Natalka Pozņaka-Homenko: Kādēļ izgāzās Putina blickrīgs 0
Natalka Pozņaka-Homenko, Kijiva, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gatavojot savu “speciālo operāciju” Ukrainā (bet būtībā pilna mēroga iebrukumu ar jaunu fāzi karā pret Ukrainu, kas tika uzsākts pirms astoņiem gadiem), Putins rēķinājās jau pēc trim dienām ieņemt Kijivu un soļot parādē pa Kreščatiku.
Krievijas karaspēka pavēlniecība pārliecināja savu personālu, ka viņus sagaida viegla pastaiga, ka viņi brauc glābt savus brāļus, krievu ļaudis, kuriem likts aizmirst, ka viņi ir krievi, no mistiskajiem “banderiešiem”, ka viņus kā atbrīvotājus sagaidīs ar ziediem. Pirmajās uzbrucēju rindās bija OMON vienības iespējamo protestu apspiešanai, bet iekarotāju bagāžā parādes forma un omoniešu steki.
Realitāte izrādījās pilnīgi atšķirīga. Krievijas agresija ukraiņos pamodināja brīvību mīlošo kazaku gēnu un apvienoja nāciju. Pirmajās dienās rindas uz pieteikšanos teritoriālajā aizsardzībā bija milzīgas – tajā pieteicās visi, kas mācēja apieties ar ieročiem un gribēja aizsargāt savu zemi. Nedaudzu dienu laikā Kijivas ielās un visapkārt galvaspilsētai tika izveidoti kontrolposteņi, ierakumi, citas aizsardzības būves, tādēļ ienaidnieks šeit varēja ielauzties tikai iebrukuma sākumā un arī tad ne tālāk par nomales rajoniem, no kurienes tika padzīts.
Karoja ne tikai mobilizētie. Pirmajās kara dienās Ukrainā stāstīja patiesos notikumos bāzētas anekdotes par vienkāršiem ukraiņiem, kas ar kailām rokām sagrāba “nomaldījušos” krievus kopā ar tehniku. Par vecmāmiņām, kas pacienāja “atbrīvotājus” ar tēju, kurā bija iejaukts purgens, un saindētiem pīrādziņiem. Par Konotopas “raganām”, kas uzsūtīja lāstu okupantiem. Par ukraiņu pretošanās simbolu kļuva Čūsku salas aizstāvju atbilde kreiserim “Moskva” uz aicinājumu nolikt ieročus, kas nekavējoties aplidoja visu pasauli: “Krievu kara kuģi, ej na…!” Starp citu, pēc pusotra mēneša Melnās jūras karaflotes flagmanis nogrima dzelmē, kad tam bija trāpījušas divas ukraiņu raķetes “Neptun”.
Kur meklējama Putina stratēģiskā kļūda? Būs nepietiekami ar to, ko pateicis bijušais FDD pulkvedis un terorists Igors Girkins, kas 2014. gadā organizēja Slavjanskas sagrābšanu Doneckas tuvumā. Viņš norāda, ka tagad Krievijas armiju komandē “50% bailīgi pielīdēji, no kuriem puse ir debili, bet otra puse nodos jebkurā brīdī”. Derīgi zināt, ka mūsdienu Krievija sen dzīvo propagandas mašīnas izveidotajā paralēlajā realitātē, kam nav nekā kopīga ar patieso lietu stāvokli.
Šī realitāte turas uz trim postulātiem: uzpūsta patosa, meliem un izdomātas aizsargāšanās no ārēja ienaidnieka, kas visus apdraud. Ja ienaidnieka nav, tas jāizdomā: tie var būt kolektīvie Rietumi, NATO, Čečenija, Gruzija vai Ukraina. Krievijas iedzīvotāju prātā stingri iegūlis postulāts, ka “krievu ieroču triumfs nozīmē Krievijas atdzimšanu”. Tādēļ impērijas saglabāšanas vārdā Krievijai visu laiku ar kādu ir jākaro, kāds jāiekaro, kāds jāuzvar. Un šie meli un propaganda ir tik spēcīgi, ka Ukrainā gūstā nokļuvušo krievu karavīru mātes vairāk tic televizoram nekā saviem bērniem. Viņas pat nesamulsina tas, ka TV visu laiku apgalvo, ka “zaudējumu nav”, un translē bēru sižetus par kritušajiem Ukrainā.
Tādēļ agri vai vēlu Krieviju gaida krahs. Pirmkārt ilūziju pasaules krahs, kas armiju padara par bezpalīdzīgu un dezorientētu. Izslavētā “otra lielākā pasaules armija” izrādījusies par marodieru un slepkavu baru, kas okupētajās teritorijās izvērsis īstu genocīdu. “To, ko esmu ieraudzījis Ukrainā, varu salīdzināt tikai ar Čečeniju. Esmu bijis Afganistānā, Irākā un citos karstajos punktos. Taču tādu nežēlību pret mierīgajiem iedzīvotājiem atļaujas tikai krievi,” man teica kāds daudz redzējis ārzemju žurnālists.
Krievijas varenība turas uz skaitu: pagaidām tās rīcībā ir daudz ieroču un pietiekami arī dzīvā spēka. Taču tai nav tā, kas ir ukraiņiem – pašaizliedzības un gatavības iet līdz galam par brīvību un godu. Kā to demonstrē Mariupoles aizstāvji, okupēto pilsētu Hersonas, Melitopoles vai Energodaras iedzīvotāji, tūkstošiem ukraiņu, kas mierīgās profesijas nomainījuši pret bruņotu cīņu.
Tādēļ Ukraina uzvarēs. Tā jau ir uzvarējusi – visa pasaule ir ieraudzījusi agresora būtību un uzpūsto varenību. Jautājums tikai par laiku un upuru daudzumu, jo katra kara diena nozīmē cilvēku bojāeju, pārsvarā tie ir mierīgie iedzīvotāji. Pagaidām pret Krieviju karo tikai Ukraina (tiesa, ar partneru milzīgu palīdzību, par ko tiem liels paldies). Ja starptautiskā sabiedrība vismaz slēgs Ukrainas gaisa telpu krievu raķetēm, tas ļaus izvairīties no upuriem un uzvara kļūs par realitāti visai tuvā nākotnē.
Vēlams, lai tas notiktu līdz 9. maijam, kad Krievijā ieplānots kārtējais trakums jeb uzvaras svinēšana. Tikai ar kopīgām pūlēm iespējams apturēt šo monstru un saglabāt mieru.
