Kādas zeķes piedien tautastērpam, un kā senāk sievas rūpējās par kājautiem. Ekspertes stāstījums 0
Kādas zeķes sader ar tautastērpu? Vai katrā novadā tās ir atšķirīgas? To noskaidrot palīdz tautastērpu centra “Senā klēts” māksliniece, tautastērpu eksperte ZIEDĪTE MUZE.
Izrādās, zeķes ir samērā jauns apģērba gabals, jo senāk kājas tinuši speciāli šim nolūkam austos autos. – Ziemā, protams, valkāja vilnas zeķes, bet vasarā – no lina diegiem adītās. Tie bija materiāli, kas pieejami Latvijā. Kokvilnas zeķes parādījās vēlāk, XIX gadsimta beigās vai XX gadsimta sākumā, – stāsta Ziedīte Muze.
Bija darbiem un godiem paredzētas zeķes. Pirmās, protams, bija vienkāršākas, bet otrās – greznākas. Godos bieži vilka kājās rakstainas vai baltas mežģīņadījuma zeķes no smalkas vilnas dzijas vai lina. Ikdienā valkājamās adīja no pelēkas, melnas vai gaišas vilnas dzijas. Kāda aitiņa bija, tādu vilnu izmantoja, iegūto dziju nekrāsoja, jo zeķes no nekrāsota pavediena esot siltākas.
Kad sāka krāsot, izmantoja augu krāsvielas, tāpēc adījuma krāsu zieds bija mierīgs un saskanīgs. Līdz ar ķīmisko jeb anilīna krāsu ienākšanu Latvijā zeķu rakstos parādījās sarkanā, koši dzeltenā, rozā, violetā, spilgti zilā un zaļā krāsa. – Latgalē nebija tik košu un rakstainu zeķu kā Kurzemē, it īpaši Alsungas novadā. Taču latgalietes bija izdomas bagātas, piemēram, gludi adītas zeķes rotāja ar vienkāršiem elementiem – ar rakstu stulma daļā un izšuvumu priekšpusē, – novadam raksturīgo izceļ tautastērpu eksperte.
Noliekot blakus Alsungas novada un Piebalgas zeķes, redzams, ka abi pāri ir ar skaistiem rakstiem, tikai vienas košākas, bet otras ne tik piesātinātos toņos. Atšķiras arī raksta kārtojums, skaidro eksperte. Piebalgas zeķēm raksts ir horizontālās joslās, bet Alsungas zeķēm – klājošs.
Novadam raksturīgās krāsas parādījās arī zeķēs. Ja brunčos un villainē bija ieausta sarkanā, dzeltenā un baltā dzija, no pāri palikušās adīja zeķes un cimdus. Spilgts piemērs tam ir Alsungas novada tautastērps, kur sarkanā un dzeltenā krāsa no sievu villaines, sauktas par trako drānu, ir pārcēlusies arī uz vilnas zeķēm. Interesanti, ka Zemgales un arī Kurzemes novadā tās adīja no melnas dzijas, adījumu atdzīvinot ar krāsainiem rakstiem.
Lai pusgarās vai pāri celim adītās nešļuktu nost, tās nostiprināja ar krāsainām prievītēm jeb paķelēm. Mūsdienās zeķes valnītī, kas adīts robiņu tehnikā, lielākoties iever gumiju. – Jābūt diezgan prasmīgai adītājai, lai zeķi noadītu tā, ka labi pieguļ kājai, nekrīt nost, arī skaisti aptver potīti. Ja vēl ir raksts, uzdevums kļūst sarežģītāks, jo rūpīgi jāskaita valdziņi un jāaprēķina, lai, pieaudzējot un saadot valdziņus, nenojuktu raksts, – atzīst tautastērpu speciāliste.
Cilājot krāšņos adījumus, skatienu piesaista kāds Alsungas novadam piederīgs zeķu pāris. Stilba daļa rotāta ar skaistu rakstu no daudzkrāsainiem dzīpariem, bet augšdaļa adīta no daudz plānākas vienkrāsainas dzijas. – Redz, Kurzemē ir īsāki brunči nekā citos novados. Tāpēc redzamo daļu adīja rakstainu un košu, bet to zem brunčiem adīja no citas dzijas un pieguļošu, lai labāk apņemtu ceļgalu un ciešāk turētos ap kāju, – skaidro Ziedīte Muze.
Kā rīkoties tām, kuras vēlas pašas darināt daļu no tautastērpa? – Brunču audumu diezin vai katra pratīs noaust, taču zeķes gan var mēģināt noadīt. Iesaku izvēlēties vienkāršāku mežģīņu rakstu un ķerties pie darba. Goda tērpam piedien zeķes mežģīņadījumā.
