otru zināji, ka brauksi ar galvu pa ledu, jo ilgi nevarēsi noturēt.
Andris: To sauca par brūno lāci. Toreiz treniņu grupā bija 40–50 bērni, nezināju nevienu savu vienaudzi, kurš neiet kamaniņu sportā. Gadu no gada viņi atkrita, beigās no sava vecuma es paliku vienīgais, brālis arī. Mūsdienās tāda situācija nav, jo nav tik liels audzēkņu skaits.
Ir iespējams atkal piesaistīt tikpat daudz bērnu kamaniņu sportam?
Tagad iespējas ir daudz plašākas – basketbols, futbols, florbols, hokejs. Visi skatās – es spēlēšu NHL, futbolā Čempionu līgā. Bet procentuāli redzam, cik daudziem latviešiem tas izdevies.
Juris: Esam ar brāli par to domājuši. Trase mums ir, kamanas ir olimpiskais sporta veids. Katrai valstij ir kaut kas savs – Igaunijai kādreiz bija distanču slēpošana, Lietuvai ir basketbols. Gribētos Siguldas, Rīgas rajonā plašāk izvērst kamaniņu sportu, parādīt, ka tas nav tik bīstami, neliek uzreiz no augšas braukt un ar koku nevienu nedzen. Tā ir lieliska iespēja trenēties pie zinošiem treneriem, un, ja tu kā sportists izdarīsi savu darbu, tiksi pie ļoti konkurētspējīgas tehnikas.
Esat domājuši – brauksiet arī pēc Pekinas olimpiādes vai tas tomēr būs galapunkts?
Andris: Neesam domājuši, vai mest mieru. Tagad mērķis ir Pekinas olimpiskās spēles.
Juris: Varbūt brauksim, varbūt ne. Vecums nav šķērslis. Kad mēs ienācām 20 gadu vecumā, ap 40 gadiem bija, šķiet, pieci divnieki un tas nevienam nešķita nekas īpašs. Tagad kaitina klausīties, ka komentē – vecākie, vecs. 35 gadu vecumā… Pirms desmit gadiem tie, kas bija mūsu šā brīža vecumā, bija labākie atlēti.
Šī sezona aizritēja burbuļa režīmā. Kāds tas bija kamaniņu sportā, pirms tam tika runāts, ka nedrīkstēs iet, piemēram, uz kafejnīcu?
Andris: Latvijas izlase bija sadalīta trīs atsevišķās komandās, vienā bija – sieviete, vīrietis, divnieks, citā trāpījās pa diviem vīriem vai dāmām. Katrai savs buss, treneri, mentori. Viesnīcā dzīvojām vai nu dažādos stāvos, vai dažādos galos ar domu – ja nu kādam pozitīvs Covid-19 tests, tad ārā nekrīt visa izlase.
Mums bija iekšējais nolikums parakstīts, ka nedrīkstam iet pa veikaliem, ciemos pie citiem istabiņā, staigāt apkārt. Tas ļoti labi strādāja, un sezonu izdevās aizvadīt bez starpgadījumiem. No starptautiskās federācijas bija tikai viens uzstādījums – ja neizturi katras nedēļas testu, tad esi ārā no aprites.
Juris: Es visas sezonas laikā vienu reizi biju iegājis veikalā pirms mājās braukšanas nopirkt zobu pastu – dienas vidū, kad cilvēku nav, cimdos un divās maksās. Kādreiz tā bija ikdiena – aizbrauc, nopērc ūdeni, vēl ko. Tagad par to visu bija jāpadomā jau pirms izbraukšanas.
Vizītkarte. Juris un Andris Šici
Juris Šics
Dzimis 1983. gada 26. aprīlī
Andris Šics
Dzimis 1985. gada 12. maijā
* Vienā ekipāžā startē kopš 2004. gada
* Olimpiskie vicečempioni (2010.), bronzas medaļa individuāli un stafetē (2014.)
* Pasaules čempionātos individuāli – bronza (2011.), sudrabs sprintā un bronza (2021.)
* Pasaules kausā otrā vieta (2020./2021.), trešā vieta (2019./2020., 2014./2015.)
* Eiropas čempioni (2021.)
