Džesikas stāsts ir pavisam citāds. Viņa neizvēlējās mājdzemdības pēc negatīvas slimnīcas pieredzes, kā es to darīju. Viņai jau pirmās dzemdības bija tādas, kā viņa to bija vēlējusies. Maigas, drošas dzemdības pazīstamā vidē. 0
Protams, aizvien vairāk ārsti un medmāsas izvēlas mājdzemdības.
Viņiem ir tas, kā man nebija. Viņi grib to, ko Džesika izdarīja.
Šeit ir neliels ieskats viņas stāstā un nedaudz vairāk par viņas topošo filmu. Es ziedoju $100 viņas filmas uzsākšanas kampaņai. Ceru, ka jūs arī tā darīsiet:
“Ārpus scenārija”, Džesika Mora
Es vienmēr biju “labā meitene”. Vecākā meita ģimenē, es vienmēr visiem izdabāju. Ievēroju noteikumus un nekad neiekļuvu nepatikšanās. Darīju lepnus savus vecākus un skolotājus. Pilnīgs pretstats savam jaunākajam brālim.
Pirmo reizi izgāju ārpus šī scenārija, kad pēdējā brīdī atteicos no stipendijas studijām Vašingtonas universitātē Seintluisā – pirmkursnieku orientēšanās nedēļas nogales laikā. Es izvēlējos doties uz mazāku, privātu Kristiešu universitāti Arkanzasā.
Atkal izgāju no scenārija, apprecoties koledžas laikā. Mani vecāki atguvās, bet sākotnēji bija vairāk kā neapmierināti par nepareizā laika izvēli šim notikumam. Mans tēvs vairāk par visu baidījās, ka es palikšu stāvoklī un nepabeigšu augstskolu. Es daļēji izpirku savu vainu, pabeidzot augstskolu. Izrādījās, mans tēvs veltīgi uztraucās par manu palikšanu stāvoklī. Es pavadīju četrus gadus, mēģinot ieņemt bērniņu un pārcietu divas zaudētas grūtniecības. Visbeidzot mani divi bērni tika ieņemti pateicoties mākslīgajai apaugļošanai.
Es biju medmāsa, kas strādāja jaundzimušo un pediatriskajās intensīvās aprūpes nodaļās. Mana ģimene un draugi uztvēra par pašsaprotamu, ka es savus bērnus dzemdēšu slimnīcā, ka to dara gandrīz 99% sieviešu Amerikā.
Ar tik ļoti “gaidītu” un tehnoloģiski sarežģītu grūtniecību, kādēļ gan lai es riskētu?
Mana izvēle nebija viegla. Es kritiski izvērtēju datus un izsvēru riskus. Rūpīgi izpētīju opcijas. Un nolēmu, ka vislielākā iespēja drošām un nesarežģītām dabīgām dzemdībām būs manās mājās kopā ar cilvēkiem, ko pazinu un kam uzticējos.
Mana ģimene un daži no maniem kolēģiem tam nevēlējās piekrist.
Bet tad, kad tas beidzot notika, mana dzemdību pieredze bija kaut kas vairāk nekā es pat tiku iedomājusies.
Tā bija manas dzīves visskaistākā un spēcīgākā pieredze.
Kopš tā laika esmu noskaitījusies kā mani draugi un ģimenes locekļi pieredzējuši pilnīgi pretējas dzemdības. Tādas, pēc kurām viņi jutušies bezspēcīgi, nobijušies, satraukti un sakauti.
Esmu arī satikusi vairākus kolēģus un slimnīcu dzemdību speciālistus, kas izvēlējās dzemdēt mājās.
Bieži vien viņi par savu izvēli noklusēja, slēpa no draugiem, ģimenes un kolēģiem. Bet es gribu izstāstīt viņu stāstu. Stāstu, kas potenciāli var paplašināt mājdzemdību izpratni vairāk nekā tas, kā to mēdz attēlot medijos.
Te nu es esmu, atkal izgājusi ārpus scenārija. Veidoju dokumentālu filmu. Esmu praktizējoša ārste un divu bērnu māte. Nekad neesmu apmeklējusi filmu veidošanas skolu. Tas var izklausīties nedaudz traki, bet tieši tas notiek.
Es uzsāku šo projektu, kad manai meitai bija trīs mēneši. Ņēmu līdzi savu piena pumpi uz intervijām un pārskatīju scenārija kopijas, barojot viņu ar krūti. Tas nebija viegli un vēl nav beidzies. Bet, kad vien kļūst grūti, es pārskatu kādas no intervijām vai dzemdībām, ko esam uzfilmējuši.
Šajos dzemdību stāstos ir tik daudz skaistuma un gudrībās, zināšanu un spēka.
Es nevaru vien sagaidīt, kad varēšu ar tiem dalīties ar visu pasauli.
Atrašanās ārpus scenārija, kā izrādās, ir vislabākā vieta, kur būt.
