Kādi ir panikas lēkmes un veģetatīvās distonijas patiesie iemesli? 0
Retais no speciālistiem apšaubīs, ka panikas lēkmes un veģetatīvā distonija nav cilvēka īstā problēma, bet tikai simptomi, kas norāda uz citām problēmām. Šīm problēmām, kā rāda prakse, bieži ir dziļas saknes un vāja apzināšanās pakāpe.
Kā zināms, jebkurš simptoms satur noteiktu vēstījumu, ko mēģina nodot mūsu zemapziņa. Kādu vēsti nes panikas lēkmes? Par to portālā econet.ru raksta psihologs Sergejs Bočarovs.
Ko ar panikas lēkmju palīdzību zemapziņa mēģina darīt zināmu cilvēkam?
• Pirmā ziņa. Tā dzīvot nevar!
• Otrā ziņa. Tā nevar izturēties pret sevi!
• Trešā ziņa: Dzīvot bez dzīves mērķa ir atņemt savai dzīvei kaut ko ļoti svarīgu!
Tie ir vienkārši, bet visiem vienlīdz vērtīgi vēstījumi, jo viss ģeniālais patiesi ir vienkāršs. Aiz katra šāda vēstījuma ir individuāls dzīves scenārijs, un tajā pašā laikā var novērot kopīgas iezīmes, kas neizbēgami noved cilvēku pie panikas lēkmes vai veģetatīvās distonijas.
Ir zināms, ka vienam un tam pašam simptomam var būt dažādi cēloņi, un, lai izprastu vēstījuma būtību, rūpīgi jāizpēta konteksts, kurā tas notiek, tas ir, detalizēti jāiepazīstas ar katra dzīves vēsturi.
Pirmā ziņa. Tā dzīvot nevar!
Nevar ilgu laiku atrasties neapmierinošā psihoemocionālā stāvoklī, neveicot izšķirošus pasākumus, lai atrisinātu situāciju un pēc iespējas ātrāk izkļūtu no tās. Apkopota pieredze, laikposmā no 2011. līdz 2018. gadam palīdzot cilvēkiem, kuri cieš no panikas lēkmes.
Visiem cilvēkiem, kuri sūdzējušies par panikas lēkmi vai veģetatīvo distoniju, līdz to sākšanās brīdim bijis nelabvēlīgs dzīves periods, vienreizējs vai atkārtots negatīvs notikums, kas izraisījis ilgstošu stresu, neapmierinošu psihoemocionālu stāvokli. Īsāk sakot, cilvēks cietis, dzīvojis šajā stāvoklī vairākus mēnešus vai gadus, neatrisinot problēmas.
Visu šo laiku notika negatīvu emociju uzkrāšanās – trauksme, bailes, depresija, dusmas, aizvainojums. Tā savērpās panikas lēkmes spirālē. Šajā nozīmē panikas lēkme ne tikai runā, bet kliedz cilvēkam – nevar dzīvot pastāvīgos negatīvos psihoemocionālos pārdzīvojumos – tas nav mazāk bīstami kā dzīvot ar fiziskām sāpēm un nelūgt ārstu palīdzību.
Raksturīgi, ka panikas lēkmes vai veģetatīvā distonijas simptomi bieži (bet ne vienmēr) sākas ar zināmu aizkavēšanos pēc nelabvēlīgās pieredzes perioda, kad cilvēks jau pakāpeniski iegājis normālā psihoemocionālā stāvoklī. Pēc izlases pētījuma rezultātiem tāda aizkavēšanās bija no viena mēneša līdz diviem gadiem.
Tāpēc panikas lēkme vai veģetatīvā distonija cilvēkam bija liels pārsteigums un nekā nesaistījās ar iepriekšējo nepatikšanu un pārdzīvojumu periodu.
Cilvēki neņēma vērā šo periodu kā panikas lēkmes vai veģetatīvās distonijas cēloni, uztverot to kā “normālu” pieredzi savā dzīvē – kurš gan necieš un nepārdzīvo?
Panikas lēkmes un veģetatīvās distonijas sākšanās parasti notika dažu ārēju aktivizējošu notikumu ietekmē. Aktivizējošo notikumu vidū visbiežāk bija: slikta pašsajūta, kas radusies konkrēta iemesla dēļ, piemēram, nelabvēlīga medicīniskā diagnoze; veselības pasliktināšanās, saindēšanās ar pārtiku vai alkoholu; iespēja pieļaut kļūdu; nepamatotas cerības (vilšanās) par darbu; darba zaudēšanas draudi; nepamatotas cerības uz laulību; attiecību pārtraukšana ar tuviem un nozīmīgiem cilvēkiem; ieslodzījuma draudi; draudi saņemt negatīvu novērtējumu no citiem un citi.
Ja nebija ārēju aktivizējošu notikumu, panikas lēkme sākās ar automātisku domu, kas saturēja draudus. Turklāt šie draudi parasti bija iedomāti, taču cilvēkam bija liela ticība šādai domai, bieži vien par visiem 100%. Tādas domas izraisīja akūtu baiļu lēkmi, jo cilvēks lēkmes cēloni uztver kā veselības problēmu un reālus draudus ar iespējamām nopietnām sekām, pat līdz nāvei. Piemēram, tahikardijas lēkmi uztver kā “ar manu sirdi kaut kas nav kārtībā, tā sitas tik ātri, it kā gribētu izlēkt no krūtīm.. es miršu.”
Visiem cilvēkiem atgadās aprakstītie notikumi un rodas automātiskās domas, kas satur draudus.
Taču no panikas lēkmes un veģetatīvās distonijas cieš ne vairāk kā 10% no planētas pieaugušo iedzīvotāju skaita.
Šis fakts ir viegli izskaidrojams, ja ņemam vērā nelabvēlīgo dzīves periodu, kas bija pirms to parādīšanās. Dzīves periods ilgstošā stresā un negatīvā psihoemocionālā stāvoklī ir slēptais panikas lēkmes vai veģetatīvās distonijas parādīšanās iemesls.
Kas notiek ar cilvēku tādā nelabvēlīgā dzīves periodā, kurš rada un iegriež panikas lēkmes spirāli? Periodā, kurā cilvēks ir spiests nedzīvot tā, kā viņš vēlas. Viņa vēlmes un vajadzības netiek apmierinātas, dzīves mērķi netiek sasniegti. Tas izraisa hronisku stresu, neapmierinātību ar dzīvi. Cilvēkā bango un krājas tādas emocijas kā aizkaitinājums, dusmas, agresija, aizvainojums, depresija, greizsirdība, skaudība.
Daudzi psihoanalītiķi uzskata, ka kādā “jaukā” brīdī uzkrātās dusmas izlaužas no zemapziņas un tiek izlādētas panikas lēkmes veidā. Tas ir nepareizs spriedums. Dusmas, agresija patiešām var uzkrāties. Taču panikas lēkmes laikā cilvēki neuzvedas agresīvi. Panikas lēkmes veģetatīvie simptomi norāda uz baiļu reakcijas, nevis dusmu izpausmi.
Dusmu uzkrāšanās nav iemesls, bet pavadošais process galvenajam procesam, kas veido panikas lēkmi.
Galvenais panikas lēkmes un veģetatīvās distonijas veidošanās process ir baiļu uzkrāšanās, to izspiešana no apziņas un apspiešana bez mēģinājumiem tās veiksmīgi pārvarēt. Šīs bailes darbojas kā ierobežojumi cilvēka vēlmju un vajadzību apmierināšanai, rada stratēģijas, lai izvairītos no saprātīga riska, neveicina dzīves mērķu sasniegšanu. Tieši tas noved pie neapmierinātības ar dzīvi, dusmām, aizvainojuma, agresijas – viss nenotiek tā, kā es gribu.
Dzīvot pastāvīgās bailēs ir grūti, praktiski neiespējami. Tāpēc bailes tiek apspiestas un izstumtas no apziņas. To vietu ieņem depresija, dusmas, aizkaitinājums, aizvainojums un ķermeņa simptomi. Var teikt, ka panikas lēkme un veģetatīvā distonija lielā mērā ir neapzinātās bailes, kas ķermeņa līmenī izpaužas ar veģetatīviem simptomiem.
Protams, varētu iebilst – daudzi cilvēki ir neapmierināti ar dzīvi, pārdzīvo un cieš, viņi nespēj apmierināt savas vēlmes, vajadzības, sasniegt dzīves mērķus, bet viņiem nav panikas lēkmes un veģetatīvās distonijas.
Izskaidrojums ir tāds, ka cilvēkiem, kuriem ir panikas lēkme, piemīt viena īpatnība – viņi slikti atšifrē savus zemapziņas signālus.
Nepievērš tiem uzmanību un neatrisina problēmas. Kā zemapziņa vēl var darīt zināmu cilvēkam, ka tā dzīvot nevar? Pārbiedēt? Jā, ar nāves briesmām. Varbūt panikas lēkme beidzot liks cilvēkam veikt nepieciešamās pozitīvās izmaiņas dzīvē? Varbūt visbeidzot viņš gribēs iemācīties pareizi novērtēt draudu iespējamību un dzīves notikumu, situāciju sekas, un tādējādi atbrīvoties no bailēm. Atbrīvošanās no panikas lēkmes un veģetatīvās distonijas pamatā ir darbs ar sevi, kas atbrīvo no apspiestajām un izstumtajām gan apzinātajām, gan neapzinātajām bailēm.
Ja bailes ir nepamatotas, tas nozīmē, ka cilvēks zināmā mērā ir zaudējis saikni ar realitāti. Taču ķermeni nevar apmānīt. Ja ir no apziņas izstumtas un apspiestas bailes, būs ķermeņa simptomi, kas izpaužas kā panikas lēkme un veģetatīvā distonija.
Ja cilvēks to saprot un sāk atbrīvoties no savām bailēm, tad visi veģetatīvie simptomi pamazām pazūd. Cilvēks sāks dzīvot, apmierinot savas vēlmes, vajadzības un sasniedzot dzīves mērķus, gūstot prieku no dzīves.
Otrā ziņa. Tā nevar izturēties pret sevi!
Cilvēkiem, kuriem ir panikas lēkme, ir specifiska sevis uztvere. Parasti viņiem ir dziļa pārliecība par savu bezpalīdzību, nepilnvērtību, sevis nepieņemšana un doma, ka citi arī viņu nepieņem. Cilvēks domā – es esmu vājš, esmu bezpalīdzīgs, es neesmu nekas, es neko nespēju, es nekontrolēju situāciju utt. Domas par nepieņemšanu skan šādi – nevienam mani nevajag, mani nemīl, es esmu sliktāks par citiem, es esmu slikts, es neesmu no šīs pasaules un līdzīgi.
Veidojas negatīva attieksme pret sevi, negatīva attieksme pret savu pašreizējo pieredzi un negatīva attieksme pret savu nākotni. Kā tādā situācijā nekrist depresijā?
Depresija “sagriež” panikas lēkmes spirāli tik ļoti, ka neizbēgami piemeklē panikas lēkme.
Kamēr cilvēks nemainīs dziļo viltus pārliecību par savu bezpalīdzību un nepieņemšanu, nevar cerēt, ka panikas lēkmes problēma tiks atrisināta. Tikai dziļi iesakņojušos pārliecību izpēte un priekšstata maiņa par savām reālajām iespējām ļaus cilvēkam sasniegt dzīvē to, ko vēlas, un tieši tas novedīs pie pozitīva rezultāta.
Trešā ziņa: Dzīvot bez dzīves mērķa ir atņemt savai dzīvei kaut ko ļoti svarīgu!
Ir vēl viena problēma, kas jāatrisina, lai panikas lēkme beigtos uz visiem laikiem. Tā ir tā saucamā eksistenciālā problēma (dzīves jēgas trūkums). Lai to izdarītu, jāatrod atbildes uz jautājumiem – kas es esmu pasaulei, kāpēc es esmu šeit, kāda ir mana misija, kāds ir manas dzīves galvenais mērķis?
Tikai cilvēka patiesā “Es” un dzīves galvenā mērķa apzināšanās var piešķirt cilvēka dzīvei jēgu, izvest uz plašā galvenā dzīves ceļa un novērst, tēlaini sakot, maldīšanos pa krūmiem un brikšņiem vai pat iekrišanu grāvī, kas liek cilvēkam krist panikā.
Visos 387 izlases veidā aplūkotajos gadījumos cilvēkiem tika uzdots jautājums – kāda ir jūsu dzīves jēga? Visos gadījumos cilvēki atbildēja – es nezinu, neesmu par to domājis, manai dzīvei nav jēgas, vai arī bija dažas neskaidras, apšaubāmas atbildes.
Dažiem cilvēkiem panikas lēkmes un veģetatīvās distonijas ārstēšanas procesā rodas jautājums – vai iespējams atbrīvoties no panikas lēkme, neatrisinot eksistenciālo problēmu; nemeklējot dzīves jēgu, nenosakot dzīves galveno mērķi? Jā, iespējams. Bet kā izdarīt, lai nerastos jauni izkropļoti realitātes novērtējumi, kas rada jaunas bailes un atkārto panikas lēkmes veidošanās mehānismus?
Lai to paveiktu, ir nepieciešams atrisināt eksistenciālo problēmu. Bezmērķīgā klaiņošana pa dzīvi ir galvenā problēma, kas noved cilvēkus pie panikas lēkmes un veģetatīvās distonijas. Vai ir vērts atkārtot šo ceļu?
Cilvēku, kurš atradis dzīves galveno mērķi un virzās pie tā, ceļā apdraud briesmas. Ja tās ir reālas, cilvēks baidās, bet turpina iet tālāk, pārvarot bailes. Viņš dodas tālāk, garām bailēm. Nepamatotām bailēm un to izfantazēšanai neatliek ne laika, ne spēku.
