Kādēļ pēc neatkarības atgūšanas sagruva rūpniecība? Grāmatā atmasko militarizēto tautsaimniecību Latvijā 48
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ilgoņa Upmaļa jaunā grāmata “Latvija – PSRS impērijas militarizētā kolonija” sniedz ievērojamu priekšstatu, cik ļoti padomju militārrūpnieciskā kompleksa metastāzes bija pārņēmušas visu Latvijas PSR tautsaimiecību.
I. Upmalis pazīstams kā 90. gadu sākumā Latvijas valdības izveidotā Krievijas armijas izvešanas kontroles biroja vadītājs un autors vairākām iepriekš izdotām grāmatām, kas stāsta par PSRS armijas klātbūtni Latvijā – “Latvija – PSRS karabāze” (2006), kas tulkota arī angliski, un “Latvija padomju militāristu varā 1939–1999” (2012).
Jaunās grāmatas apakšvirsraksts vēsta, ka tā veltīta PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa ietekmei uz Latvijas ekonomiku 1940./1941. un 1945.–1991. gadā. Tā papildina stāstu, kādēļ pēc neatkarības atgūšanas sagruva padomju parauga Latvijas PSR rūpniecība.
Kā ievadā skaidrojis pats autors, pie Latvijas PSR tautsaimniecības rūpnīcu sabrukuma pēc 1990. gada vainojama ne tikai tā laika Latvijas valdība, bet galvenokārt “ar PSRS sabrukšanu saistītais Latvijas PSR militarizētās tautsaimniecības mobilizācijas ekonomikas sabrukums un militārrūpnieciskā kompleksa darbības pārtraukšana Latvijā”.
“Noteikti visi esat dzirdējuši sakām, ka neatkarīgā Latvija iznīcinājusi rūpniecību. Jā, iznīcināja, taču padomju Latvijas rūpniecību. Bet Latvijas valsts rūpniecību sāka iznīcināt 1940. gadā, turpināja 50. gados, un šā procesa sekas ir jūtamas vēl tagad,” grāmatas atvēršanā atzīmēja Eiropas Parlamenta deputāte Ineses Vaidere.
Lai gūtu priekšstatu, cik ļoti padomju militārrūpnieciskā kompleksa metastāzes bija pārņēmušas visu Latvijas PSR tautsaimiecību, I. Upmalis ielūkojies Latvijas arhīvos glabātajos LPSR rūpnīcu Pirmo (slepeno) daļu dokumentos.
“Varu apgalvot, ka reti kura Latvijas PSR rūpnīca neražoja produkciju militāri rūpnieciskajam kompleksam un grūti nošķirt, kur sākas un beidzas ražošana militārām un tautsaimniecības vajadzībām,” tā autors.
Darbā izmantoti dokumenti, kas padomju gados skaitījās slepeni; pēc PSRS iziršanas līdz 2014. gadam Krievijas arhīvos bija brīvi pieejami, bet Vladimira Putina varas laikā atkal pasludināti par neizpaužamiem.
Grāmatas 346 lappusēs visai plaši, brīžiem varbūt pat pārāk, izklāstīts konteksts – PSRS militārrūpnieciskā kompleksa tapšanas un attīstības vēsture, Latvijas pirmskara tautsaimniecība un kādu iespaidu uz to atstāja 1939./1940. gada notikumi un padomju okupācija, Baltijas kara apgabala izveide.
Būtiskākā, manuprāt, interesantākā grāmatā ir 11. nodaļa “Militāri rūpnieciskā kompleksa pasūtījumi Latvijas PSR rūpnīcās” ar 137 dažādu uzņēmumu uzskaiti, lakoniski norādot, kāds bijis šo rūpnīcu pienesums PSRS armijas vajadzībām.
Rūpnīcām nemaz nevajadzēja būt tīri militārām vai ar metālapstrādes vai elektronikas profilu. Piemēram, Vangažu dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca ražoja īpašas betona plāksnes kara aviācijas lidlaukiem, kokrūpniecības nozarei nācās piegādāt kokmateriālus armijas objektu celtniecības vajadzībām, šim pašam mērķi kalpoja arī dolomīta karjers Pļaviņās.
Šūšanas, ādas apstrādes, pārtikas nozarē teju katrā uzņēmumā bija segments, kas darbojās armijas labā. Tā Liepājas maizes kombināta uzdevums bija ražot sausiņus armijas mobilizācijas rezervēm. Netrūka uzņēmumu, kas remontēja armijas tehniku un transporta līdzekļus.
Padomju sistēma neparedzēja informēt strādniekus, kam domāts tas, ko tie ražo. Šāda informācija skaitījās slepena. Strādājošajiem nebija ne jausmas, kāds lietojums paredzēts attiecīgajai elektroniskajai shēmai, aparātam vai brezenta pārklājam, kas tiem jāšuj.
Grāmatas autors atzīst, ka publicētais uzskaitījums nemaz nav pilnīgs, jo ārpusē palikuši atsevišķu rūpnīcu cehi, mazāka mēroga rajonu un pilsētu uzņēmumi, kā arī kolhozu un sovhozu ražotnes, kas arī nodarbojās ar PSRS armijas, tās Latvijas teritorijā izvietoto bāzu, kopskaitā ap 300, apgādi.
Kā saistoša atzīmējama arī 12. nodaļa, kas vēsta par Latvijas PSR uzņēmumu pienākumiem gatavoties “X stundai”, tas ir, mobilizācijas rezervju uzkrāšanu, tāpat 15. nodaļa “PSRS militāri ķīmiskā kompleksa darbība Latvijā” un stāsts par padomju raķešu bāzu tīklu Latvijas PSR.
Grāmata tapusi par Eiropas Parlamenta līdzekļiem, kurus sarūpējusi eirodeputāte I. Vaidere. Izdevumu paredzēts dāvināt visām Latvijas skolām, augstskolām un bibliotēkām.
