“Kadiķi MA” trumpis – vairākas nozares 2
“Kadiķi MA” ir viena no lielākajām saimniecībām Alūksnes novadā. Tieši daudznozaru statuss saimniecībai ļāvis augt un attīstīties. Kad tiekamies septembra trešajā nedēļā, saimniekam vēl jākuļ ap 70 ha vēlo miežu, 35 ha pupu un 150 ha vasaras rapša. Paralēli tiek vākti kartupeļi un sēti ziemāji. Saimnieks Mārtiņš Augstkalnietis neslēpj, ka šis gads ir izaicinājumiem pilns.
Augstkalniešu ģimene piemājas saimniecībā sākusi saimniekot deviņdesmito gadu sākumā ar pieciem hektāriem zemes un vienu govi, bet kā z/s reģistrēta 2007. gadā. Pašlaik saimniecībā graudus audzē 1200 ha platībā, pavisam tiek apsaimniekoti 1500 ha. Īpašumā ir ap 700 ha zemes, bet drīzumā saimnieks, pateicoties “Swedbank” finansējumam, plāno iegādāties vēl 100 ha. Viņš neslēpj, ka mērķis ir izpirkt tās zemes, kas šobrīd tiek nomātas, jo tas dos lielāku stabilitāti nākotnē.
Pārsvarā viņš audzē ziemas kviešus – ap 70% no visiem graudaugiem, otrajā vietā – vasaras vai ziemas rapsis. Pagājušajā gadā graudiem bija rekordraža, bet šogad par ražu saimnieks nevēlas daudz runāt – labi ja galus varēšot savilkt. 2015. gadā vidēji izdevās iekult 7 t/ha, atsevišķos laukos pat 10 t/ha, bet šogad raža ir divreiz mazāka. Faktiski nav pat puse – ap trim tonnām. Jau tagad skaidrs, ka šogad graudkopība dos tikai mīnusus. Ja būtu 4 – 4,5 t/ha, tad izkļūtu vismaz pa nullēm. Kulšanas laikā tieši lietus stipri ietekmējis ražu, mitrums graudos bijis ap 25%. Elektrības patēriņš tāpēc ir liels. Parasti bijis simtos, toties tagad ir tūkstošos, kalte darbojas nepārtraukti. Pagājušajā gadā graudu bija vairāk, bet mitrums divas reizes mazāks – 11,8%. Šogad tādi brīnumi nav bijuši.
Sāk atkopties
Mārtiņš Augstkalnietis neslēpj – līdz šim graudkopība balstīja piena lopkopību, bet šogad līdzsvarojas un var iznākt tā, ka ar pienu varēs segt zaudējumus graudu nozarē. Proti, pašlaik piena nozare sāk atkopties un iepirkumu cenas sāk pieaugt. Līdz šim pienu nevajadzējis nevienam, tagad pieprasījums strauji kāpis. “Kadiķi MA” dienā saražo ap divām tonnām, ko nodod “Valmieras pienam”, kas ir stabils partneris un naudu par piegādāto pienu maksājot regulāri. Septembra vidū cena palielināta par trim centiem par kilogramu piena, un tagad tā sasniedz 23 centus/kg. “Ja piena cenai vēl ko piemetīs, tad varēšu atļauties govīm piepirkt mikroelementus, sāli un normālu barību. Kādreiz varēju ņemt gan rapšu raušus, gan spēkbarību, kukurūzu un spraukumus, bet tagad varu tikai pašu nepieciešamāko. Izslaukums nav samazinājies tā iemesla dēļ, ka likvidējām švakākas govis, to vietā nāca augstražīgākas govis. Vidējais izslaukums ir ap 10 tūkstošiem kilogramu no govs, tas nav ne daudz, ne maz, bet normāli. Ja govīm dotu visu nepieciešamo, izslaukumi būtu vēl lielāki. Tad jārēķina – cik iedod un ko govs dod atpakaļ,” stāsta saimnieks. Pašlaik slaucamās govis saimniecībā ir 90, bet pavisam ir vairāk nekā 200 lopu. Govis ganās ganībās, un piena kvalitāte ir pavisam cita. Saimnieks lopus lutina ar pupām, ko audzē 50 ha platībā, arī ar zirņiem un lopbarības bietēm – biešu pietiek līdz jaunajam gadam. Tāpēc arī izslaukumi nesamazinās.
Jautāju, vai šādas straujas cenu izmaiņas nevar sašūpot zemnieku prātus. Vai nesāksies lielā staigāšana, līgumu laušana? Augstkalnietis komentē: “Viņi jau ir sašūpoti. Kas sašūpoja? Zemkopības ministrija ar piena ražošanas īslaicīgu samazināšanu un solījumu maksāt 140 eiro par tonnu. Uz pagājušā gada fona man ir ražošanas pieaugums. Kā es to vērtēju? No viena grāvja otrā. Līdz šim nevienam pienu nevajadzēja – lej kaut grāvī, tagad visiem vajag. Lai Dievs dod, ka cena celsies par sešiem septiņiem centiem.” Saimnieks atceras – lielākā iepirkuma cena, ko saņēmis, bija 35 centi/kg, bet zemākā – 17 centi/kg. Zem pašizmaksas nav bijis jāstrādā, jo saimniecībai piena nozarē nav kredītu. Taču ar darbiniekiem cenas būtu jāceļ, bet kā to izdarīt, ja līdz šim iepirkuma cena bija zema?
Nebaidās eksperimentēt
Saimniecībā realizēti vairāki ES projekti. Vēl esot piemājas saimniecības statusā, ieguldīts piena lopkopībā, ierīkots piena vads, veikti citi darbi. Tolaik limits bija 300 tūkstoši latu un tie visi apgūti. Investīcijas turpinās arī pašlaik. Šogad ar “Swedbank” līzinga atbalstu iegādāta tehnika – traktors, pļaujmašīna, arkls, mēslu rati un svari graudiem. Kopējās investīcijas ir vairāk nekā 120 tūkstoši eiro. Traktors ļaus palielināt zemes apstrādes jaudas. Saimniekam līdz šim pietrūcis viena lielā darba zirga – arāja. Izmēģinājis dažādas audzēšanas tehnoloģijas un nonācis pie secinājuma, ka aršana ir visa pamats. Jaunais arkls ir īpašs ar to, ka kūdras augsnēs tas neaplīp un vērstuves neaizķep. Ja tīrumā sastopami visu augšņu tipi, tad ārdu tipa vērstuves ir pats labākais risinājums.
Saimnieks nebīstas eksperimentēt. Jau trešo gadu viņš rīko Lauka dienas, šogad salīdzināšanai iesējis gan rapša šķirnes, gan astoņas kviešu šķirnes. Secinājumi būšot pēc gada. “Mani ļoti interesē atrast pareizo rapša un kviešu šķirni, kas manā ziemeļu nostūrī vislabāk izaug, dod vislabāko ražu un ir visveselīgākais. Katru gadu nopērku ko jaunu, sēju un pārbaudu. Es kā pionieris kaimiņiem pa priekšu,” neslēpj Augstkalnietis.
Graudus saimnieks realizē caur kooperatīviem – VAKS, LATRAPS, sadarbības partneri ir arī “Baltic Agro”, “Elagro Trade”. “Kadiķi MA” 12 ha platībā audzē arī kartupeļus.
Vai saimniecībā griesti jau sasniegti? Saimnieks paplašināties vairs nedomā, bet plāno lielāku stabilitāti. Darboties vairākās nozarēs ir grūtāk, bet risku ir mazāk, jo viena nozare otru pavelk. Jautāju, kura ir rentablākā nozare. Līdz Krievijas embargo tas bijis piens. “Lielu ieguldījumu man nebija, un toreiz ar piena naudu man pietika, lai segtu bankai kredītu un samaksātu algu. Tagad man pietiek vai nu kredītam, vai algai, abiem nepietiek. Tas ir dramatiski,” tā saimnieks. Iepriekšējos divos gados graudi labi padevušies, bet šogad piena cenas zemas, arī gaļas lopiem cena nekāda un graudiem ne cenas, ne ražas.
Pašreiz viss tā kā iet uz leju, bet saimnieks izdomājis vairākus variantus, kā to visu pārdzīvot. “Galvenais – neapstāties un neteikt: es šogad nesēšu. Arī piena lopkopību netaisos likvidēt,” tā saimnieks. Bet arī saka paldies saviem strādniekiem, ka viņi saprot un nenāk un neklauvē – pacel algas, jo šis gads ir ļoti sarežģīts. “Ja ir labs gads, aizbraucam uz hokeju vai citur, bet šogad ir jāpiebremzē. Kad šo pārdzīvosim, būs gan hokejs, gan ballītes. Jo svētkus svinam kopā – gan Jāņus, gan Ziemassvētkus. Paldies komandai, jo viens es nebūtu cīnītājs ar šādu apjomu. Varu strādāt 36 stundas diennaktī, bet viens to neizdarītu,” tā Mārtiņš Augstkalnietis.
Z/s “Kadiķi MA” nākotnes iezīmes:
– saimniecības attīstība vērsta uz jaunāko tehnoloģiju izmantošanu;
– nomātā zeme tiek iegādāta īpašumā, kas ļauj izvairīties no nedrošības;
– investīcijas tiek ieguldītas augsnes uzlabošanā un meliorācijas sistēmas sakārtošanā, kā arī zemes atmežošanā.
Avots: z/s “Kadiķi MA”
Viedoklis
Risku sadalīšana – veiksmes atslēga
“Swedbank” lauksaimniecības menedžere Vidzemē Evija Līva: “Z/s “Kadiķi MA” ir daudznozaru saimniecība, kas spējusi attīstīties dažādu nozaru mijiedarbībā. Graudkopība, mežsaimniecība, piena lopkopība, kartupeļu audzēšana – katrai nozarei ir savs ražošanas cikls, savi plusi un mīnusi. Risku sadalīšana bieži vien izrādījusies veiksmes atslēga lauku saimniecībās – samazinoties ieņēmumiem piena nozarē, graudkopība deva papildu pienesumu naudas plūsmas izlīdzināšanā pagājušajā gadā. Šis rudens dod cerības, ka piena ražošanas ieņēmumi atkal kāps. Rentabilitātes nodrošināšanā liela nozīme ir saimnieka spējā sekot līdzi izmaksu līmenim un spēt reaģēt uz straujām pārmaiņām tirgū. Ir gandarījums vērot, ka pirms katra investētā eiro saimnieks ir rūpīgi apdomājis, kādus procesus racionalizēs un kas būs nākamie attīstības soļi.
Būt savā zemē saimniekam, tas ir vēl viens no Mārtiņa Augstkalnieša vadmotīviem, ko redzam sadarbībā ar klientu. Investīcijas augsnes uzlabošanā, meliorēšanas sistēmu sakārtošanā un atmežošanā ir racionāli ieguldījumi ar ilgtermiņa efektu. Tādēļ īpaši svarīgi, lai zeme ir īpašumā.”
