Kādēļ Okupācijas muzeja nākamie 25 gadi būs svarīgāki nekā iepriekšējie? 8
Pirms 25 gadiem izveidotais Latvijas okupācijas muzejs (OM) šodien, 27.jūnijā, Melngalvju namā un pēc tam muzeja pagaidu telpās Raiņa bulvārī kopā ar draugiem un atbalstītājiem no visas pasaules latviešu organizācijām svinēja ceturtdaļgadsimta jubileju. Atceros, kā OM idejas tēvs ASV dzīvojošais vēstures profesors Paulis Lazda savulaik intervijā “LA” sacīja, ka visgrūtāk būs pārvarēt okupācijas sekas cilvēku prātos. Par to liecina arī tie šķēršļi, ko OM piedzīvojis, iecerot uzbūvēt izcilā arhitekta Gunāra Birkerta projektēto Nākotnes namu. Tam tagad vajadzēja būt jau gatavam, taču pagaidām celtniecības vieta ir tikai iezīmēta ar žogu.
“Gunārs Birkerts namu iecerēja kā metaforu: no tumšās pagātnes uz gaišo tagadni un uz apskaidroto nākotni. Padomju okupācijas laika drūmajai celtnei viņš piešķīra nākotnes dinamiku”, uzrunā sacīja OM biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs. Viņš uzsvēra, ka Latvijas Okupācijas muzeja stāsts ir Latvijas stāsts – par nāciju, kura pirms simt gadiem alka pēc savas valsts uz savas zemes, kura izcīnīja savu valsti un veidoja to pēc savas sejas un līdzības. Bet tas ir arī stāsts par divu svešu un naidīgu totalitāru varu sazvērestību pret jauno valsti, stāsts par Latvijas valsts sagraušanu un nācijas apspiešanu, stāsts par centieniem tautu ar viltu un vardarbību pazemot, pakļaut, izkliedēt, iznīdēt, stāsts par bojāeju, bailēm, bezspēcību, gļēvulību un nodevību.”Bet vienlaikus tas ir stāsts par nepakļaušanos, pretošanos, varonību un spēju saglabāt dzīvu atmiņu par zaudēto valsti, lai tā atkal celtos kā Ausekļa “Gaismas pils””, teica V. Nollendorfs.
OM apmeklējums ir iekļauts daudzu ārvalstu delegāciju oficiālo vizīšu programmā. Muzeja darbinieku saimi sveicot, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece sacīja, ka bieži vien, tiekoties ar citvalstu parlamentāriešiem, viņi piemin, ka pēc OM apmeklējuma ir guvuši dziļāku izpratni, kāda ir bijusi Latvijas pagātne un novērtē, cik daudz Latvija ir sasniegusi. Ministru prezidents Māris Kučinskis uzrunā sacīja, ka “muzejs aiztur laiku, tas darbojas kā izziņas avots, skolotājs un sargs, kas neļauj par vēsturi melot”.
Muzeja ilggadējs draugs, analītiķis un politikas speciālists no ASV Pols Goubls veselības stāvokļa dēļ nebija varējis Latvijā ierasties personīgi. Taču rakstiskā sveicienā viņš atzīmējis, ka neviena cita institūcija Latvijā nav darījusi tik daudz kā OM, lai gādātu, lai okupācijas šausmas nekad neaizmirstos. P. Goubls uzskata, ka muzeja nākamie 25 gadi būs svarīgāki nekā iepriekšējie: “Ar katru aizejošo gadu samazinās to cilvēku skaits, kuriem ir tieša okupācijas pieredze un atmiņas. Tas nozīmē, ka muzejam jāuztur dzīvas šīs atmiņas. Ja 1993. gadā muzeja uzdevums bija sakopot latviešu atmiņas par okupāciju, tagad tam jāuzņemas atbildība, ka latvieši un pasaule okupāciju neaizmirst.”
Kā otru, vēl daudz svarīgāku iemeslu P. Goubls min tādu apdraudējumu novēršanu, ka, laikam ejot, cilvēki mēģinātu mainītu pagātni: “Diezgan bieži viņi notikumus iztēlo maigākus nekā tie bija, iestāstot sev un citiem, ka pagātnes notikumi nebija tik svarīgi vai tik briesmīgi, kā tos iztēlo “vecie ļaudis”. Vai, pretēji, viņi attīsta stāstu, kurā pagātni tēlo drūmāku nekā tā bija, visu uzmanību veltot upuriem un nevis latviešu patriotu varonīgajiem centieniem pretoties. Muzejs var palīdzēt novērst šos divus apdraudējumus.“ Turklāt arvien mazākam apmeklētāju skaitam ir kāda cita vieta, kur uzzināt par okupāciju, un nākamajos gadu desmitos Okupācijas muzejs kļūs tāda vienīgā, spriež Goubls.
