Kā palīdzēt aizmigt 0
Vecākiem jāievieš viens vai vairāki rituāli, kas noskaņo bērnu uz gulēšanu, un ikreiz – gan pirms dienas, gan vakara miega – jāpiekopj. Pirms diendusas mazajam var lasīt priekšā grāmatu, dziedāt šūpuļdziesmu, atskaņot mierīgu mūziku vai maigi glāstīt muguriņu. Visiem bērniem viena recepte neder, tādēļ jāizmēģina dažādi nomierinoši paņēmieni, līdz atradīsiet īsto. Lielākam ķiparam, kurš jau runā, var jautāt, kas viņam patiktu un palīdzētu iemigt.
Ja, neskatoties uz vecāku pūliņiem, bērnam nekādi neizdodas ieslīgt snaudā, jārūpējas, lai 30–60 minūtes viņš vienkārši atpūstos gultā, mierīgā gaisotnē, nedarot neko, kas noslogo ķermeni un prātu. Mazais var, piemēram, atlaisties un vaļējām acīm klausīties rāmu mūziku vai pasakas audioierakstu. Aktīvistam, kurš nav pierunājams apgulties, labāk patiks mierīgi pārrunāt dienas notikumus vai šķirstīt bilžu grāmatu. Arī tā iespējams nomierināt nervu sistēmu.
Nevajadzētu uz bērnu dusmoties un spiest likties uz auss pret paša gribu! Pavēlošas frāzes – Guli taču! Aizver acis! – tikai pastiprina mazā satraukumu, vēl vairāk apgrūtinot ieslīgšanu snaudā. Nav vēlams arī manipulēt ar bērna jūtām, piemēram: Mammīte būs ļoti bēdīga, ja tu nečučēsi. Tā var panākt vien to, ka nemieram pievienojas vainas izjūta.
Ieteicams vienkāršiem vārdiem paskaidrot, kādēļ gulēt diendusu ir tik svarīgi, ka pēc tās jutīsies labāk. Var nomierināt, sakot, ka iespējams arī vienkārši guļus atpūties. Bieži vien, zūdot psiholoģiskajam spiedienam, ka noteikti jāiemieg, mazais atslābinās un iesnaužas.
Būtiski ir ievērot noteiktu dienas kārtību. Ja mazais skaidri zina, ka, piemēram, neilgi pēc pamošanās ieturēs maltīti, tad dosies garā pastaigā, atgriezies paēdīs pusdienas un ies gulēt diendusu, viņš jūtas drošāk un mierīgāk, laikus noskaņojas čučēšanai un aizmieg vieglāk. Savukārt, ja viss notiek haotiski un katru dienu citādi, bērns kļūst nemierīgs un apjūk.
Liekot mazo gulēt, arī mammai vai tētim uz mirkli jānorimst. Ja pats aktīvi darbojas, mazajam rodas vēlme līdzdarboties.
Bērnam ir vieglāk aizmigt, ja mamma, citiem vārdiem – viņa miera un drošības avots, apguļas blakus. Tas var būt arī tētis vai cits mazajam mīļš cilvēks. Tomēr ķiparam reiz būs jāiemācās ieslīgt snaudā vienatnē. Klātbūšanu vēlams pārtraukt, attālinoties pakāpeniski. Gulēšanu līdzās sākumā var aizvietot ar pasēdēšanu blakus, vēlāk izlīdzēties ar īslaicīgu rociņas paturēšanu vai muguriņas paglaudīšanu, līdz pāriet uz to, ka uzspiežam uz vaidziņa buču, novēlam saldu dusu un pazūdam no mazā redzesloka. Par mammas aizvietotāju var kļūt kāda mīļmantiņa, kas vienmēr dus blakus.
Ja, midzinot bērnu, jūtaties satraukta, necentieties izlikties, ka tā nav. Vienalga pamanīs. Labāk pastāstiet, kā un kāpēc jūtaties, piemetinot, ka viņš par to nav atbildīgs. Piemēram: Esmu sakreņķējusies, jo netieku galā ar darbiem, bet tev par to nevajadzētu satraukties vai Mēs ar tēti sastrīdējāmies – pieaugušie tā mēdz darīt, ja par kaut ko nesakrīt domas. Nekas mazo nebiedē vairāk kā neziņa un neizpratne.
Sākam iet dārziņā
Vecāki bieži satraucas, vai mazais spēs aizmigt bērnudārzā – svešā vietā, citā gultiņā, bez mammas. Patiesībā pat liela daļa ķiparu, kuri mājās diendusu neguļ, dārziņā to dara, mierina daktere Cimdiņa. Tur uz miegu noskaņo aktivitātēm piesātināts, nemainīgs dienas režīms un pieredzējušas auklītes. Bieži vien nostrādā tā dēvētais bara efekts: Ja visi bērni tā dara, es arī!
“Daudzi vecāki ir stāstījuši, ka dienā, kad nemaz nav plānojuši atstāt mazo gulēt dārziņā, viņš pats noģērbies un ielīdis midziņā, redzot, ka citi tā dara. Intereses vadīts, sekojis grupiņas biedru piemēram un saldi aizmidzis,” iedrošina Dace Čible.
Tomēr adaptācijas periodā, kad bērns tikko sācis apmeklēt pirmsskolu, grūtības iemigt ir normāla parādība. Ķipars ir nokļuvis jaunā vidē, apkārt – nepazīstami cilvēki. Iespējams, viņš īsti nesaprot, kas tālāk būs, vai mamma vispār atnāks pakaļ. Guļamtelpā atrodas arī citi – var būt bažas, kas notiks, kamēr viņš gulēs. Tādēļ vismaz pirmās divas nedēļas, kamēr mazais iejūtas, ieteicams atnākt viņam pakaļ vēl pirms diendusas. Vēlāk jājautā audzinātājai, kā klājas ar adaptāciju, vai var atstāt ilgāk. Aizmigt bērnudārzā mazais spēs vien tad, kad tur jutīsies mierīgi un droši.
Vēlāk grūtības aizmigt var izraisīt satraucoši notikumi mājās vai bērnudārzā, piemēram, konflikti ar vienaudžiem vai nepatika pret auklīti, kura sabārusi. Ja bērns dārziņā nespēj aizmigt, mierīgā sarunā jācenšas izdibināt, kas izraisa stresu.
Ieteicams atvases dienas kārtību laikus pielāgot bērnudārza režīmam. Ja mazais radis celties, piemēram, pusdesmitos no rīta un gulēt diendusu četros, viņam būs ļoti grūti pēkšņi sākt celties septiņos un likties uz auss vienos. Veltas cerības, ka šādā situācijā viņš par dārziņu būs sajūsmā! Režīms jāmaina pakāpe- niski, ikreiz pabīdot mošanās un gulētiešanas laiku vien par pusstundu un ļaujot mazajam desmit dienas pierast pie izmaiņām, piekodina daktere Cimdiņa.
Vēlams mazajam dot līdzi kādu iemīļotu rotaļlietu: Re, šis zaķītis tevi sargās! Apskāvis mantiņu, mazais jutīsies drošāk, jo tā viņa uztverē ir kā mammas daļiņa. Tādēļ mīļmantiņa parasti ir neaizstājama arī tad, kad jau pavisam novazāta. Vislabāk ļaut mazajam pašam izvēlēties, kuru lietu ņemt līdzi. Tas var būt arī kāds lakatiņš vai spilvens.
