Kādi ir pēdējie dārza darbi pirms ziemas? Iesaka augļkopis Pēteris Heimanis 0
Ziemas elpa šogad jau agri sajusta, mudina pēdējos rudens darbus pabeigt pēc iespējas agrāk. Savs labums no tā ir – ja neuznāks sals, bet atvasara, varēs nesteidzīgi izbaudīt tās jaukumus un papriecāties par lapu zeltu.
Der aizdomāties par veselības stiprināšanu ziemā un sarakt vērtīgās pieneņu saknes, kaltēt ogas. Arī augiem var pagatavot siltus mētelīšus. Ko savos dārzos dara un citiem iesaka profesionāļi?
Gatavo sētu pret ziemu
“Agrāk vai vēlāk, bet sals būs. Tādēļ jau tagad der padomāt, kā palīdzēt salīgākajiem augiem sagaidīt pavasari, un sagatavot materiālus piesegumam,” skaidro augļukoku stādu audzētājs un augļkopis Pēteris Heimanis no Pūres.
Izvēlas materiālu
Sals sevišķi apdraud tādus kauleņkokus kā aprikozes un persikus. Arī citi jauniestādītie kociņi novērtēs saimnieka pūles. Kauleņkokiem raksturīgi gan tas, ka apsalst dzinumi un ziedpumpuri, gan saules apdeguma ietekmē rodas postīgi mizas bojājumi ziemas beigās, pavasara sākumā.
Tādēļ jau tagad jāpārdomā, kāds seguma materiāls visvieglāk pieejams. Pretsalnu agroplēve nav labākais materiāls, jo ir sintētisks, tajā augi nejūtas īsti labi. Augi var izsust. Turklāt vējš to parasti izpluina, kas mazdārziņā neizskatās glīti. Vienmēr labi ir egļu zari, taču daudziem ir problēma tos sadabūt un pēc tam sadedzināt.
Pēteris savus augus ziemā piesedz ar speciālām niedru segām, kurām materiālu sagādā tuvējā dīķī. Segas kalpo vairākus gadus, turklāt šādi vigvamiņi dārzā glīti izskatās.
Taču katram der izvērtēt, kāds dabas materiāls ir pa rokai un izmantojams segām.
Veido karkasu
Kamēr laiks vēl turas plusos, veido karkasu ap augiem, uz kura vēlāk klāt segumu. Kad augsne sāks piesalt, balstus vairs nevarēs stabili nostiprināt. Turklāt salā koku zari ir trausli, un tos vairāk par salu var nobojāt pats saimnieks.
Slieteņiem der gan lazdu, gan korinšu vai cita materiāla garas, izturīgas maikstis. Sprauž dziļi, lai konstrukcija varētu gan noturēt seguma un sniega svaru, gan pretoties vējiem.
Svarīgi, lai visi zari atrastos karkasa iekšpusē. Ja vainags izspūris, tad zarus var mazliet saņemt un apsiet.
Meistaro segu
Lai izgatavotu niedru segu, vispirms darina rāmi darbam. Pēteris to gatavo no dēļiem tik platu, cik niedres garas. Sānu malās dēļus liek dubultā, starp tiem tiks liktas niedres.
Darbu sākot, rāmi pieslej pie ēkas sienas. Segu sāk darināt no apakšas. Katru kūlīti apsien ar stingru, ūdensizturīgu auklu. Kad viens nosiets, liek virsū nākamo un atkal piestiprina. Kad sega gatava, niedru galus sānos pielīdzina un segu izvelk no rāmja.
Gatavās segas sarullē un glabā sausā vietā. Kad tuvojas aukstums, ātri aptin salīgākos augus.
• Šādā segumā augs būs labāk pasargāts gan no sala, gan saules apdegumiem, gan meža zvēru postījumiem.
Izrok saknēs slēpto spēku
“Ir īstais laiks sakņu vākšanai, piemēram, izrakt pieneņu, dizdadžu saknes, helēniju ālantes saknes gabaliņu. Der arī savākt un sažāvēt košās odziņas, kuras vēl ir koku zaros,” mudina farmācijas doktore Vija Eniņa.
Pienenes rok un kaltē
Pienenes tagad ir glīti sazēlušas un izveidojušas vērtīgām vielām pilnu sakni, kur glabā spēku nākamajam gadam. Gan dārziņā, gan pļavā ieteicams ievākt šo augu. Vismaz ravējot izrautās pienenes der savākt un izlietot, nevis mest nezāļu kaudzē. Der gan pieneņu lapiņas, gan sakne. Taču abus ieteicams žāvēt atsevišķi.
No zemes izrok pēc iespējas garāku pienenes sakni un nokrata augsni. Sakni strauji nomazgā ūdenī un nopurina lieko mitrumu. Lapiņas nogriež un liek žāvēties, kā parasti šādas drogas (sausā, tumšā, labi vēdināmā vietā).
Pienenes sakni vispirms dažas dienas apvītina istabas temperatūrā un tad liek siltumā žāvēties. Der siltuma avots, kāds mājās pieejams: vai nu mēreni silta cepeškrāsns, vai arī apkures radiatori. Saknes žāvē lēnām. Lai process notiktu straujāk, sakni ieteicams sagriezt gabaliņos. Resnākās saknes daļas var pārgriezt uz pusēm. Sakne būs gatava un izkaltusi, kad to varēs viegli ar knikšķi pārlauzt.
• Izkaltētā pieneņu sakne nav rūgta.
Lieto labai veselībai
Pieneņu saknēs ir vielas, kas sekmē vielmaiņas darbību, mazina holesterīna veidošanos, stiprina arī cilvēka vispārējo imunitāti.
Pieneņu saknes lietojamas kā vērtīga barības piedeva. Šim nolūkam saknes gabaliņus samaļ kafijas dzirnaviņās un pulveri pievieno maltītēm. Dienas deva varētu būt pustējkarote. Nav svarīgi to ēst lielā daudzumā, bet regulāri. Pulveri arī var iebērt ūdenī, uzduļķot un dzert šādu suspensiju.
Pārdozēt īsti nav iespējams, taču ieteicamais lietošanas ilgums ir aptuveni mēnesis. Tad pārtrauc pieneņu kūri (būs jau arī apnicis). Pēc kāda laika var atkal atsākt.
• Mazdārziņā vajadzētu atstāt arī kādu pieneni, lai pavasarī būtu prieks par zeltainajiem ziediem un lapiņas vitamīnu salātiem.
Vāc arī citas veltes
Vēl ieteicams savākt dažādas krāsainās odziņas (pīlādžus, smiltsērkšķus, aronijas). Labākie veidi, kā tās saglabāt, – sasaldēt vai sakaltēt. Ievārījumi nav labākais paņēmiens, piemēram, pīlādžu pārstrādei. Sakaltētas odziņas gan būs vērtīgs našķis, skatoties televīziju.
Šogad labi padevušās saulespuķes. Galvas būtu aplam atdot kārajiem putniem. Saulespuķu sēkliņas ir ļoti vērtīgas, tās vajag lobīt un ēst, cik tik lien.
Vāc un glabā ābolus
“Ja dārzā sastādītas arī ziemas un vēlās ziemas šķirņu ābeles, plāno ābolu noņemšanu. Vēl var glabāšanai raut rudens ābolus. Taču, pirms ņem ražu, pārdomā, kur to glabāt,” skaidro uzņēmuma Pūres dārzi ābolu noliktavas pārzinis Mareks Zeļķis.
Labākā telpa
Lielaudzētāji augļus uzglabā speciālās glabātavās, nemainīgā temperatūrā un mitruma režīmā. Gaišie āboli vēlas mazliet siltāku, sarkanie – vēsāku gaisu. Vidēji glabātavās ir 1–3 grādus silts un ap 95% mitrs gaiss. Tāpēc sulīgus un skaistus vietējos ābolus veikalos var ēst līdz pavasarim.
Mājas apstākļos ābolu glabāšana parasti sagādā problēmas. Ja ir veicies un ir labs augļu pagrabs, vērts stādīt ziemas šķirņu ābeles. Taču jārēķinās, ka āboli ļoti ātri uzsūc dažādas smakas un garšas, tāpēc blakus kartupeļiem un bietēm esošais auglis nebūs garšīgs. Nederēs arī garāžas, kur smaržo pēc degvielas vai citām asām smakām.
• Viens no vienkāršākajiem veidiem ir pagrabā ar dēļu sienu atdalīt telpu āboliem.
• Ziemas āboli vācami, kad sēkliņa sāk brūnēt un auglim jau ir tīkama garša, bet ēšanai vēl šķiet par cietu.
Glabā pagaidu variantā
Ja mājā vēl ir vēsie bēniņi, ābolu kastes labi var glabāt tur, tikai sasedzot. Vienīgi vēsie bēniņi tagad ir retums. Turklāt jārēķinās, ka āboli garšo arī grauzējiem.
Mareks uzskata, ka mājas apstākļos bez sevišķām pūlēm augļus var saglabāt līdz jaunajam gadam. Tad parasti vēl nav bijuši lieli sali un ābolus var uzglabāt arī vienkārši kādā nojumē, attiecīgi piesegti ar segām. Ienesot siltākās telpās, augļi sāks strauji žūt un bojāties. Tādus neviens vairs nevēlas ēst.
Tādēļ speciālists uzskata, ka dažus mēnešus augļus var paglabāt, taču tad to darīt vairs nav vērts un labāk pirkt vietējos ābolus veikalā.
• Lai ābolus netraumētu, tos vāc ar cimdiem.
• Ziemas āboli salnu nebīstas.
• Ābolus vāc, kad augļi sausi.
PADOMS
Kā labāk glabāt kritušos ābolus?
Koki lieli, un ābolus ar roku aizsniegt grūti, sevišķi galotnē. No turienes tad nokrīt vislielākie un skaistākie. Arī tos vērts salasīt.
“Kritušie āboli, protams, glabājas daudz īsāku laiku nekā saudzīgi noņemtie, taču arī tos ir vērts salasīt,” skaidro saimniecības Pienjāņi augļkope Inese Skrēbena.
Kritušos augļus salasa kastēs pēc iespējas ātrāk, lai tie nepievilktos ar zemes vai tā saukto rudens garšu, tos nebojātu grauzēji un gliemji un tie tik strauji nepūtu. Šādus augļus (nojumē, uz balkona) var paglabāt, kamēr steidzamākie rudens darbi galā un var nodarboties ar pārstrādi: spiest sulas, žāvēt, vārīt ievārījumus un konservēt.
Ja ābols kritis mīkstā zālītē un maz sasities, tas var glabāties diezgan ilgi. Ābolu izturība atkarīga arī no šķirnes.
Visus ābolus ražas gadā nevar ne apēst, ne pārstrādāt, tādēļ tos, kurus grūti aizsniegt, ieteicams atstāt putniem. Viņi atlīdzinās, pavasarī paretinot kaitēkļu rindas.
