Valdis Krastiņš: Kādēļ ne mēs? Māc skaudība par francūžiem 10
Emanuels Makrons ieguvis pārliecinošu uzvaru Francijas parlamenta – Nacionālās sapulces – vēlēšanās. Viņa veidotā politiskā partija “La Republique En Marche” ieguvusi vairākumu, kas nodrošina iespēju veikt nepieciešamās reformas. Tomēr, pirms sākt runāt par tām, jāatgādina, ka, pirmkārt, pirms gada Makrona partijas vēl vienkārši nebija, otrkārt, ievēlēto deputātu vairākums līdz šim nav bijuši saistīti ar politiku.
Protams, Makrona pretinieki jau sākuši kliegt, ka tā esot diletantu armija, ka to nevarēšot vadīt, ka tā nebūšot spējīga pieņemt kvalitatīvus lēmumus un tamlīdzīgi. Uz to Makronam ir atbilde – jaunievēlētie deputāti nebūs pieejami tradicionālajām parlamenta spēlēm un intrigām, bet par pārējo jāgādā vadītājiem. Jāņem vērā, ka deputāti nāk no visām Francijas malām, no visiem sabiedrības slāņiem, un šī atlase notikusi bez partijas vadības iejaukšanās. Tā ir milzīga priekšrocība (atcerēsimies mūsu partijnieku “gudros” ģīmjus, izvēloties kandidātus vēlēšanām pēc reiz deklarētā principa “jāliek lielākais kretīns”…). No sirds novēlu Makronam veiksmi!
Makrona prioritāšu saraksts ir šāds:
Piecu gadu laikā samazināt valsts pārvaldes izdevumus par 60 miljardiem eiro.
Par 120 000 samazināt ierēdņu skaitu.
Pārskatīt un sakārtot darba likumdošanu, samazinot dažādās privilēģijas un priekšrocības, kas ļoti bremzē darbaspēka mobilitāti.
Izglītības reformu – pēc iespējas ātrāk.
Tas nebūs viegli – jo vairāk tādēļ, ka vēlēšanās piedalījās mazākums, un to Makronam jau norāda. Tomēr tā ir lieliska izdevība, īsta revolūcija, kura var novest pie lieliskiem rezultātiem.
Franciju nu nekādi nevar salīdzināt ar Latviju: frančiem ir revolucionāras tradīcijas, ass latīņu prāts, spēja ātri reaģēt. Ja nu uz šī fona iedomājamies pašmāju gudrīšus, kam dažkārt gan ir jaunības vaibsti, bet kas neglābjami sapinušies partiju intrigu mudžekļos… Vai tiešām Latvijā nav neviena, kurš varētu nākamā gada Saeimas vēlēšanās Makrona pieredzi vismaz daļēji pārnest uz Latviju? Jo intrigās sakaltie puskoka lēcēji spēj tikai nonākt no vienas neveiksmes pie otras, no viena pusdarba pie otra, no vienas pusreformas pie otras. Pat tad, ja kāds viņu vidū tiešām vēlas ko uzlabot… Mani māc skaudība un apbrīna par franču uzdrīkstēšanos. Kādēļ ne mēs?
