Kādreiz bija pasts, veikals, gateris. Nu viss slēgts, bet Gatartas bibliotēka spītīgi turas! 1
Kā daudzviet Latvijā, arī Drustu pagasta Gatartas bibliotēka tuvākajā apkaimē ir palikusi gluži vai pēdējais punkts, kur notiek sabiedriska rosība. Kādreiz bija pasts, veikals, gateris. Nu viss slēgts. Bet bibliotēka spītīgi turas. Daudzuprāt – tieši pateicoties bibliotekāres Mairas Strazdiņas neatlaidībai, entuziasmam un pašaizliedzībai. Uzņēmīgā gatartiete teic – arī ar to diez vai būtu gana, bet nu viņas centieniem radusies spēcīga aizmugure.
Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem, uz katriem 2000 iedzīvotāju jābūt vismaz vienai bibliotēkai. Drīkst būt vairāk samērā ar vajadzībām un pieprasījumu.
Drustu pagasts ietilpst Raunas novadā, un Gatarta ir Drustu “tālais” gals, kur pēdējos gadu desmitos iedzīvotāju skaits krietni samazinājies – vecie ļaudis nomiruši, daudzi aizbraukuši.
Pirmās brīvvalsts laikā Gatartas pagastā dzīvojuši pat 1200 cilvēki, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados – vēl ap 400, tagad varētu būt starp diviem un trīs simtiem.
Turklāt šo apdzīvoto vietu ar citām savieno sava katastrofālā stāvokļa dēļ bēdīgi slavenais reģionālais autoceļš P29 – ne viens vien braucamais te iestidzis rudens un pavasara dubļos un lūzis grambās un dangās. Tas nekādi nestimulē jaunu cilvēku vēlmi apmesties uz dzīvi Gatartā, uzņēmējdarbības un tūrisma attīstību.
Taču daži entuziasti tomēr ir. Tāds tas konteksts, kad šāgada sākumā no Raunas novada pašvaldības izskanēja apsvērums, ka, iespējams, Gatartas bibliotēku vajadzētu pārveidot par grāmatu izsniegšanas punktu, kas iedzīvotājus apkalpotu reizi nedēļā. Tā nenotika. Bet varbūt tieši šajā vietā sākas labais stāsts, cik daudz var panākt un mainīt dažu cilvēku mazliet “donkihotiskā” apņēmība. Un varbūt tieši Gatartas bibliotēka būs kļuvusi par vietu, kur kritusi sēkla labai tradīcijai, ko pārņemt citās lauku grāmatu krātuvēs.
Mairas lolojums
Uz Gatartu rīdziniece Maira ar ģimeni pārcēlās tālajā 1986. gadā, un, kad toreizējā ciema padomē taujāja pēc darba, viņai piedāvāja atjaunot Gatartas bibliotēku, kas gandrīz divus gadus bija aiz atslēgas. Šajā nolūkā viņa arī pamatīgi izpētīja, kas un kādi būs nākamie lasītāji. Izrādījās, ka gana daudz būs to, kas no attālākām apdzīvotām vietām paši saviem spēkiem līdz grāmatu krātuvei nemaz nespēs atnākt.
Tad Maira pieņēmusi lēmumu, ka divreiz nedēļā saviem tālumniekiem nesīs grāmatas klāt.
Vēl deviņdesmito gadu beigās, kad ar Mairu iepazinos, gatavojot rakstu sēriju par lauku bibliotēkām, viņai šādu “klientu” no vairāk nekā trīsarpus simtiem Gatartas lasītāju bija ap astoņdesmit – turklāt ne tikai pensionāri, bet daudzi toreizējie jaunsaimnieki. Viņa bija gatava pašaizliedzīgi palutināt arī šos darbā aizņemtos ļaudis, lai tikai grāmata atrastu savu ceļu pie lasītāja.
Šajās grāmatu dienās Maira pieveica desmit piecpadsmit kilometru un pat garākus maršrutus, plecos nesot vismaz 15 kilogramus smagu grāmatu somu, bet viņai kā vēl līdz šim brīdim aktīvai kalnos kāpējai, kam savulaik pat Elbruss nav bijis par augstu, tas bija pa spēkam.
“Vēlāk, kad mums jau bija sava mašīna, vīrs, uz darbu Jaunpiebalgā braucot, mani bieži paķēra līdzi, lai aizvestu līdz kādam manu lasītāju māju ceļa galam. Tad te visapkārt meži vēl nebija izcirsti. No rīta viss tumšs, kad acis pierada, redzu gaišāku strīpu – āre, te būs ceļš, pa kuru man jāiet. Pasaku vīram “čau”, viņš ar skatienu mani pavada, cerot, ka viss būs kārtībā, un es ar savu nešļavu aizsoļoju,” atceras Maira.
Saspringtajos un juceklīgajos deviņdesmitajos gados, kad pašvaldību piešķirtie līdzekļi jaunu grāmatu un preses iegādei bibliotēkām bija visai ierobežoti, Maira darīja iespējamo un neiespējamo, lai gatartieši tiktu pie jaunas lasāmvielas.
Reizi nedēļā viņa ar satiksmes autobusu jau piecos no rīta izbrauca no Gatartas, lai astoņos būtu Rīgā un apstaigātu gan dažādas izdevniecības un preses izdevumu redakcijas, aicinot izdevējus pa kādam eksemplāram Gatartas bibliotēkai dāvināt, gan meklējot, kur grāmatas un žurnāli lētāk iegādājami.
Reiz no Rīgas atgriezusies pat ar 40 kilogramus smagu grāmatu kravu.
“Es nezinu, kāpēc, bet cilvēki man ticēja. Reti kur bija tā, ka aizgāju tukšā vai man parādītu durvis,” to laiku atceras Maira. Tā, ka atteikt grūti, Maira prata palūgt ne tikai Rīgā, arī Gatartā atdarīja makus, lai atbalstītu savu grāmatu krātuvi. Un tā visos iespējamos veidos Maira tolaik sagādāja aptuveni tūkstoti dažādu izdevumu.
Gandrīz 500 grāmatas bibliotēkai Maira iegādājusies par savu naudu – vienīgā piederības zīme tajās ievilkta ar zīmuli – sak, ja nu bibliotēku atkal izdomā slēgt ciet, tad savas grāmatas gluži visos pasaules vējos negribētos palaist.
Vēlies “Ulisu”? Lūdzu!
Tagad Maira vairs tik intensīvi kā kādreiz nedodas savos grāmatu maršrutos – viņa vada bibliotēku arī netālajos Drustos. Daudzu lasītāju, kam Mairas nestās grāmatas bija kā dzīvības eliksīrs, nav šaisaulē, turklāt arī internets iespaido ļaužu izvēles un lasīšanai atvēlēto laiku. Tāpat Rīgas sliekšņi nav jādeldē – pašvaldības piešķirto 800 eiro jaunu grāmatu un tikpat – drukātās preses – iegādei ir pilnīgi pietiekami, lai gatartiešiem pastāvīgi būtu pieejama svaiga viela sirdij un prātam. Turklāt Drusti ar Gatartu labi kooperējas, sadalot, ko no jauno grāmatu klāsta pērk vieni vai otri, un pēc tam ar guvumu apmainās.
Gatartas grāmatu “klēts” joprojām atrodas necilā padomjlaiku ķieģeļu ēkā, ar savu vairāk nekā deviņarpus tūkstošus lielo un, pateicoties arī Mairas rūpēm, izcilo grāmatu krājumu aizņemot pāris telpu, ieskaitot istabu, kur kādreiz bija Gatartas pasta nodaļa.
Te ir Mairas darba vieta, plaukti bērnu literatūrai, dators un ātrs internets, ko vislabprātāk izmanto apkārtnes jaunā paaudze.
Un, ja jau internets līdz bibliotēkai atvilinājis, tad arī pie grāmatu plaukta pieiet. Katram apmeklētājam Maira velta savu laiku un uzmanību – cik vien tas nepieciešams, pat ja saruna izvēršas stundas vai pusotras garumā.
“Es nekad neesmu tā varējusi – še, tava grāmata, un laidies! Kādreiz cilvēks uz bibliotēku atnāk tik nomākts, raižu pilns, bet, kad esam no sirds izrunājušies, kad īstā grāmata rokā, tad arī vaigs noskaidrojas un dzīvesprieks atgriežas.”
Jā, Maira zina vai katra lasītāja gaumi un spēj piedāvāt tieši viņa kāroto. Un māk gudri ieteikt grāmatas, kas to lasīšanas latiņu paceļ augstāk. Īpaši svarīgi katra cilvēka dvēseles stīgu uzķert un sadzirdēt, apkalpojot aptuveni 15 lasītāju Gatartas pansionātā. Viņiem grāmata ir kā zāles, un vēl vairāk.
Bet piedāvājums bibliotēkā ir visplašākais: ja kāds Vidzemes skaistuma vidū grib lasīt Džeimsa Džoisa “Ulisu” – lūdzu!
Un, piemēram, Kristinas Sabaļauskaites romāna “Silva rerum” visas daļas, pēc kurām lasītāji daudzās Latvijas bibliotēkās stāv rindā, te arī brīvi pieejamas. Īsta lasītāju paradīze! Tikai “jāatved sevi” uz bibliotēku un jāņem pretim, ko tā sniedz.
Taču tāpat kā pirms gadu desmitiem Gatartas bibliotēku joprojām apkurina ar malkas krāsnīm. Kurinātāja ir Maira pati, aukstajās sezonās krāsnis “jāpabaro” gan darba dienās, gan svētkos – grāmatu, apmeklētāju un sevis pašas dēļ, lai aukstumā nebūtu jādrebinās trīs džemperos. Ideja par grāmatu izsniegšanas punktu kaut tāpēc vien neiztur kritiku – ja arī šāds punkts darbotos reizi nedēļā, krāsnis tāpat būtu jākurina pastāvīgi. Kurš to darītu?
Likumsakarīgi, ka visi sociālekonomiskie procesi “tur, ārā” deldējuši bibliotēkas apmeklētāju daudzumu.
Šobrīd, kad gatartieši atkal krietni sasparojušies savas bibliotēkas aizstāvībai, lasītāju skaits atkal pārsniedzis divus simtus. Pēdējos divos mēnešos veseli 96 nākuši klāt. Kā tas izdevies?
Un tad atnāca Klāvs
Šķiet, ka tulkotājs un mūziķis Klāvs Kalnačs ar savu ģimeni uz dzīvi Gatartā pārcēlies, gluži vai likteņa sūtīts. Kāpēc bijušais valmierietis un pēc tam arī rīdzinieks pirms astoņiem gadiem pieņēma tik radikālu lēmumu?
“Ziniet, beidzot gribējās izjust, kā gadalaiki mainās. Un gribējās, lai arī mans bērns to redz. Bet, plašāk raugoties, katram laikmetam ir sava cīņa. Man šķiet, ka mūsu laikmetā tā ir cīņa par laukiem. Pilsētniekam būt nav liela māka, bet laukos katrs cilvēks ir svarīgs.”
Vispirms Klāva dēls Edžus, bet pēc tam arī pats Klāvs kļuva par cītīgu Gatartas bibliotēkas lasītāju un, protams, ciešu Mairas domubiedru un atbalstītāju.
Kad gada sākumā radās saspringums par grāmatu krātuves nākotni, pēc Klāva ierosmes iedzīvotāji tika aicināti ar saviem parakstiem atbalstīt iesniegumu Raunas novada domei, kurā lūgts saglabāt Gatartas bibliotēku, nesamazināt tās finansējumu un darba laiku. Parakstījās 150 cilvēki, un daudzi no viņiem pēc tam no jauna atrada ceļu vai atgriezās bibliotēkas “klēpī”, saprazdami, ka pašiem vien par savu gaismas pili jācīnās. Raunas novada dome aicinājuma autoriem atbildēja, ka Gatartas bibliotēku nekādas īsināšanas vai optimizācijas šobrīd neapdraud.
Bet ne jau visur situācija atrisinās tik labvēlīgi. Klāvs Kalnačs ir arī rosīgs biedrības “Drustu acs” dalībnieks, un šī domubiedru grupa nākusi ar iniciatīvu rīkot mūzikas un dzejas vakarus, lai atbalstītu un pievērstu uzmanību tieši mazajām lauku bibliotēkām, kā arī aktivizētu to lasītāju loku.
Klāvs pirmoreiz dzīvē rakstīja projektu Kultūrkapitāla fondam, guva atbalstu, un rezultātā notikuši jau pieci dzejas un alternatīvās mūzikas vakari vairākos Latvijas reģionos – Gatartas, Vecumu, Stienes, Umpārtes un Līkupēnu bibliotēkās.
Pirmajā sarīkojumā Gatartā uzstājās mūsdienu tautas mūzikas grupa “Nielslens Lielsliens”, kurā muzicē arī Klāvs, un iepazīstināja ar savu jauno albumu “Kad kniebējs kniebj”, bet dzeju lasīja dzejnieks Raibīs jeb Oskars Orlovs. Klausīties bija sabraukuši ļaudis no Drustiem, Cēsīm un Rīgas, kopā veseli 40. “Pasākumā cilvēku bija vairāk nekā telpā vietas un krēslu, kaut arī iznesām no turienes vairākus grāmatu plauktus, bibliotekāres galdu un vairākus datorgaldus. Daļai cilvēku nācās klausīties blakus telpā,” atceras Klāvs.
Citās bibliotēkās Klāva komandai pievienojās arī dzejnieki Guntars Godiņš, Madara Gruntmane un Toms Treibergs.
“Ar savu ierosmi mēs gribam atgādināt, cik jauka ir iespēja vietējai kopienai pulcēties savā mazajā bibliotēkā. Tā mēs vēlējāmies arī pateikt paldies bibliotekārēm, kas šīs gaismas vietas laukos aprūpē, darot pilnīgi visus nepieciešamos darbus, ne tikai tos, kas ietilpst tiešajos pienākumos. Rīkot kultūras pasākumus ar uzaicinātiem māksliniekiem ne katrai grāmatu krātuvei ir pa kabatai, tāpēc tā ir mūsu un Kultūrkapitāla fonda dāvana lauku bibliotēkām, lai izceltu to nozīmi. Līkupēnu bibliotēkas pasākumu atbalstīja arī Saldus novads.”
Bet attiecībā uz savu Raunas novadu un Gatartas bibliotēku Klāvs arī nākotnei ir gan vērienīgu, gluži vai fantastisku, gan pavisam piezemētu ideju pilns.
Par tām pirmajām – nu kāpēc gan Gatartas bibliotēka nevarētu kļūt par Raunas novada reemigrācijas centru, kur tiktos ģimenes, kas atgriezušās vai no jauna apmetušās šajās Latvijas zemēs? Kāpēc šādus sarunu vakarus nevarētu tiešraidē sociālajos tīklos pārraidīt no novada izbraukušajiem? Nu labi, ja tāda doma šķiet šobrīd nenotverama, teic Klāvs, sāksim ar to, ka Raunas novada informatīvajā izdevumā daudz plašāk tiktu publicēti visu Raunas novada bibliotēku grāmatu un žurnālu jaunumi un pieejamie pakalpojumi. Viss taču jāsāk soli pa solim.
Uzziņa
Visvairāk lasītās grāmatas Gatartas bibliotēkā:
Aivars Freimanis “Katls”
Dace Judina
“Septiņi vakari”, “Kad klusums kliedz”, “Gredzens”, “Uzraksti man… vakar.”, “Tīrītājs”
Inguna Bauere “Dieva riekšavā”
Ričards Ingrems “Atskatīties rītdienā”
Alens Eskenss “Dzīve, kuru aprokam”
Kati Hiekapelto “Kolibri”
Žoels Dikērs “Baltimori”
Marija Duenjasa “Sapņu atbalss”
